Ar mājdzīvniekiem savvaļā notiek kaut kas briesmīgs

2022. gadā britu makšķernieks Endijs Hakets Francijā, "BlueWater Lakes" ezerā izcēla neparastu zivtiņu - spilgti oranžu eksemplāru, kas sver 30 kilogramus un krāsas dēļ ieguva segvārdu "Burkāns" (The Carrot).

Tomēr šī nav parasta zelta zivtiņa, bet karpa un japāņu dekoratīvā karpa, jeb koi, hibrīds, ko apmēram pirms 20 gadiem palaida ezerā. Dabiskā vidē tā izauga līdz iespaidīgiem izmēriem, sasniedzot vidēja desmitgadīga bērna svaru.

Makšķerniekam vajadzēja 25 minūtes, lai izvilktu šo gigantu, pēc tam viņš uzņēma dažas fotogrāfijas un rūpīgi atlaida zivi atpakaļ ūdenī.

Milzīgie Burkāna izmēri ir brīdinājums, ka mājdzīvniekus nedrīkst atbrīvot dabā. Lai gan mēs zelta zivtiņas visbiežāk pazīstam kā mazus akvāriju iemītniekus, patiesībā tās ir pieradinātas karpas. To izmērs tieši atkarīgs no dzīves vides.

Mazā akvārijā zivju izaugsmi ierobežo stress, šaurība un ierobežots barības daudzums. Taču, ja tā pati zivs nonāk lielā ūdenstilpnē - dīķī vai ezerā -, kur ir pietiekami barības un vietas, tā var izaugt neticami liela. Dažas ilgdzīvojošas šķirnes var sasniegt vairāk nekā 30 centimetrus, bet hibrīdi, līdzīgi Burkānam, - vēl lielākus izmērus.

Bīstamas sugas

Dabā palaistas zelta zivtiņas ir bīstamas invazīvas svešzemju sugas, kas nodara nopietnu kaitējumu vietējām ekosistēmām. Īpaši aktuāla problēma ir Ziemeļamerikā, kur pamestās mājas zivis ir pārvērtušās īstā katastrofā.

Nonākot dabā, zelta zivtiņas izjauc ekosistēmu: barojoties, tās izrakt dūņas nogulsnes, padara ūdeni duļķainu un izrauj ūdens augus, kas kalpo par mājvietu citām sugām. Savas ēdelības dēļ tās konkurē ar vietējām zivju sugām gan par pārtiku, gan par dzīvesvietām. Turklāt tās var pārnēsāt un izplatīt parazītus un slimības, kas apdraud vietējo faunu.

Pēc varasiestāžu aplēsēm problēma lielā mērā saistīta ar mājdzīvnieku īpašniekiem, kuri apnīk par savām zivīm un izlaiž tās tuvākajā ūdenstilpnē.
Zoologs Tīns Tasāns skaidro, ka, ja koi parasti ir dīķa zivis, tad zelta zivtiņas biežāk tur akvārijos, raksta "Postimees.ee".

"Lai turētu koi, akvārijam jābūt milzīgam - ap 900-1000 litriem uz vienu zivi. Tā kā tās ir sociālas zivis, kuras vajadzētu turēt grupā, nepieciešamais akvārija tilpums kļūst nepraktiski liels," skaidro Tasāns, piebilstot, ka parasti mājas akvāriji ir 50 līdz 400 litru lielumā.

Tasāns arī noliedz mītu, ka zivs augums pielāgojas akvārija izmēram. "Uzskats, ka liela zivs mazā akvārijā vienkārši neizaugs liela, no zivju labklājības viedokļa nav pieņemams."

Attiecībā uz gigantu ar segvārdu Burkāns Tasāns norāda, ka ir ļoti maz ticams, ka tā būtu savvaļas zivs. "Drīzāk tā ir kāda dīķa zivs, jo zelta zivtiņu un koi pēcnācēji, kas nonākuši dabā, vairāku paaudžu laikā parasti zaudē savu spilgto krāsojumu."

Jaunie ienācēji

Vadošais speciālists Vides aģentūrā Ranne Ērimjāē skaidro, ka Eiropas Savienība ir izveidojusi bīstamu svešzemju sugu sarakstu, kuru ievešana un izplatīšana ES ir aizliegta. Sarakstā iekļautas arī vairākas mājdzīvnieku sugas, kas, nonākot dabā, var apdraudēt vietējo bioloģisko daudzveidību.

"Vispazīstamākais piemērs ir skaistais un mīļais jenots, kuru, piemēram, Igaunijā tur kā mājdzīvnieku. Šī suga Igaunijā vēl nav izplatīta, tomēr citviet Eiropā jenots rada daudz problēmu gan mežos, gan pilsētās. Būdams veikls dzīvnieks, tas viegli piekļūst daudzām putnu ligzdām, tādējādi palielinot plēsīgo spiedienu uz putniem."

Visbiežāk svešzemju sugas bīstamība izpaužas to augstajā konkurētspējā, kas ļauj tām izspiest vietējās sugas. Piemēri ir Eiropas un Amerikas ūdeles, kā arī Eiropas un Kanādas bebrs.

"Nesen Igaunijā novērots, un, visticamāk, no briežu fermas aizbēdzis plankumainais briedis var, savukārt, apdraudēt mūsu vietējo stirnu, kas zaudēs konkurencē par barību. Izspiešana nenotiek vienmēr tiešas konkurences vai plēsības rezultātā. Kad ģenētiski tuvas sugas krustojas savā starpā, tas var vājināt vietējo populāciju vai, gluži pretēji, veicināt svešzemju sugas izplatīšanos."

Tādējādi Ziemeļamerikā problēmu rada mājas cūku un mežacūku hibrīdi: no mājas cūkām tie mantojuši augstu auglību, bet no invazīvās mežacūkas - zemādas vilnu, kas ļauj labāk izturēt aukstākas ziemas un tādējādi paplašināt savu izplatības areālu.

Svešzemju sugu izplatība saistīta arī ar risku nodot dažādus slimību izraisītājus savvaļas populācijām, un daži no tiem var būt bīstami arī cilvēkam. Lielākā daļa eksotisko mājdzīvnieku nespēj patstāvīgi izdzīvot dabā un iet bojā neatbilstošas temperatūras vai barības trūkuma dēļ, tos var arī iznīcināt vietējie plēsēji.

"Tomēr nereti ir grūti prognozēt, kādu ietekmi tie ilgtermiņā var atstāt uz vietējo bioloģisko daudzveidību, ja, neskatoties uz dažādiem draudiem, ilgstoši paliek dabā," saka Ērimjāē.