Kristīgā meditācija ir randiņš ar Dievu, stāsta mācītājs

Nemitīgajā skrējienā starp darbu un mājām, pa ceļam ierikšojot lielveikalā un divreiz gadā aizšaujot kādā ārzemju ceļojumā, dzenoties pēc labākas karjeras, lielākas algas, smukākas mīļākās, dārgākas automašīnas, prāvāka ledusskapja un zīmolota apģērba, cilvēks atskārst, ka šī dzīves zupa ne pēc kā negaršo, jo tai pietrūkst garšvielas – kaut šķipsniņas garīguma. Parasti viņš to vēlas saņemt tāpat kā hamburgeru pie ātrās ieskrietuves letes – glīti iesaiņotu, precīzi dozētu, ātri pagatavojamu un viegli lietojamu. Klusumā un mierā, gremdējoties sevī, pavadītais laiks mūsdienu cilvēkam šķiet velti izšķiests, zemē nomests. Tomēr tas var izrādītais pats būtiskākais.

Meditācija vairākumam mūsdienu ļaužu nav svešvārds, taču šī garīgā prakse pārsvarā saistās ar austrumu tradīcijām – dzenbudismu un jogu, nevis kristietību. Tomēr mistiskai pieredzei kristīgās baznīcas vēsturē ir dziļas saknes. Mācītājs Juris Rubenis grāmatā Ievads kristīgajā meditācijā uzsver, ka meditācija ir sastopama gandrīz visās reliģijās. Tās praksi iespējams identificēt jau pirms 5000 gadu. Vārds meditācija radies no latīņu vārda medium – vidus – un nozīmē pievēršanos savas esības centram.

Meditāciju kā nozīmīgu garīgās dzīves instrumentu vienmēr izcēlusi tā sauktā mistiskā teoloģija, kura nav kāda īpaša slepena zinātne, bet gan pēta parādības, kas vienkārši nav aprakstāmas cilvēku vārdiem, tāpēc tās ir apslēptas un slepenas, kā Mateja evaņģēlija līdzībā minētā tīrumā apslēptā manta. Tā vienlaikus ir tepat un tomēr var būt pilnīgi apslēpta. To var tikai piedzīvot, atrast, nevis saprast.

Tie, kas praktizē meditāciju, apgalvo, ka tā līdzinās svētceļojumam: reiz pienāk brīdis, kad gājējs apjauš – svarīgāks par mērķi ir bijis iešanas process. Lai mēģinātu saprast, kur meklēt šo apslēpto mantu un kāpēc mums tā vajadzīga, dodos uz Rīgas Lutera baznīcu, lai tiktos ar vienu no kompetentākajiem kristīgās meditācijas speciālistiem Latvijā mācītāju Induli Paiču.

Iepazīt dziļumu sevī

19. gadsimtā celtā Torņakalna baznīca ar garo, smailo torni ir galvas tiesu augstāka par miniatūrajiem Pārdaugavas namiņiem, bet pārsteidzošā kārtā tajā nav pārākuma un dižuma, drīzāk tā izelpo mieru un klusumu. Zilās un baltās puķītes šogad agri izspraukušās no zemes, lai augšāmceltos pretim Saulei. Iekārtojamies pirms dažiem gadiem celtajā draudzes namā – ziemeļnieciski atturīgā, ar uzsvērti horizontālu struktūru, ko veido betons, koks un stikls. Vizuālā atturība un caurspīdīgums, ko nodrošina stiklotās sienas, rada telpisku skaidrību un atvērtu, aicinošu auru.

Indulis Paičs ir gados jauns mācītājs, kura aizrautīgi vadītās lekcijas par kristīgo meditāciju un ar to saistītām tēmām ir tik plaši apmeklētas, ka viņu varētu apskaust vistitulētākie augstskolu profesori.

