"Viņi vienkārši nomira badā!" - deportācija tolaik 12 gadus vecā Jāņa Zvejnieka atmiņās
Sešu dienu laikā – 1949. gadā no 25. līdz 30. martam ar 33 lopu vagonu ešaloniem no Latvijas uz Sibīrijas koncentrācijas nometnēm izveda vairāk nekā 42 tūkstošu cilvēku. Viņu vidū bija arī 1938. gadā dzimušais Jānis Zvejnieks. Viņš, tolaik vēl puika būdams, 1949. gadā tika izsūtīts kopā ar diviem brāļiem, māsu un māti. Par savas bērnības un jaunības laiku Sibīrijā Jānis sarakstījis atmiņu stāstu, ko pēcāk izdalījis bērniem un mazbērniem. “Tāda vienkārša grāmata, ko paši izdrukājām,” teic viņa meita Melita, taču grāmatas saturs – dziļš un sāpīgs.
Publicējam Jāņa atmiņu stāsta fragmentu:
Nāk un aiziet aiz gada gads un arvien mazāk paliekam mēs, tie, kam liktenis bija lēmis daudzus gadus pavadīt izsūtījumā Sibīrijā.
Tajā tālajā 1949. gadā, es, mani divi brāļi, māsa un māte, dzīvojām sava tēva mājā, Kandavas pagasta “ Smilškalnos”. Tēvu arestēja 1947. gadā it kā par mežabrāļu vai bandītu, kā toreiz sauca tos, kas no krievu cietumiem vairīdamies bija samukuši mežos, atbalstīšanu, kaut gan tiesā nekādu tiešu pierādījumu nebija, viņam piesprieda 10 gadu.
Toreiz, ja kāds tika arestēts, vaļā nevienu nelaida, bija tikai divi panti, ja vainīgs – 25 gadi, ja nav vainīgs – 10 gadi. Lielais tautu tēvs Staļins mācīja, ja ir cilvēks, pantu var piemeklēt katram, bez vainas nav neviens. Tā nu mēs skaitījāmies nodevēja vai tautas ienaidnieka ģimene. Toreiz man ritēja 12 gadiņš, jaunākajam brālim piektais.
Cik atceros, 25. martā bija skaista, saulaina pēcpusdiena. Tā bija piektdiena vai sestdiena, jo abrā pie mūrīša rūga maize, kura tā arī palika neizcepta.
Māsa bija aizgājusi apciemot apslimušu pazīstamu tanti, kura dzīvoja pāris kilometru uz Sabiles pusi. Pēc kāda laika viņa atskrēja mājās un stāstīja, ka notiek briesmu lietas, bruņoti vīri un zaldāti ved ārā cilvēkus no mājām. Pēc kādām 20 minūtēm brauca mašīna un apstājās mūsu ceļgalā. Atceros, kā māte pateica: “ Nu, bērni, aunam tik kājas”.
Ienāca divi vai trīs privātās drēbēs un divi krievu zaldāti, nolasīja lēmumu, ka mēs tiekam pārsūtīti uz pastāvīgu dzīvi uz attālākiem Krievijas rajoniem. Tā kā mēs tajā vedumā bijām pēdējie, mums bija ļoti maz laika, tikai kādas 20 minūtes. Tā mēs neko daudz nepaspējām paņemt un nekādi lielie produktu krājumi mājās nebija.
Ielasījām pusmaisu kartupeļu, iegrābām miltus, maize laikam tikai kāds kukulis vien bija.
Viens no tiem zaldātiņiem visur nāca līdzi, uz klēti vai pagrabu un vēl mierināja, lai nebēdājās, tur arī cilvēki dzīvo.
Mudināja ņemt līdzi vairāk mantas. Atceros, māsai Inesei bija patafons un daudz skaņu plates, viens no zaldātiem teica, beri muziku. (Paņem mūziku). Vietējie neteica neko, tikai steidzināja, lai taisāmies ātrāk.
Māte bija sametusi gultā no skapja drēbes un iesējusi segā. Viens no tiem krieviņiem palīdzēdams nest tās paunas uz mašīnu, bija sagrābis no tās gultas visu, ar visām segām, palagiem un dūnu pēli.
