VIDEO. Ivars Godmanis: prasīguma līmenis pret politiķiem vienmēr ir augstāks, nekā pašiem pret sevi

Lai cik raibs ir Ivara Godmaņa politiskās dzīves gājums, tomēr lielākajai daļai viņš vispirms asociējās ar deviņdesmito gadu sākumu. Kā gan varētu aizmirst Godmaņa krāsniņas? Tāpēc pirmais jautājums – ar tagadējo prātu vērtējot, vai varēja un vajadzēja toreiz darīt kaut kā citādi? Godmanis par šo jautājumu aizdomājas. Latvieši ir ļoti paškritiski – tas mums esot no vāciešiem. “Problēma tāda, ka mums nav iespējas prognozēt un precīzi noteikt, kādas sekas varētu radīt tāda vai cita rīcība, ko mēs tagad iedomājamies, ka varētu būt darījuši, bet nedarījām. Ļoti komplicēts laiks ar daudzu faktoru iedarbību. Mēs piedzīvojām tās sekas, kas izrietēja no mūsu rīcības. Pietiekami asas rīcības. Mēs atgriezām zemi, palaidām vaļā cenas, privatizējām. Iedibinājām samērā brīvu (citi saka – mežonīgu) kapitālismu. Vai varēja to darīt regulētāk? Varbūt, ja būtu resursi un zināšanas. Bet mēs nevaram paredzēt sekas. Piemēram, tagad dzird pārmetumus – nu kāpēc mums tik ilgi tās krievu skolas?”

Mūsdienās visu skolu pārvēršanai par latviešu skolām ir vienas sekas, bet Ivars Godmanis ar visai lielām šausmām skatās uz to, kas notiktu, ja mēs to būtu darījuši 1991. vai 1992. gadā. Padomju armija Latvijā, milzīgs daudzums pretī darbojošos cilvēku, interfronte un vecās kompartijas tīkli. Pasaules, sevišķi ASV diezgan nekritiski lielās cerības uz Mihailu Gorbačovu, pēc tam uz Borisu Jeļcinu. Radikāla rīcība izsauc un rada arī radikālas sekas. Kādas tās varētu būt – grūti iedomāties. Mēs zinām arī citus stāstus, kā bijušās republikas gāja projām no PSRS. Par lustrāciju Godmanis saka: “Es vēl saprotu, kad par to runā represētie, bet, ja par to runā tie, kas tos laikus nav piedzīvojuši, tā ir lētu politisku dividenžu zvejošana. Galvenais, lai cilvēks nedarbotos pretī toreizējam virzienam. Toreiz katrs sabiedrotais bija resurss.” Godmanis uzsver, ka daudz pētījis dažādu valstu pieredzi, un tā skaidri parādot, ka savstarpējā izrēķināšanās nekādu pozitīvu pienesumu nedod.

Kāda ir Latviju šodien? Par ekonomisko situāciju Ivars Godmanis saka – viņš nepārspīlētu pašreizējās situācijas dramatismu. Jo Latvija ir izgājusi cauri briesmīgām krīzēm. “Tagad esam tādas kā stagflācijas periodā. No vienas puses, augsta inflācija, no otras puses, ekonomika praktiski neaug. Un tad nu ir cilpa – it kā vajadzētu mazināt inflāciju, bet, izņemot naudu no aprites, sitam pa ekonomisko rosību. Zāles abām lietām ir pretējas. Kaut kā no tās cilpas jātiek ārā. Ļoti svarīga ir ģeopolitiskā situācija. Svarīgi, piemēram, kādu ES finansējumu saņemsim nākamajā finanšu plānošanas periodā. Tās tomēr ir vienīgās garantētās investīcijas. Privātās var būt un var nebūt.”