“Pēc savas būtības kristīgā meditācija ir viens no lūgšanu veidiem, proti, lūgšanai ir vairāki līmeņi. Vienkāršākais ir lūgums Dievam, kurā lūdzam konkrētas lietas sev vai tuviem cilvēkiem, tā cenšoties ietekmēt procesus, kas notiek pasaulē,” skaidro mācītājs. “Tomēr, ejot garīgo ceļu, pamazām sākam saprast, ka svarīgākais ir nevis panākt, ka notiek tas, ko es gribu, bet iepazīt dziļāk sevi pašu un to, ko es uzrunāju vārdā Dievs. Līdz ar to nonākam pie dziļākām lūgšanas formām, kurās vārdi vairs nav tik būtiski, jo vietā nāk esība te un tagad. Tas ir ceļš, kā būt vērīgākam, modrākam cilvēkam, kas nozīmē, ka tu nepalaid garām svarīgāko savā dzīvē. Mēs dzīvojam straujā laikmetā, prāts nepārtraukti ir aizņemts ar daudzām lietām, kas atrodas apziņas virskārtā, bet mēs nepievēršam uzmanību savai patiesajai būtībai. Dažādas meditācijas formas mūs aicina apstāties un iepazīt dziļumu sevī.”

Parasti meditācija tiek praktizēta, sēžot noteiktā ķermeņa pozīcijā, galvenais nosacījums – taisna mugura un pareiza (dziļā jeb vēdera) elpošana. Uzreiz gan jāteic, ka meditācija ir kas vairāk par tehniku. Meditācija aizved pie cita veida redzēšanas, dzirdēšanas, pieskaršanās, bet pa īstam to nevar veicināt pats cilvēks, tas notiek spontāni, un tā ir dāvana, nevis darba rezultāts.

Indulis Paičs teic, ka metode, ko piedāvā Latvijas kristīgās meditācijas kopiena, ir vienkārši aprakstāma. Katru dienu vajadzētu divdesmit minūtes norobežoties no apkārtējiem, ieņemt ērtu, stabilu, nekustīgu pozu un sākt meditēt. “Būtībā var lietot jebkuru paņēmienu, kas palīdz noturēt apziņu. Mēs iesakām pie sevis atkārtot vārdu vai pavisam īsu lūgšanas frāzi, lai nevajadzētu piepūlēties, mēģinot saprast, kurā rindiņā esam. Pie sevis atkārtotais lūgšanas vārds kļūst par enkuru, kas mūs notur šeit un tagad. Ja arī domās aizklīstam un vārds pārtūkst, mēs nākam atpakaļ un turpinām. Būtiskākais ir ļauties Dieva klātbūtnei, meditācijai kā ceļam. Es ieteiktu neradīt no tā neko sarežģītu. Mana pieredze liecina, ka daudzas lietas cilvēks atklāj intuitīvi. Ja domas sarodas, nevajag kritizēt sevi, bet turpināt vērot, kā prāts rada domas, līdz nonākam pie punkta, kura augšpusē viļņojas viļņi, bet apakšā ir klusums un miers. Svarīgākais ir pamodināta klātesoša apziņa.”

Tātad nedomāt! Mūsdienu informācijas laikmetā un daudzvārdīgajā pasaulē tas šķiet neiespējami. Turklāt, cik noprotu, kristīgajā meditācijā liela nozīme ir klusumam. Indulis Paičs turpina: “Taisnība, tas ir klusums kā esības apstāšanās. Pats vārds meditācija nozīmē uzmanības fokusēšanu, koncentrēšanos. Tas, kam pievēršam uzmanību, var būt vizuāls tēls, piemēram, krucifikss vai ikona, īsa lūgšanas frāze vai vārds. Klusums nenozīmē, ka vispār nav skaņu, dabā ko tādu būtu grūti atrast. Praktizēt klusumu nozīmē koncentrēt uzmanību kaut vai uz putnu čivināšanu mežā iepretim tam, kas notiek apkārt. Šādā nozīmē klusums garīgajā praksē ir absolūti centrāls, jo izsaka būtību – esi vērīgs un klātesošs, neskrien līdzi savām domām, nedzīvo pagātnē vai nākotnē, mācies būt šeit un tagad.”

Apzinātības stāvokli šeit un tagad kā ceļu pie apskaidrības jau senos laikos izmantoja dzenbudisti. Grāmatā Ne vējš, ne karogs ir stāsts par to, kā jauns māceklis aiziet pie meistara un jautā, kā sasniegt apgaismību. Skolotājs viņam jautā: “Vai brokastis paēdi? Tad aizej nomazgāt savu bļodiņu.” Un māceklis top apskaidrots. Tas nozīmē – būt te un tagad tajā, ko tu dari. Esi klātesošs! Stāsta, ka senie japāņi ar nolūku taisījuši zemas durvju ailes, lai ikreiz, kad cilvēks, aizklīdis savās domās, iet pa durvīm, viņš apdauza pieri, kas viņam liek atgriezties šajā esības mirklī. Arī kristīgie mistiķi uzskatīja, ka ir bezgala svarīgi uz mirkli apklusināt ne vien ārējo troksni, bet arī nemitīgi trokšņojošo analītisko prātu un paklausīties, kas tad VIŅAM sakāms.

