Kāpēc reiz uzcēla, bet tagad nojauks? Pieminekļu kaujas Rīgā
Rīgas Pieminekļu padome nolēmusi, ka no Latvijas galvaspilsētas publiskās telpas jāaizvāc pāris pieminekļu un piemiņas plākšņu, kas uzstādītas par godu Latvijas okupācijas īstenotājiem un tās rusifikācijas veicinātājiem: pieminekļi rakstniekiem Andrejam Upītim un Annai Saksei, militārajam padomju zinātniekam Mstislavam Keldišam, granīta plāksnes staļiniskajam vēsturniekam Jānim Zutim un nelegālajai komunistu avīzei “Cīņa”, kā arī krievu dzejnieka Aleksandra Puškina statuja.
Gala lēmums par šo monumentu demontāžu un aizvākšanu tālāk no acīm būs jāpieņem Rīgas domei, kuras vairākums parasti respektē Pieminekļu padomes lēmumu, kuru pieņem ne tikai pašvaldības pārstāvji, bet arī arhitekti, mākslas un vēstures speciālisti. Tikmēr sabiedrība villojas par šo lēmumu pamatotību – vieni uzskata, ka beidzot pēc gadu gadiem ilgas muļļāšanās pieņemts vienīgais pareizais lēmums, bet otri atkal apelē pie degradēto pieminekļu varoņu literārajiem sasniegumiem un klasikas, kuru nedrīkst nolemt aizmirstībai.
Jauns.lv piedāvā apskatu par šo pieminekļu vēsturi un to varoņu “vēsturiskajiem veikumiem”.
Sociālistiskā varoņa monuments Kronvalda parkā
Pēc vairāk nekā trīs stundu ilgušās padomes sēdes pieminekļu speciālisti nonāca pie konsensusa, kura redzamākajam rezultātam pēc kāda laika būtu jākļūst skatāmam Kronvalda parkā pie Kongresu nama, no kura priekšpuses jāaizvāc piemineklis sociālistiskā darba varonim, vienlaikus arī rakstniekam, fundamentālās “Zaļās zemes” autoram Andrejam Upītim. Jāteic, ka gandrīz pirms gada, 2022. gada 25. martā, Pieminekļu padomei pirmo reizi lemjot par Andreja Upīša pieminekli, tā nolēma to atstāt pašreizējā vietā.
Padomes locekļu argumenti par labu Upīša piemineklim bija arhitektoniski fundamentāli. Tēlnieks, Rīgas domnieks (“Par!/Progresīvie”) Ivars Drulle pauda: “No mākslinieciskā un tēlnieciskā viedokļa Kongresu nama un pieminekļa kompozīcija un telpas risinājums ir izcils, gan ar mērogu, gan telpisko kompozīciju un fonu. Ja piemineklis tiktu pārvietots kaut kur citur, šī saderība tiktu izjaukta. Citur novietots, piemineklis būs nepareizā izmērā, milzis, kas neiederēsies vidē.” Bet Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes profesors Jānis Krastiņš uzskatīja: “Piemineklis kopā ar Kongresu nama ēku veido absolūti nevainojamu ansambli. Nav nekāda iemesla, lai šeit kaut ko transformētu.”
Tagad viņu domas vairs netiek respektētas, jo tika vērtēts nevis Andreja Upīša pienesums latviešu literatūrā vai pieminekļa daiļums, bet gan šīs personības loma Latvijas valsts sagrāvē.
Literatūrkritiķis Guntis Berelis šai sakarā paudis: “Rīgas centrā Upīts neder. Atļaujos spriest par to tālab, ka nu jau gadus trīs Upīts manā apziņā ir viens no centrālajiem personāžiem, ir lasīts, domāts un izdomāts ļoti daudz, ceru, nākamgad ap šo laiku būs romāns par Andreju Upīti. Tostarp daudz ir domāts arī par viņa klaji nelietīgajām izdarībām, kuras nekādi nevar atvedināt uz apolitiskā rakstnieka naivumu, nesaprašanu vai slimību.”
