43 000 stundu un 1100 mašīnu Ukrainai. Saruna ar “Twitter konvoja” aizsācēju Reini Pozņaku

Protams, ka iedzīvotāju un uzņēmumu saziedotajai naudai ir būtiska nozīme šī cēlā mērķa īstenošanā, taču tik pat liela nozīme ir brīvprātīgajiem, kuri ziedo savu laiku, lai aizvestu šīs automašīnas līdz Ukrainai. R. Pozņaks ir aprēķinājis, ka šobrīd brīvprātīgie ir ziedojuši aptuveni 43 000 stundas sava laika, lai aizgādātu tik ļoti nepieciešamos transportlīdzekļus Ukrainai.

Visi pirmsākumi “Twitter konvojam” meklējami starp kārtīgām “benzīngalvām” jeb autosportistiem. Reinis Pozņaks atzīst, ka autosports ir dzīvesveids, kurā pulcējas cilvēki ar vienotām rakstura īpašībām, piemēram, spēju ātri pieņemt lēmumus ekstremālās situācijās. Mārtiņš Dzenītis bija pirmais, kurš nāca klajā ar ideju salikt kopā naudu un nosūtīt Ukrainai automašīnas. Šai idejai pievienojās arī R. Pozņaks un Ali Jansons, kura uzņēmuma telpas tagad ir kļuvušas par konvoja “galveno štābu”. Pirmajā braucienā tika nosūtīti astoņi transportlīdzekļi, kurus kopīgiem spēkiem nodrošināja tieši ar autosportu saistītie cilvēki.

Pēc pirmā konvoja aizgādāšanas sanāca tā, ka bija jāgaida kāds laiks Jēkabpilī, jo pilsētas dome bija piešķīrusi vieglo busu atpakaļceļam no Ukrainas. Tā nu viņi devās pie vietējā autosportista un labi zināmā drauga Mārtiņa Sviļa, kurš uz laiku uzņēma ceļā nogurušos braucējus. Pirmo stundu konvoja dalībnieki pavadīja katrs savā nodabā, lasot ziņas par situāciju Ukrainā, taču vēlāk tika uzrīkota neliela sapulce, lai vienotos par tālāku darbību, jo šādi ar astoņām mašīnām tas nevarēja izbeigties. Saprotot, ka brīvas naudas vairs nebija, R. Pozņaks nolēma šādu ideju paziņot sociālo mediju platformā “Twitter”, cerot, ka vismaz vienai vai divām mašīnām vēl sanāks.

“Mēs negribējām padoties, tāpēc sēdējām un domājām, kur dabūt naudu nākamajam konvojam. Es ietvītoju par šādu nepieciešamību un gaidīju. Kā par brīnumu – nauda sāka ienākt kontā. Pēc brīža tie jau bija 4000 eiro. Atbraucot uz Rīgu, tie jau bija teju 20 tūkstoši. Mēs uzreiz sākām meklēt tirgū pieejamos transportlīdzekļus, un jau nākamajā dienā mēs vedām vēl astoņas mašīnas,” atceroties “Twitter konvoja” aizsākumu, sacīja R. Pozņaks.

Šobrīd nosūtītas jau aptuveni 1100 automašīnas, taču kodols komandai nav mainījies, proti, tie ir vieni un tie paši trīs cilvēki, kuri, pilna mēroga karam sākoties, nolēma nestāvēt malā un piegādāt Ukrainai nepieciešamos transportlīdzekļus. Nosūtīto transportlīdzekļu skaita palielināšanās dēļ tika norīkoti papildu divi cilvēki - viens, kurš organizē uzskaites tabulas un koordinē brīvprātīgos autovadītājus, otrs – kurš sadarbojas ar vēstniecībām, lai šādu konvoju rīkošana vispār būtu realizējama. Pats Reinis atzina, ka šie ir cilvēki – “Čaki Norisi”, kuri brīžiem veic teju neticamus darbus, neticamā ātrumā.

Taujāts par motivāciju, kas liek turpināt šo apjomīgo projektu, R. Pozņaks portālam “Sargs.lv” atzīst, ka lielākā motivācija ir tā, ka viņam nav citu izvēļu.

“Man nav citu izvēļu. Cilvēki zvana, mašīnas turpina vest un viss notiek. Tad, kad tu esi tajā lavīnā, tad vairs nav iespējams apstāties. Varbūt pat tas ir labi, jo reizēm, kad jūti, ka pietrūkst spēka, tad lavīna tevi turpina dzīt uz priekšu. Mums ir izveidojusies ļoti laba komanda. Mēs strādājam kā hokejā – kad viena maiņa pagurst, tad uzreiz uz laukuma lec nākamā ar jaunu sparu. Ukraina šobrīd cīnās arī par mūsu brīvību, lai mums vai mūsu bērniem nebūtu jānonāk šādā situācijā,” atzina R. Pozņaks.

Raksturojot konvoju sūtīšanas procesu, R. Pozņaks atzīst, ka šobrīd tas ir jau tik ļoti atstrādāts, ka nekādu problēmu nav. Liels atbalsts ir Latvijas vēstniecība Polijā, kura sagatavo notas, lai apliecinātu, ka tiek sūtīta humanitārā palīdzība. Tāpat pārsvarā tiek braukts caur vienu konkrētu robežpunktu, tāpēc šobrīd jau visi pazīst, kas par transportlīdzekļiem un cilvēkiem brauc. Arī Ukrainas vēstniecība Latvijā pieliek roku, lai transportēšana noritētu bez starpgadījumiem pie Ukrainas robežas.