Runājot par pašreizējām politiskajām kolīzijām Latvijā, Godmanim ir savs skaidrojums. Viņaprāt, tur ir vairāki faktori. Pirmkārt, sabiedrībā ir kaut kāda reakcija, ja kāds politisks spēks pārāk ilgi ir pie varas. Tas pats bija ar “Latvijas ceļu”, tas pats ar Tautas partiju. Un tagad ar “Jauno vienotību”. Viņaprāt, nav pat svarīgi, ko viņi dara vai nedara – reakcija uz to, ka kāds pārāk ilgi ir pie varas, pēc definīcijas ir negatīva. Gan no tiem, kas netiek klāt varai, gan no sabiedrības kopumā, jo prasīguma līmenis pret politiķiem vienmēr ir augstāks nekā pašiem pret sevi. Par turbulenci ap Stambulas konvenciju Godmanis pauž, ka viņš te redz skaidru paaudžu konfliktu. “Principā, kaut neviens to atklāti negrib teikt, tas ir, rupji sakot, sagriezts stāsts par to pašu homoseksuālismu. Un te nu ir krasas pretrunas paaudžu starpā. Bet paradokss ir tajā, ka jaunie ir skaļi, iet demonstrācijās un vicina karogus, bet vecākā paaudze ir rāmāka, klusāka. Sēž mājās. Bet! Vēlēšanās aktīvākie un disciplinētākie ir seniori. Un tad mēs redzam, ka Doma laukumā ir viens, bet Saeimā kaut kas cits.”

Sākot sarunu par nākotnes Latviju 2035. gadā, Ivars Godmanis aicina nemaldīties sapņos par vīziju. “Cilvēki nezin kāpēc uzskata, ka vīzija ir tikai kaut kas pozitīvs. Bet tā nav. Vīzija satur arī negatīvus elementus. Izvirzīt mērķus nozīmē noteikt prioritātes. Kas savukārt nozīmē priekšrocību vienām lietām uz citu rēķina. Un tas var būt sāpīgi. Un tas nozīmē arī to, ka pie katras vīzijas būs liels neapmierināto brēcēju pulks. Un te politiķiem vajag drosmi.”

Tāpat bijušais premjerministrs uzsver, ka, būvējot vīzijas, ir svarīgi neaizmirst analizēt situāciju. “Un otra lieta par vīzijām. Tu vari sazīmēt nezin kādas gaismas pilis, bet tas viss būs tīrs tukšpadsmit, ja nebalstīsies uz kritisku pašreizējās situācijas analīzi. Bāzi, no kuras startējam. Nu, piemēram, runājot par tām pašām Eiropas naudām – vai mēs esam analizējuši, cik efektīvi esam to izmantojusi?” Par to Godmanim ir lielas šaubas. Piemēram, viņš nesaprot milzīgas Eiropas naudas ierakšanu veloceliņos gan Rīgā, gan reģionos, tajā pašā laikā ne par matu neatrisinot gan ceļu, gan satiksmes problēmas vismaz galvaspilsētā.  Un tādus piemērus var minēt vairākus. Šādas lietas nopietni jāpārskata, pirms zīmēt jebkādu vīziju.

Godmanis uzsver vēl kādu problēmu – cilvēcisku. “Nezin kāpēc ir tā, ka cilvēks, kurš ir augsta līmeņa speciālists kādā jomā, piemēram, profesors fizikā, iedomājas, ka viņš automātiski ir profesors visos citos jautājumos. Vai uzņēmējs, kurš kādā nozarē ir nopelnījis, iedomājas, ka viņš ir eksperts visās nozarēs. Sociālie tīkli vēl daudzkārtīgi pastiprina šo efektu. Tajos visi esam Einšteini visās jomās. Un tad tās vīzijas rodas dažādas un raibi rūtainas. Un mēs strīdamies par iluzorām lietām, bet ne par objektīvajām problēmām.”

Raidījums "Latvija 2035" katru sestdienu skatāms gan portālā Jauns.lv, gan "YouTube" kanālā (JaunsTV), gan klausāms "Spotify". Raidījuma vadītājs, kādreizējais politiķis Andrejs Panteļējevs aicinās bijušos un esošos politiķus, lai izvērtētu Latvijas attīstības ceļu kopš neatkarības atgūšanas un piedāvātu vīziju turpmākajiem 10 gadiem. 29. novembrī studijā eksprezidents Egils Levits.