Zināms, ka piemineklis PSRS Sociālistiskā darba varonim, LPSR AP Prezidija priekšsēdētāja vietniekam un 1940. gada okupācijas īstenotājam, rakstniekam Andrejam Upītim (1877-1970), kura autori ir tēlnieks Alberts Terpilovskis un arhitekts Gunārs Asaris, Kronvalda parkā iepretim Kongresu namam (padomju okupācijas laikā - LKP CK Politiskās izglītības nams) tika atklāts 1982. gadā. To 3. decembrī atklāja LKP CK pirmais sekretārs Augusts Voss. Iepriekš šajā vietā, 1977. gada 29. novembrī, uzstādīja akmeni, kurā tika norādīts, ka šeit piemineklis Andrejam Upītim tiks celts tieši kā Sociālistiskā darba varonim.
Jāteic, ka diskusijas par Andreja Upīša izsvītrošanu no publiskās telpas notiek ne tikai Rīgā, bet arī citviet Latvijā, kur viņa vārdā ir nodēvētas ne tikai ielas, bet arī kultūras un izglītības iestādes. Tā, piemēram, “Zaļās zemes” autora dzimtajos Skrīveros ir gan Andreja Upīša vārdā nosaukta skola, gan bibliotēka. Jāatgādina, ka Rīgas apgabaltiesa 1920. gadā Andrejam Upītim par komunistisko darbību piesprieda mājas arestu (tiesa gan, uz neilgu laiku), kuru bija jāpavada Skrīveros.
Jāuzsver, ka 1982. gadā atklātā pieminekļa veidols nepārprotami atgādina par okupācijas “krievu laikiem”. Tas izceļas ar raksturīgo padomju revolucionāro darbinieku un tribūnu tēlnieciskajiem portretiem – skarbumu, dinamiski plandošu tērpu, enerģisku žestikulāciju un kustību, kā arī raupju materiāla virsmas apdari, savā darbā par Rīgas pieminekļiem norādījis mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis.
Ja par Andreja Upīša literārajiem nopelniem var strīdēties (viņš ne tikai sarakstījis “Sūnu ciema zēnus” un “Zaļo zemi”, bet arī tās boļševistisko turpinājumu – “Plaisu mākoņos”), tad par viņu “grandiozo” pienesumu Latvijas sovjetizācijā lielu šaubu nav.
Marksisma idejām viņš pieslējās jau 1905. gada revolūcijas laikā un no tām neatkāpās līdz pat pēdējam elpas vilcienam. 1919. gadā Pētera Stučkas valdībā viņš bija Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas Izglītības komisariāta Mākslas departamenta vadītājs. Starpkaru Latvijā ne tikai darbojies nelegālajā komunistiskajā kustībā, bet arī par to sēdējis cietumā. Pēc Latvijas okupācijas nu viņam uzspīdēja “laimes saulīte”.
No 1940. līdz 1947. gadam viņš ieņēma Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāja vietnieka amatu. Viņa darbību padomju režīms novērtēja ļoti augstu, piešķirot piecus augstākos apbalvojumus - Ļeņina ordeņus, kā arī citus apbalvojumus. Viņa lielākais “sasniegums” bija 1940. gada “baigās vasaras” brauciens “tautas saeimas” delegācijā uz Maskavu, lai “lūgtu” Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai.
Annas Sakses pasakas
Otra persona, kuras pieminekli Pieminekļu padome nevēlas redzēt, ir PSRS vēstniecības starpkaru Latvijā preses referenta Edgara Abzalona sieva, komunistiskās pagrīdes aktīviste un pēc Latvijas okupācijas viena no “ideoloģiskās frontes” redzamākajām kaujiniecēm, PSRS AP deputāte Anna Abzolone (1905-1980), kuru gan vairāk pazīstam pēc viņas meitas uzvārda – Sakse, kā “Pasaku par ziediem” autori. Tomēr viņas radošajā pūrā nav tikai mīlīgas pasaciņas bērniem, bet arī “sociālistiskās celsmes” lielromāni, kā, piemēram, “Pret straumi” un “Darba cilts”.
