Vēsturniece: divdesmitā gadsimta vēstures vietā mums var izveidoties "melnais caurums"
Tikai 7% zinātnisko projektu, kas iesniegti Latvijas zinātnes padomes izvērtēšanai, ir saņēmuši valsts finansējumu. Katastrofālā līdzekļu trūkuma dēļ, pieļauj vēstures zinātņu doktore, LU Latvijas Vēstures institūta un LU literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Ineta Lipša, jau drīzumā nebūs iespējams pētīt pat divdesmitā gadsimta vēsturi, ko aizstās mīti un "tautas atmiņa". To vēsturniece paziņoja "Rus.LSM.lv." raidījuma "TČK" ēterā.
Ineta Lipša atteicās no nominācijas titulam "2022. gada vēsturnieks", lai pievērstu uzmanību milzīgajam problēmu skaitam, kas sakrājušās vēstures jomā un zinātnē kopumā, vēsta "Rus.LSM.lv.".
Komentējot šo lēmumu, Lipša paziņoja, ka pēdējos pāris gados vārds "vēsture" skan dažādos kontekstos "no visām pusēm".
"Tas viss rada cilvēkos ilūziju, ka mums kūsā darbs pie vēstures pētīšanas. Ka zem visiem produktiem – izrādēm, filmām, grāmatām, kaut kur otrajā plānā vēsturnieki no akadēmiskās vides dara milzīgu darbu pagātnes izpētē.
Bet šis bums sabiedriskajā telpā vispār nekādi nav saistīts ar akadēmisko vēsturi. Tā ir tikai komunikācija, kurai nav nekādas ietekmes uz akadēmiskās zinātnes stāvokli. Bet zinātnes stāvoklis ir tāds: mēs esam uz nāves robežas," "Rus.LSM.lv." paziņoja Lipša.
Runājot par finansējumu zinātnei, viņa pastāstīja, ka pēc pēdējā Latvijas zinātnes padomes rīkotā konkursa finansējumu saņēmuši tikai 7% iesniegto projektu – jeb 44 no 600.
"Akadēmiskajai vēsturei tas nozīmē, ka tie nedaudzie projekti, pēc kuriem mēs strādājam, skar tikai 20. gadsimta vēsturi. Bet mums ir vēsture 15., 16., 17., 18., 19. gadsimtā – bet tur nekas nenotiek! Tikai melns caurums. Cits piemērs – nesen prezentējām grāmatu par Latvijas vēsturi, kas fokusējas uz 1945. –1964. gada periodu. Labi, ļoti labi. Bet mēs kā normāli cilvēki domājam, ka vēsturnieki strādā, lai saprastu, kas notika 90. gadu sākumā un kā mūsu domāšanu ietekmē padomju nostādnes. Mēs domājam, ka viņi strādā, pēta šos periodus. Bet nekas nenotiek! Jo nav finansējuma," atzina vēsturniece.
Viņasprāt, ja milzīgs caurums vēsturē spīd līdz divdesmitajam gadsimtam, tas pats var notikt arī ar pagājušo gadsimtu.
"Sākam sekot kursam, ka vēstures vietā mums drīz būs vieni mīti, nevis jaunas zināšanas. Vēsturiskā atmiņa – tas, protams, ir labi, bet jāsaprot, ka tas ir mūsu laika produkts – ko mēs domājam par pagātnes notikumiem.
Bet mums ir jāzina, kas notika. Reālu stāstu. (..) Tas ir akmens, kas no šī kalna ripo un ripo. Un mēs esam tādā stadijā, ka ir jādomā, vai mēs vispār varam vēl kaut ko glābt," paziņoja vēsturniece.