Juris Rubenis gan uzsver – būtu jāizvairās no pārpratuma, ka meditācija ved cilvēku otrā galējībā, noliedzot prātu par labu iracionālismam. Meditācija nav antiintelektuāla, tā neaicina cilvēku noliegt smadzenes uz visiem laikiem, uzsver viens no kristīgās meditācijas sācējiem Latvijā. Tieši otrādi – meditācija palīdz iegūt esības līdzsvaru starp prātu un sirdi, ko var panākt, atdodot pienācīgo vietu intuīcijai. Juris Rubenis min divus svarīgus principus – tu nedrīksti steigties, katram ir savs ātrums. Un vēl – pirms doties tālāk, blakus jābūt pieredzējušam garīgam padomdevējam.

Indulis Paičs paskaidro: “Tas, ka metode ir vienkārša, vēl nenozīmē, ka to ir viegli praktizēt. Mūsu apziņa, kas ir pieradusi skriet un tiekties pēc panākumiem, bieži izspēlē ar mums jokus. Cilvēks var neuztvert stāvokli, kas jāsasniedz, tāpēc ir svarīgi meditēt kopā ar kādu, kam ir pieredze, kas jūs pavada šajā ceļā, un ar cilvēkiem, kam ir līdzīgas grūtības. Kristīgajā tradīcijā ceļš saistās ar garīgu vadību un mācīšanos, kopīgi praktizējot meditāciju. Tas apvieno cilvēkus. Kopā paklusējot, varam justies daudz tuvāki nekā tad, kad sākam runāt un strīdēties par to, kura skatījums uz pasauli ir labāks un pareizāks. Meditācija nekādā gadījumā nav norobežošanās iedomu pasaulē. Gluži otrādi – mērķis ir būt dzirdīgam un atvērtam, bet klusums ir vajadzīgs, lai skaidrāk sadzirdētu sevi, Dievu un pasauli. Tieši tāpēc tik nozīmīgas ir šīs kopīgās prakses, kuru laikā veidojas garīgi tilti starp cilvēkiem.”

Runājot par kristīgo meditāciju, tiek uzsvērts, ka tā ir Dieva pieredze, ceļš pie Augstākā. Tomēr vārds Dievs ir abstrakcija, burtu, zilbju, skaņu konstrukcija, māns. Austrumu sakāmvārds vēsta: “Vārdi un burti ir kā pirksts, kas norāda uz mēnesi. Ja gribi redzēt mēnesi, pārlieku nepieķeries pirkstam.” Vai to var interpretēt kā nonākšanu savas esības centrā, kodolā?

Indulis Paičs skaidro: “Ja to tik vienkārši varētu izteikt, nevajadzētu meditēt. Tā ir vārdos grūti aprakstāma pieredze, kuras labākais formulējums no kristīgā viedokļa ir šāds: mēs sastopamies ar visas esības pamatu, kas mums dod šo viengabalaino pieredzi. Pasaulē ir dažādas lietas, parādības, domas, idejas, arī mēs paši, bet kas ir tas avots, no kura mēs visi izplūstam, kas ir aiz un iekšpus tā, kas mūs radījis. Par Dievu mēs varam runāt, bet varam viņu piedzīvot, un tieši to dara kristīgā meditācija. Viss, ko sakām par Dievu, ir mēģinājums pateikt to, kas cilvēku valodā ir grūti ietverams. Caur meditāciju mēs mēģinām Dievu sastapt, piedzīvot, un tā ir milzīga atšķirība. No runātājiem par Dievu mēs kļūstam par viņa pazinējiem.”