Te gan jāteic, ka Annas Sakses piemineklis gan nav tik diži redzams kā Andreja Upīša monuments. Skulptūra sākotnēji tika izlikta apskatei pie ēkas, kurā dzīvoja Anna Abzalone-Sakse, Bērnudārza (tagad – Annas Sakses) ielā, pašai komunistiskajai rakstniecei vēl dzīvai esot – 1980. gadā. Pēc denacionalizācijas skulptūra demontēta un eksponēta publiskajā ārtelpā ar skatu uz brauktuvi blakus radošajam tēlnieku un akmeņkaļu kvartālam Gaujas ielā 1. Tā kā tā “noslēpšana” neprasīs daudz pūļu.
Paralēli arī notiek diskusijas par Annas Sakses ielas pārdēvēšanu, un daļēji tas arī noticis – 2011. gadā vienu ielas posmu “nošņāpa” rakstniecei un to nosauca izcilā latviešu luterāņu teologa Roberta Feldmaņa (1910-2002) vārdā. Jautājums par to, kad un vai vispār tiks atņemts Annas Sakses vārds atlikušajam ielas posmam, paliek atklāts.
Tāpat pagājušā gada vasarā karstas diskusijas notika arī par Annas Sakses vārda atņemšanu ielai viņas dzimtajā miestā – Gulbenes novada Lejasciemā. Vietējie gan šo ideju neatbalstīja un ciemā joprojām ir viņas vārdā nosauktā iela un pat maziņš piemineklis, bet pērn pat tika iedēstīts Ceriņu dārzs, kas tika nosaukts “Pasaku par ziediem” autores vārdā.
Ja pašvaldības nepasteigsies ar to ielu un laukumu pārdēvēšanu, kas nosaukti par godu komunistiskajiem darboņiem, tad to tām varētu nākties darīt, pakļaujoties Saeimas lēmumam. Tiesa gan pagaidām nav skaidrs, kad tas varētu notikt, jo pagājušā gada oktobrī vēl iepriekšējās Saeimas sagatavoto likumprojektu, kas paredzēja komunistiskā režīma un rusifikācijas gaitā piešķirto ielu nosaukumu nomaiņu, Saeimas komisija noraidīja un nodeva “pārstrādei”.
Boļševiku plāksnes
Pieminekļu padome lēma, ka novācamas divas piemiņas plāksnes, kuras uz ēku fasādēm saglabājušās no “vecajiem laikiem” un tā īsti nepamanītas tur nostāvējušas vairāk nekā trīs gadu desmitgades.
Viena no tām ir pie divstāvu koka nama Čiekurkalna 1. līnijā 88, kas veltīta nelegālās Latvijas kompartijas preses izdevumam “Cīņa”, kas tur iespiests it kā 1935. un 1936. gadā. Tomēr tur ar gada skaitļiem kaut kas nav kārtībā, jo 1976. gadā izdotajā bibliogrāfiskā rādītāja “Latviešu periodika” 2. sējumā minēts, ka “Cīņa” tur drukāta tikai 1935. gadā. Tā nu te piemērs par nesakritībām padomju historiogrāfijas hronoloģijā.
Otra plāksne ir daudz redzamāka - pie Zigfrīda Annas Meierovica (Basteja) bulvāra 12. nama ir pielikta piemiņas plāksne LPSR AP deputātam, rusofilam, vēsturiskās atmiņas izkropļotājam un Latvijas Valsts universitātes Vēstures un materiālās kultūras institūta ideoloģiskās diversijas veicinātājam, krievu mesiānisma staļiniskās brošūras “Buržuāziskie nacionālisti - Latvijas vēstures viltotāji” pirmajam redaktoram Jānim Zutim (1893–1962).
Jāteic, ka šis Krievijas latvietis, kurš uz tēvzemi pārcēlās tikai pēc Latvijas okupācijas, ir arī 1950. gada Staļina prēmijas laureāts. Šo goda titulu viņš saņēma par 1946. gada darbu “Baltijas provinču jautājums XVIII gadsimtā”. Namā, pie kura piestiprināta Jāņa Zuta piemiņas plāksne, padomju vēsturnieks dzīvoja no 1950. gada līdz savai nāvei.