Toreiz tādi atsperu matrači vēl nebija modē. Tas pēlis mums vēlāk ļoti noderēja. Vagonā uzklājām uz nārām un vēlāk Sibīrijā pret to un diviem galdautiem iemainījām māju.. Lai nu kā, beidzot bija jākāpj mašīnā un jābrauc. Kad mēs gājām ārā no sētas, mūsu suns Cēzars, kurš visu laiku neganti rēja, sāka nežēlīgi gaudot.
Mašīnā jau priekšā bija vairāki pazīstami kaimiņi, Vitenbergi, Ansoni, Biezbārde ar meitu un daudzi citi. Braucām uz Kandavas staciju, tur mūs ātri vien ielādēja vagonā. Tam abos galos bija iebūvētas nāras, lai varētu izvietoties divos stāvos. Vidū bija bleķa krāsniņa un viss, vairāk nekādas labierīcības nebija. Vienā galā vēl viens plaukts bija brīvs, un uz tā mēs iekārtojāmies. Var teikt, ar zināmu komfortu, tur bija mazs lodziņš, kaut arī aizrestots, tomēr kaut ko redzēt varēja.
Kad braucām pāri Latvijas robežai, citos vagonos raudāja, citos dziedāja “Nu ardievu Kurzemīte” un vēl citas, tam brīdim piemērotas dziesmas.
Otrajā dienā mūs uz īsu brīdi pirmo reizi palaida ārā. Sargi vagonu priekšā bija aplenkuši nelielu laukumiņu, tur tad nu visiem vajadzēja tupēt, nokārtot dabiskās vajadzības. Ja kāda kautrīgāka meitene gribēja paiet tālāk aiz krūmiņa, tūlīt šķībacains aziāts ar šautenei piespraustu garu durkli bija klāt un uzbļāva – kudā, siģi tut. (Uz kurieni? Sēdi tur.) Vēlāk jau šitā padarīšana izveidojās kā savdabīga rotaļa. Sievietes izveidoja savu apli, vīri savējo un apļa vidū savstarpēji mainoties, varēja nokārtot savas darīšanas. Tas viss gan notika reti un lielā steigā, tāpēc vīri vagona grīdā pie pretējām durvīm izlauza caurumu, priekšā kaut kā aizklāja palagu un tad mums bija pašiem savas modernas labierīcības.
Kad pirmo reizi mūs palaida ārā, redzējām, ka ešelonam pa vidu ir vaļēja platforma. No sākuma nesapratām, kādam nolūkam, bet nebija ilgi jāgaida, kad radās arī tur pasažieri.
Daudzi veci cilvēki un arī tādi, kas bija izrauti no slimības gultas, neizturēja.
Arī mazi bērni zīdaiņa vecumā, jo nekādas piena virtuves, protams, līdzi nebija, viņi vienkārši nomira badā.
No rītiem pirmajā pieturā sargi gāja gar vagoniem, sita pie durvīm prasīja – mirušie ir? Ja bija, tad slēdza vaļā un komandēja, nesiet uz platformas. Kad sakrājās vairāk, tad apturēja kaut kur ārpus apdzīvotām vietām un sekoja komanda – apglabāt mirušos, laiks 15 minūtes! Ar ko un kā, bija pašu ziņā. Labi, ja kādam vagonā bija līdzi lāpsta paņēmusies, ja nē, nācās iztikt kā var. Par pieklājīgu apglabāšanu nebija ko domāt, jo vilciens nopūta signālu un lēnām sāka braukt, bija jāskrien un jālec vagonā atpakaļ.
Ar šodienas prātu es domāju, ka šo slaveno “Transsibirskoju” maģistrāli no Maskavas līdz Vladivostokai var pasludināt par kapsētu. No šiem vergu ešeloniem, kas pēdējos 100 gados ir ripojuši uz austrumiem, tur apglabāti tūkstoši.
Tā ir tikai viena neliela daļa no Jāņa sāpīgajām atmiņām par deportācijas laiku, kurā pavadīti bērnības un jaunības gadi. 1949. gada 25. martā izvestie ir glabājuši un nākamajām paaudzēm nodevuši liecības par pārdzīvoto, ko glabā arī daudzi Latvijas muzeji, lai šo skaudro Latvijas tautas traģēdijas stāstu nenolemtu aizmirstībai.