Jautāju, vai uz ārēju spožumu, veiksmi, karjeru, izdošanos orientētajā mūsdienu sabiedrībā meditācija, gremdēšanās sevī nav savdabīgi radikāla metode. Mācītājs pasmaida: “Mēs domājam, ka mūsu dzīve ir kaut kur citur, mēs nemitīgi tai skrienam pakaļ, cerot, ka tad, ja es izdarīšu to un šito, ja es vēl to sasniegšu, tad nu gan es tā pa īstam būšu laimīgs un viss būs kārtībā. Tā ir viena no ilūzijām, ar ko visu laiku spēcīgi konfrontējamies. Meditācijā mēs piedzīvojam, ka nevaram būt vairāk, nekā esam. Jā, varam kaut kur aizskriet, kaut ko paveikt, bet esība no tā nemainās. Esības līmeni ES ESMU mūsdienu cilvēkam ir tikpat svarīgi piedzīvot kā toreiz, senāk, kad dzīves temps bija daudz lēnāks. Bet nevar noliegt, ka tas ir sava veida protests.

Esmu mēģinājis piepildīt savu dzīvi ar dažādiem ārējiem līdzekļiem, gudrām lietām un esmu sapratis, ka īstais saturs izslīd no rokām. Un tad es sev jautāju, kas paliek pāri. Atbilde ir – pāri paliek mirklis, kurā esmu. Tā ir vienkārša un ģeniālā gudrība, ko mums māca meditācijas prakse. Tu esi tas, kas tu esi, tu nevari būt vairāk. Jā, tu ar laiku vari mainīties, bet pie savas esības neko daudz klāt nepieliksi. Ja būsi ieraudzījis savas dzīves pamatu, tu varēsi citādi skatīties uz to, kas notiek apkārt, tostarp uz saviem centieniem kaut ko sasniegt un izdarīt. Meditācijas procesā izkristalizējas, ka vislielākā vērtība ir tam, ka esam cilvēki, nevis tam, ka kaut ko darām, ieņemam kādu amatu. Tas nenozīmē, ka nostājamies pret pasauli, norobežojamies, bet gan to, ka dzīvības, esības process tevī notiek nemitīgi, un, ja gribi atrast savu vietu šajā pasaulē, tad skaties uz šo mirkli, to vienīgo, kas tev ir. Viss pārējais ir priekšstati, iedomas, ilūzijas. Meditācija nav pievēršanās tikai savas dvēseles problēmām, bet pavisam pretēji – tā pārtrauc cilvēka riņķošanu ap sevi. Pievēršot uzmanību šim brīdim, tu atklāsi pamatu, uz kura stāvot varēsi pārveidot pasauli. Citādi tu skriesi līdzi tam, kas notiek apkārt, un tā arī nespēsi atrast savu īsto vietu.”

Un tomēr – kopš agras bērnības esam iemācīti kaut ko darīt, lai ātri nokļūtu līdz mērķim, kas vairotu mūsu prestižu, ļautu ieņemt augstāku vietu sabiedrībā. Mums ir tūkstošiem lūgumu, ko nemitīgā straumē raidām kādam adresātam, kuram nu katrs tic, – Dievam, Kosmosam, Augstākajiem spēkiem vai citplanētiešiem. Mēs esam uz sevi tendētas, ap savu sīko ego rotējošas būtnes. Kā no tā atbrīvoties?

Indulis Paičs uzmundrina: ikviens, kas godīgi praktizē meditāciju, piedzīvo pirmos uzplaiksnījumus. Daži jau pirmajās meditācijās sasniedz rezultātu, citiem vajadzīgs ilgs laiks, lai noķertu tikai to sajūtu un garšu. “Ja no meditāciju gribam izmantot, lai sasniegtu egoistiskus mērķus, mēs vilsimies. Ja ideja ir šāda: es skrienu, traucos, jūtu, ka ir par daudz, ir jāsāk apstāties, un tad es atrodu meditāciju kā vēl vienu veidu, lai mazliet palaistu vaļā, piestātu un turpinātu skriet vēl trakāk, rezultāta nebūs. Jo atvērtāki ieejam praksē, sakot, atzīstot, ka gribu piedzīvot to, kas esmu, jo ātrāk piedzīvojam mirkļa skaistumu, dziļumu, īstumu. Tas pārliecina labāk par argumentiem.

Vissarežģītākais ir atbrīvoties no pieņēmumiem par to, kas man meditācijas laikā ir jāsasniedz, kādām sajūtām jābūt, kam jānotiek. Jā, tas var prasīt ilgu laiku. Palīdz tas, ka mēs mācāmies cits no cita, esam kopā, tas ļauj ātrāk tikt laukā no maldus ceļiem. Gluži tāpat notiek citās jomās: kad runājam ar kādu, cik ātri spējam sākt runāt par būtisko, to, kas patiesi notiek, un cik daudz mēs runājam par to, kas ir pieņemts? Mums katram ir savi veidi, kā bēgt no esības, katram ir savi aizsargmehānismi, kas liedz būt te un tagad. Kad tu beidz skriet un palaid vaļā savas iedomas un zināšanas, tu pēkšņi to sajūti un sāc saprast citā līmenī.”