Kanālmalu atbrīvos no padomju raķetēm
Iepretim Latvijas Universitātei kanālmalas apstādījumos esošais 1978. gadā
uzstādītais krūšutēls Latvijā dzimušajam matemātiķim un kosmosa mehānikas speciālistam Mstislavam Keldišam (1911-1978) cildina zinātnieku raķešu būves laukā, kurš bija pilnībā pakļauts militārajai nozarei. Bronzas krūšutēlā heroizētais zinātnieka portrets papildināts ar garu biogrāfisku tekstu, kas iekalts granīta postamentā latviešu un krievu valodā:
„Sociālistiskā darba varonis, Akadēmiķis MSTISLAVS KELDIŠS. Par sevišķiem nopelniem zinātnes un tehnikas attīstīšanā, pasaulē pirmā cilvēka pilotējamā kosmosa kuģa “Vostok” radīšanā un sekmīgā palaišanā. Ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1961. gada 17. jūnija dekrētu apbalvots ar otro Zelta medaļu “Sirpis un āmurs”.”
Postamenta labajā pusē bija piestiprināti Mstislava Keldiša apbalvojumu atlējumi bronzā, kuri zuduši pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Krūšutēla autori ir tēlnieks Ļevs Bukovskis un arhitekts Georgs Baumanis.
Publiskās atmiņas centrs par šī pieminekļa “kaitīgumu” raksta: “Ar 1949. gada 3. marta PSRS Augstākās Padomes Prezidija rīkojumu iedibināja nosacījumu, ka divkārtējam Sociālistiskā Darba Varonim viņa dzimtajā vietā obligāti jāuzceļ bronzas krūšutēls ar attiecīgu uzrakstu; pieminekli 1978. gada 28. aprīlī, Mstisavam Keldišam vēl dzīvam esot, atklāja Latvijas PSR Komunistiskās partijas Rīgas pilsētas komitejas sekretāre Valentīna Klibiķe; uz PSKP CK locekļa, PSRS AP deputāta pieminekļa postamenta esošais uzraksts noklusē, ka ar PSRS AP Prezidija slepenu 1956. gada 11. septembra rīkojumu pirmoreiz medaļu “Sirpis un āmurs” Mstislavam Keldišam piešķīra par īpaša uzdevuma izpildi jeb ieguldījumu kodolieroču attīstīšanā Lavrentija Berijas vadītajā staļiniskajā kodolprogrammā.”
Jāatzīmē, ka pērnā gada pašā nogalē Rīgas dome jau nolēma pārdēvēt Akadēmiķa Mstislava Keldiša ielu par Brāļu Kaudzīšu ielu.
Puškins vairs nevaid
Tāpat Pieminekļu padome sprieda, ka būtu jānovāc 2009. gada Kronvalda parkā, kanālmalā, uzstādītā “Maskavas dāvana Rīgai” - skulptūra krievu dzejniekam Aleksandram Puškinam (1799-1837). Nu atklājies, ka tā tur parādījusies nelikumīgi. Piemineklis uzstādīts pēc Latvijas Puškina biedrības iniciatīvas ar Krievijas vēstniecības Latvijā, Maskavas nama Rīgā un kādreizējā Rīgas mēra, tagad eirodeputāta Nila Ušakova atbalstu. Idejas realizācija dažādu apstākļu dēļ ilga desmit gadu. Tēlnieka Aleksandra Taratinova (Krievija) darināto bronzas skulptūru (atlieta Holandē) atklāja dzejnieka 210. dzimšanas dienas gadā, Rīgas pilsētas svētku laikā pie gājēju tiltiņa pāri pilsētas kanālam aiz toreizējās Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes ēkas. Rīgas dome piešķīra līdzekļus pieminekļa uzstādīšanai un teritorijas labiekārtošanai, ko veica pašvaldības uzņēmums “Rīgas dārzi un parki”. Skulptūra novietota uz granīta postamenta, kura priekšpusē iestrādāts dzejnieka paraksta faksimils. Labajā pusē piestiprināta nerūsējoša tērauda plāksne ar tekstu krievu valodā: “Diženajam krievu dzejniekam.”