“Es par birokrātiju vispār nevaru sūdzēties. Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) mums vispār ir zelta vērtē. Mums ir nepieciešamas tikai dažas minūtes, lai nokārtotu tranzīta numurus, kamēr citur Eiropā tas prasa dienas. Šī iemesla dēļ arī mēs varam nosūtīt tik daudz transportlīdzekļu ar salīdzinoši mazu resursu,” atzina Reinis Pozņaks.

Liels atbalsts ir arī brīvprātīgie autovadītāji, kuri ziedo savu laiku, lai aizgādātu automašīnas līdz Ukrainai. Šim nolūkam ir izveidota speciāla “Whatsapp” grupa, kurā nu ir jau 364 biedri.

Pieteikšanās laiks gan ir īss, proti, parasti tas aizņem dažas minūtes, lai nokomplektētu autovadītāju grupu. Atsaucība ir ļoti liela un daži pat sūdzas, ka nevar paspēt pieteikties. Šāda situācija, protams, priecē. Pārsvarā gan organizatori cenšas grupu komplektēt ar vismaz trešdaļu jau pieredzējušajiem vadītājiem, kuri jau ir pazīstami ar procedūrām pie robežas, kā arī nepieciešamības gadījumā var likt lietā savas zināšanas par transportlīdzekļu labošanu.

R. Pozņaks nesen sociālo mediju platformā “Twitter” publicēja ziņu, ka kāda no mašīnām ir veikusi savu 1000 uzdevumu.

Vaicāts par sajūtām, kādas viņu pārņem, kad tiek saņemtas šādas ziņas, R. Pozņaks atbildēja, ka prieks, protams, esot, taču laika gaitā šī prieka sajūta ir notrulinājusies.

“Laika gaitā tu aprodi ar situāciju un tavs prieks notrulinās. Protams, ir patīkami saņemt šādas ziņas. Ir liels gandarījums redzēt, ka tas, ko mēs darām, dod ļoti reālu un tiešu palīdzību kara skartajiem cilvēkiem. Šo ziņu man atsūtīja Serhijs, kuru mēs pirmajā konvojā paņēmām pa ceļam uz Ukrainu. Viņš pameta savu dzīvi un biznesu Latvijā, lai dotos ar vienu mugursomu palīdzēt aizstāvēt savu valsti – Ukrainu. Šī varbūt arī bija viena no tādām liktenīgām nejaušībām, ka satikām viņu, jo viņš mums visu laiku ziņoja par automašīnas aktivitātēm kara skartajās zonās,” skaidroja R. Pozņaks.

R. Pozņaks atzīst, ka kara pirmie divi mēneši bija fiziski grūti, jo vidēji nedēļā tika nosūtīti divi konvoji. Mājās pašam sanāca pabūt tikai dažas stundas naktī, jo jau nākamajā rītā bija jāturpina darbs pie automašīnu nosūtīšanas. Šobrīd process ir iegājis ierastā ritmā, taču emocionāls nogurums dažreiz ņem virsroku. Arī pats Reinis ir bijis Ukrainā. Šis brauciens daudz skaidrāk un tiešāk parādīja traģisko situāciju Ukrainā, kur mirst nevainīgi cilvēki. Okupantu raidītie lādiņi un raķetes nav šķirojuši nevienu.

“Tas ir šokējoši. Tās kara šausmas ir neaptveramas, kamēr tu to dzīvē neredzi un neizjūti. Tas vienkārši nav prātam aptverami, kad redzi, ka cilvēki turpina tur dzīvot. Tu redzi, ka parasta deviņstāvu māja ir iznīcināta. Iedomājieties, piemēram, Purvciemu. Visas ēkas ir cietušas no artilērijas vai raķešu uzbrukumiem. Skaidrs, ka tur nekādu militāru mērķu nav bijuši. Vienkārši mērķtiecīgi šauts pa dzīvojamo rajonu. Krievu barbarisma līmenis ir vienkārši neaptverams,” vizīti Ukrainā atceras R. Pozņaks.

Lai arī šobrīd ir nosūtītas aptuveni 1100 automašīnas, tomēr Reinis atzīst, ka tas nav pietiekami. Transportlīdzekļi, kas tiek izmantoti aiz frontes līnijām, kalpo ilgi, taču ar aktīvā karadarbībā iesaistītajiem transportlīdzekļiem ir citādāk. Precīzu skaitļu nav, taču Reinis lēš, ka šobrīd aptuveni 30% pikapu frontes līnijā turpina savu darbu.

Šī situācija ir radījusi Latvijas tirgū deficītu, tāpēc tiek meklētas iespējas citās valstīs. Piemēram, Norvēģijā un Anglijā ir atrasti vietējie latvieši, kuri palīdz ar automašīnu sameklēšanu. Šobrīd ir apzināta arī problēma, ka daudzi - gan lauksaimnieki, gan mežizstrādes darbinieki - vēlas atdot savu veco džipu, taču to nevar izdarīt, jo ražotājs jauno sola piegādāt vien pēc pusgada vai gada. Šie cilvēki ir gatavi atdot, bet nedara to, jo vietā nav iespējams dabūt citu transportlīdzekli.

Arī pašā Ukrainā biedrība ir labi zināma, tāpēc bieži sanāk saņemt ziņas, kurās tiek lūgta palīdzība. Visiem diemžēl nav iespējams palīdzēt. Šobrīd notiek darbs ar kādu ASV fondu, kurš ir gatavs piešķirt finansējumu, taču sākumā nepieciešams visu sakārtot juridiski.