Režisors Alvis Hermanis reiz teica, ka mēs visi esam aprakti savā ķermenī. Tas nozīmē, ka mūs nevar aprakt, mēs varam tikai atbrīvoties. Dzīvošanas grūtums un garīguma meklējumi saistīti ar to, ka mēs zinām, ka dodamies tikai vienā virzienā, mēs visi zinām, ka mirsim, un atvēlētais laika sprīdis nav nemaz tik liels. Zinātnieki atzīst, ka zemeslode ir sākusi veidoties no uzsprāgušu zvaigžņu pārpalikumiem. Tātad mēs gandrīz tiešā nozīmē esam putekļi, pīšļi, ar nagiem, zobiem, spalvām – kā tādi mērkaķi, bet nespējam ar to samierināties, jo tā nav iespējams dzīvot. Jautāju, kāds ir mācītāja skatījums uz nāvi.

“Citāts, kuru pieminējāt, sakņojas jau antīkajā grieķu domāšanā. Viņi teica, ka mūsu ķermenis ir kaps, un tas ir saistīts ar grieķu spilgtajiem duālistiskajiem priekšstatiem par cilvēku. Viņu uzskatos miesīgais ķermenis ir smagnējs, ne pārāk veiksmīgs veidojums, bet ir arī otra – garīgā – puse ar skaisto ideju pasauli, citādo īsto realitāti, kas ir tā būtiskā,” stāsta Indulis Paičs. “No kristīgā viedokļa radikāls pretstatījums starp ķermeni un garu nav korekts, jo visa šī pasaule ir Dieva radīta, viss izplūst no viena avota. Kristietība mēģina pārvarēt šo dualitāti, sakot, ka ķermenis nereti sagādā neērtības un grūtības, bet tas dod arī daudz laba, un, tikai pateicoties šim ķermenim, mēs varam būt te un tagad, dzīvot šajā veidolā. Tas, ko saucam par garīgumu, nav pretstatā fiziskajai pasaulei, bet izpaužas tajā. Tu vari būt garīgs tikai tāds, kāds esi, un tur, kur esi. Tajā dzīvē, kuru dzīvo, tu vari būt ar skaidrāku apziņu un izpratni vai arī ļoti egoistisks, un tieši cilvēciskās attiecībās un praktiskajā dzīvē parādās garīgais briedums.”

Mācītājs uzskata, ka tad, ja laika ziņā stipri ierobežoto dzīvi redzam duālās kategorijās – labs un ļauns –, mūs pārņem izmisums, domājot par to, ka robežas ir un neko daudz ar tām nevaram izdarīt, taču, ja izvēlamies viengabalainu skatījumu, piedzīvojam vienu mirkli, kurā saprotam, ka šī pasaule ir izveidota tā, ka visam tajā ir sava vieta un nozīme, un nāve nav gluži tas, ko parasti iedomājamies, izdzirdot šo vārdu – pat tā iegūst savu vietu vienotajā pasaules ainā.

“Ja mēs bezgalīgi turpinātos tādi, kādi esam, vai tas būtu absolūts labums?” jautā Indulis Paičs. “Respektīvi, ir iemesls, kāpēc tas eksistences veids, kāds ir uz šīs planētas, ir ierobežots, un tas dīvainā kārtā piešķir mūsu dzīvei vērtību. Ja priekšā būtu bezgalīga turpināšanās, mums nebūtu jēgas kaut ko sasniegt. Laiks, kas mums dots, dzīvi padara dzīvojamu, liekot domāt, ko es izdarīšu, par ko kļūšu, ko gribu piedzīvot. Paradoksāli – nāve nevis samazina dzīves vērtību, bet spēcīgi palielina.”

Neviena cilvēka dzīve nav kā slīdkalniņš, pa kuru ir viegli un priecīgi nošļūkt. Tā kā ar kniepadatām ir piebārstīta ar šķēršļiem, kas jāpārvar, un kļūdām, ko nemitīgi pieļaujam. Tā ir vienlaikus noslēpumaina un triviāla. Tas liek uzdot jautājumu, cik daudz šajā dzīvē ir atkarīgs no mums, ko vispār spējam ietekmēt, ko nozīmē cilvēciska izvēle.