Spriežot pēc atbildīgo iestāžu paustā, šis 2009. gada 22. augustā atklātais piemineklis, iespējams, uzstādīts nelikumīgi. Nila Ušakova dome uzstādījusi objektu bez atļaujas. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija tolaik vērsās Rīgas vietvarā ar prasību skaidrot šādu rīcību, uz ko atbildi saņēma vien pēc tam, kad piemineklis jau stāvēja parkā. Rakstnieks nekad nav bijis Rīgā un savas dzīves laikā nav izrādījis īpašu interesi par notikumiem Latvijas teritorijā.
Nenoārdāmie pieminekļi
Pieminekļu padome sprieda arī par pieminekļiem, kurus beigu galos uzskatīja par nekustināmiem.
Viens no tiem ir 1957. gadā Kronvalda parkā uzstādītais piemineklis Juliāna Baltazara Marhļevska Rietumtautu komunistiskās universitātes Maskavā – diversantu, teroristu un nelegālo komunistisko partiju cīnītāju apmācības institūcijas demokrātisko režīmu, tajā skaitā Latvijas Republikas, graušanai – mācībspēkam Moricam Eduardam Zilberam (1860-1941), kuru plašāk pazīstam kā “Dullā Daukas” autoru, rakstnieku Sudrabu Edžu. Šis piemineklis, kura veidojis tēlnieks Ojārs Siliņš, ir valsts nozīmes mākslas piemineklis Nr. 7265.
Tēlnieks Ojārs Siliņš 2,35 metrus augsto pieminekli veidojis padomju reālistiskās tēlniecības skolas tradīcijās. Pelēkā granītā kaltais krūšutēls atkārto sirma zinātnieka ikonogrāfisko klišeju, kāda mūsdienu tēlniecībā jau uzskatāma par retumu.
Sudrabu Edžus bija latviešu pedagogs un rakstnieks, kurš pēc boļševiku apvērsuma dzīvoja un darbojās Maskavā. Viņš bija viens no nedaudzajiem latviešiem, kuri pārdzīvoja pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās PSRS īstenotās represijas pret latviešiem.
Maskavā Sudrabu Edžus mitinājies pieticīgos apstākļos. Pēc 1940. gada Latvijas okupācijas Sudrabu Edžu Maskavā apmeklēja rakstnieks Andrejs Upīts. Viņš gribējis Sudrabu Edžu pārvest uz Latviju, bet varasiestādes viņam to nav ļāvušas. Miris 1941. gada 30. janvārī Maskavā, kur kremēts un pēc tam pārapbedīts Raiņa kapu vārtos Rīgā.
Šai sakarā jāpiemin, ka Sudrabu Edžus mira 1941. gada 30. janvārī, pusgadu pēc Latvijas okupācijas, bet par “simtprocentīgu okupācijas īstenotāju” viņu nevar uzskatīt, jo 1940. gada vasarā viņš jau bija slimības pievarēts un, varētu teikt, rīcībnespējīgs.
Starp visiem “problemātiskajiem” pieminekļiem, kuru jautājumus marta sākumā izskatīja Rīgas Pieminekļu padome, bija viens, kurš gluži legāli, bez okupācijas varu spiediena, atrodas Rīgas centrā - Barklaja de Tolli piemineklis, kuru arī nolēma neaiztikt.
Krievijas impērijas karavadonim un kara ministram Mihaelam Andreasam Barklajam de Tolli (1761-1818) pieminekli Esplanādē, netālu no Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāles, uzstādīja 1913. gadā, bet pēc diviem gadiem skulptūru Pirmā kara apstākļos demontēja, taču postaments tika saglabāts. 2002. gadā skulptūra tika atjaunota tās vēsturiskajā vietā pēc uzņēmēja Jevgeņija Gomberga iniciatīvas un ar viņa finansējumu.
Lai arī kā kādam nepatiktu, šis tēls Rīgas centrā, tur parādījies likumīgi – bija rīdzinieku aptauja un domes balsojums. Vairākums, kaut arī ne absolūti nomācošais, atbalstīja šī pieminekļa atjaunošanu. Zīmīgi, ka par to balsoja arī toreiz Rīgā pie varas esošā sociāldemokrātiskā partija, kuras vadītājs tolaik bija trešās Atmodas līderis Dainis Īvāns, kurš kopā ar Rīgas mēru Gundaru Bojāru atbalstīja pieminekļa Barklajam de Tolli atjaunošanu.
