"Čau, vecīt!" Kādēļ mēs tik bieži sveicināmies ne savā valodā?

Rīgas ielās aptaujātie cilvēki bez izņēmuma atzīst, ka sadzīvē tik tiešām sveicina, uzsaucot „čau!”, taču lielākajai daļai nav ne mazākās nojausmas par vārda izcelsmi un pilnīgi neviens no aptaujātajiem nespēj izteikt pat minējumus par to, kādēļ svešvārds tā „noenkurojies” latviešu leksikā. „Tā sveicināties esmu iemācījusies no vecākiem un, jā, tuvākos draugus sarunās vienmēr uzrunāju ar „čau!”. No viņiem arī nekad neesmu dzirdējusi „sveiks!” vai kādu citu latviešu variantu,” atzīst Baiba (22). Viņai piebalso Edgars (19), kurš prāto, ka sveicināšanās process ir tik automātisks un pašsaprotams, ka aizdomāties par „čau” viņam nav gadījies: „Es nezinu, vai tas ir pareizi attiecībā pret latviešu valodu, bet šādi sveicināmies gan ģimenē, gan ar draugiem. Man kaut kā šķiet, ka teikt „sveiks!” vai pat „labdien!” būtu kaut kā pārāk oficiāli starp paziņām”.

Iebraucēji nesaprašanā

Patiesi izbrīnīts par latviešu manieri ir maskavietis Oļegs (31), kurš Rīgā pavadījis jau 4 mēnešus. „Ziniet, sākumā man bija tā jocīgi, jo es jau zinu, ka šis vārds nāk no itāļu valodas. Man šķita, ka tas ir kaut kāds šī brīža īstermiņa „trends”. Es pat jautāju savam draugam no Rīgas, bet viņš šo fenomenu paskaidrot nespēja – pastāstīja tikai to, ka šādi sveicinoties visi viņa tuvākie draugi un vārdu viņš pats uzskatot par latvisku,” smej viesis no Krievijas.

Kā skaidrot situāciju, kurā nācija nespēj paskaidrot no aizgājušajām paaudzēm mantotu un no Itālijas aizgūtu sveicienu? Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes tulkošanas katedras vadītājs, valodnieks Andrejs Veisbergs gan apgalvo, ka pilnīgai neziņai nav pamata – īsā vārda ieklīšanai esot pavisam vienkāršs skaidrojums: „Vārds latviešu valodā ienācis jau 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, bet galvenokārt kā eksotisms, asprātīgi izsakoties par Itāliju un šīs zemes kultūru”. Valsts valodas centra (VVC) direktora vietnieks Agris Timuška turklāt paskaidro, ka „čau” Latvijā nostiprinājie, ciešākai kļūstot tirdzniecībai un abpusējam abu valstu tūrismam: „Kā jau lielākā daļa citu ārzemju eksotisko izteicienu, šis vārds pie mums atceļojis kopā ar tirgoņiem no Itālijas. Nno svešajām zemēm reizēm mēdzam atvest ne tikai materiālus, taustāmus suvenīrus, bet arī pa kādam interesantam izteicienam.”

Savulaik modē arī Vācijā

Populārs, vispārizplatīts vārdiņš „čau” kļuvis sešdesmitajos gados, kad tas bijis modes vārds arī citās valodās – angļu, vācu un arī lietuviešu.: „Tajās tas kļuvis par stilistiski iekrāsotu, mazliet vecmodīgu vārdu, ko lieto ļaudis, kam pāri 70 un kam tas jaunībā „iesēdies” prātā. Jaunāki cilvēki citās valstīs šādi reizēm ironizē par vecākiem,” skaidro Veisbergs.

Lai arī ir skaidri zināms tas, kā vārds parādījies šajā Eiropas kontinenta malā, tā neticamā spēja noturēties sarunvalodā esot neizskaidrojama: „Latviešu valodā nezināmu iemeslu dēļ vārds aktualitāti nav zaudējis, par spīti tam, ka vārdnīcas to ignorēja līdz pat gadsimta beigām,” lēš Veisbergs. Valodnieks izsaka arī minējumu, ka, iespējams, to ietekmējis „čau” lietojums Lindgrēnas Karlsona tulkojumā, ko bērni apgūst no jauna katrā paaudzē. Abi valodas eksperti ir vienisprātis – vārda popularitāti vairojis tā īsais un patīkamais skanējums. „Vārds ir īss, skanīgs un to var lietot gan sasveicinoties, gan atvadoties. Latvieša uztverē tam ir priekšrocības, salīdzinot ar latviešu valodas piedāvājumu – „labrīt”, „labvakar” un „uzredzēšanos”. Īsuma svarīgumu bieži lietotos vārdos jūtam saīsināšanas tendencē, kas skar arī latviskos veidojumus „brīt”, „vakar”, „uz redzi,” apgalvo Veisbergs. Speciālisti arī teic, ka svešvārdu lietojums sasveicināšanās vārdu funkcijās neesot nekas neparasts vairākumā valodu,  un arī  „atā” esot aizgūts no svešas mēles.