Indulis Paičs cilvēka dzīvi salīdzina ar komandas spēli – tajā ir noteikumi, kurus tu neesi izvēlējies un veidojis, bet tie tev ir jāpieņem. “Noteikumi nenosaka to, kura komanda uzvarēs. Piedzimstot spēles noteikumi mums jau ir doti – dzimums, tautība, laikmets. Tā ir faktūra, ko nevaram mainīt, bet šajā spēlē ir arī telpa, kurā varam pieņemt lēmumus, izdarīt izvēles. Atšķirībā no krokodila, kuru vada instinkti, varam iet dažādus ceļus, izvēlēties dažādas lietas, un tā ir mūsu cilvēciskā īpatnība. Ja krokodils saplosa antilopi, mēs nesakām: tu esi slikts, tev jākļūst par veģetārieti, bet, lūkojoties uz cilvēku, mēs saprotam, ka viņš varēja rīkoties arī citādi. Mūsu atbildības daļa šajos universālajos spēles noteikumos ir tas, par kādiem cilvēkiem esam kļuvuši. Nav svarīgi, ko dzīves laikā esi izdarījis, svarīgi ir tas, par kādu cilvēku esi kļuvis.”

Jungs uzskatīja, ka cilvēka dzīve ir sadalīta divos posmos. Līdz 35–45 gadu vecumam aktīvi rīkojamies, veidojam karjeru, tiecamies pēc panākumiem, veidojam priekšstatus un visu novērtējam. Tad pienāk brīdis, kad cilvēks jūtas vīlies, jo nejūt piepildījumu, cerības nav attaisnojušās. Ja cilvēks nesaprot savas neapmierinātības cēloņus, viņš atgriežas sākuma punktā, radikāli mainot dzīvi, – atrod citu darbu, apņem jaunu sievu, pārceļas dzīvot uz citu vietu. Tomēr laimīgāks, iekšēji apmierinātāks viņš nekļūst. Kā teicis Bodlērs – cilvēks ir kā slimnieks, kas nomaina vienu slimnīcas palātu pret citu.

Indulis Paičs piekrīt – pirmajā dzīves posmā meklējam laimi un piepildījumu caur ārējām lietām, daudz ko izmēģinām, un tā tam jābūt, citādi mēs nevarētu novērtēt dzīvi. “Ar laiku cilvēks saprot, ka ārējie panākumi un aktivitāte nedod piepildījumu, mieru un skaidrību. Tad ir divas iespējas: vai nu tu saproti, ka ir jāiet citā virzienā – no ārpuses uz iekšpusi, no aktivitātes pretī esībai, garīgai pieredzei, vai arī turpini ārēju aktivitāti, uzskatot, ka esi izvēlējies nepareizo profesiju, sievu utt. Tomēr iekšējā krīze ir aicinājums iet dziļumā, nevis izplesties vēl plašāk. Jautājums ir, vai tu no krīzes iziesi gudrāks vai arī izmetīsi vēl vienu cilpu, izvairoties no būtiskākajiem jautājumiem sevī.”

No kristīgās meditācijas skatpunkta var palūkoties arī uz Lieldienām. “Kristietība centrā liek nāves un augšāmcelšanās stāstu,” skaidro mācītājs. “Ko tas nozīmē? Lai dzīvē sāktos kaut kas jauns, mums jābūt gataviem no kaut kā atraisīties, un tikai caur mirkli, kad esi gatavs pateikt nē, mirt, tu esi spējīgs augšāmcelties, sasniegt jaunu attīstības līmeni. Lieldienas runā par svarīgo patiesību – ja gribi pārmaiņas, ir vajadzīga sava veida nāve, pēc kuras iespējams jauns sākums. Tāds ir mehānisms. Meditācija nozīmē palaist visu vaļā, nomirt, apstāties šajā mirklī un nevis iznīkt, bet piecelties ar jaunu spēku. Lieldienas atgādina par pāreju un iespēju, kas dota katram. Ja vien katram izdotos sev pajautāt, kam manī ir jāmirst un kam jārodas vietā, es domāju, mēs daudz ko būtu izdarījuši.”

Evija Hauka, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris