“Ejot uzbrukumā, zinājām, ka krievi ir kaut kur priekšā.” Latviešu karavīrs pusotru mēnesi pavadījis Ukrainas frontes pirmajā līnijā
Ukraiņu karavīriem nav citas izvēles – viņiem ir jāturpina karot. Viņi nevar nolikt ieročus un iet mājās, ļaujot krieviem netraucēti okupēt Ukrainu. Ar tādu pārliecību Latvijā nesen atgriezās latviešu karavīrs Atvars Aniņš, kurš pēdējos piecus mēnešus pavadīja, dzīvojot un karojot Ukrainā. Pusotru mēnesi viņš pavadīja frontes priekšējā līnijā.
Sarunas brīdī Atvars jau vairākas nedēļas bija atpakaļ Latvijā. Viņš intervijā portālam Jauns.lv atklāja, kāpēc atgriezās dzimtenē: “Īsti nevarēju tur atrast darbu. Karavīra dzīve ir pietiekami forša un viegla, bet, kad beigsies karš, vajadzēs darīt kaut ko citu. Karavīri karā paspēj ieraudzīt daudz ko briesmīgu, tāpēc viņiem nav viegli atgriezties no kara dzīves.
Kad biju Ukrainā, redzēju, ka tur ir pietiekami izplatīts alkohols un zālīte. Satiku puisi, kurš teica, ka pēc frontē piedzīvotā nav ilgstoši spējis aizmigt, izgulēties. Nejauši nonākot līdz zālei, viņš teica, ka tik saldi sen nebija gulējis. To sauc par posttraumatisko stresu. Redzēju, kā tas izpaužas.”
Negribēja ciešāk sadraudzēties ar alkoholu un zālīti
Pats Atvars Ukrainā nelietoja ne alkoholu, ne zālīti. “Alkoholu es jau piecus gadus nelietoju, bet zālīti esmu pīpējis tikai divas reizes jaunībā - toreiz abas reizes izrubījos.”
Redzot citus karavīrus Ukrainā, viņš saprata, ka ar šiem apreibināšanās līdzekļiem karavīriem var nākties saskarties diezgan intensīvi. “Kara realitāte pārsvarā ir traumējoša.”
Bērni un zemenes mudina atgriezties Latvijā
Vēl Atvara atgriešanos Latvijā ietekmēja vēlme regulāri satikt savus bērnus, kā arī tas, ka karavīriem Ukrainā nebija labi organizētu rotāciju, ka kādu laiku varētu karot, pēc tam aizbraukt mājās un tad atkal atgriezties kara laukā.
Tāpat atgriešanās iemesls bija vēlme turpināt iepriekš iesākto zemeņu audzēšanu Latvijā: “Man zemenes visu laiku stāv prātā. No tām nekādu peļņu neesmu dabūjis, bet kaut kā man tas patīk. Gribu mēģināt, mēģināt un mēģināt.”
Nevēlējās kūkot vairākus mēnešus
“Mans sākotnējais plāns bija palikt Ukrainā līdz pavasarim. Sākumā mans darbs bija ļoti labi apmaksāts, bet pēc tam izdomāju kaut ko mainīt. Tad sākās garās procedūras, nākamo darbu tik ātri nevarēja nokārtot, man jau sāka parādīties besis. Es gribēju vienkārši darīt savu darbu, pie reizes sajūtot to, ka tas ir pienācīgi novērtēts un es varu tikt galā ar visiem saviem dzīves uzdevumiem.”
Atvars Ukrainā jau bija atradis nākamo darba vietu, bet tās pārstāvji solīja 1-2 mēnešu laikā sakārtot dokumentus, lai varētu reāli sākt strādāt. “Bet iespēja kūkot 1-2 mēnešus mani īsti neuzrunāja.”
Kopumā viņš Ukrainā nodzīvoja piecus mēnešus. “Man patika! Es sevi īsti necienītu, ja tur nebūtu aizbraucis! Es tur biju, es redzēju, un daļa no redzētā man patika. Visvairāk man patika piedzīvojumi.”
Tēti, kad tu brauksi mājās?
Esot Ukrainā, Atvars regulāri sazvanījās ar saviem trim Latvijā dzīvojošajiem bērniem. “Mēs regulāri (ik pa 2-3 dienām) sazvanījāmies. Viņiem vienīgais jautājums bija: “Tēti, kad tu brauksi mājās?”
Kad es atbildēju, ka vēl kādu laiku nebraukšu, tad bieži vien saruna viņiem palika neinteresanta. “Ā, skaidrs,” bērns noteica un atdeva telefonu nākošajam. Viens bērns aprunājās, uzzināja, ka tētis tik drīz nebūs mājās, tad varēja runāt nākošais.”
Bet kā pats tētis jutās, dzirdot bērnu ilgas pēc abiem vecākiem un nopūtas, ka viņš tik drīz tomēr nebūs atpakaļ Latvijā? “Kad atbraucu atpakaļ un nedēļu padzīvoju, kāds draugs piedāvāja braukt atpakaļ uz Ukrainu – to pašu vienību, kurā strādāju sākumā. Mēs jau visu bijām sarunājuši. Bet tad es pateicu bērniem, ka gribu braukt atpakaļ….
Atvars atcerējās savas bērnības ilgas pēc tēta
Viņiem bija vienalga, kur es braucu. Kad viņi saprata, ka es atkal nebūšu ilgu laiku, dēls reaģēja ļoti sakāpināti. Tad es atcerējos sevi bērnībā. Es savu tēti arī reti redzēju. Es viņu vienmēr gaidīju un gaidīju. Sakari toreiz nebija nekādi labie, tāpēc es viņu vienkārši gaidīju. Bet viņš gandrīz nekad neatbrauca. Tikai šad un tad.
Tie bija retie brīži, kad man paveicās, un es būtu bijis gatavs ar viņu braukt uz jebkuru vietu un pat mammu aizmirst. Galvenais, ka ar tēti kopā!
Tagad, kad atkal gribēju braukt prom uz nezin cik ilgu laiku, dēls vienkārši apķērās man apkārt un sāka pārdzīvot, ka nebūšu mājās. Tad es sāku sarunas, lai atrastu darbu kaut kur Skandināvijā.”
Šoreiz padomāja par bērniem un mammu
Lai gan viņš jau bija pilnībā visu sarunājis par darbu Ukrainā (viņam atlika tikai nopirkt transporta biļetes), šoreiz karavīrs mēģināja vairāk padomāt par apkārtējiem cilvēkiem, tuviniekiem, īpaši bērniem un mammu.
“Mana mamma ļoti pārdzīvoja, kad braucu prom. Kad pateicu, ka dodos atpakaļ, viņa sapriecājās.” Šoreiz Atvars negribēja sarūgtināt mammu, sakot, ka tikai dažas dienas Latvijā paostīja gaisu, bet drīz vien brauks atpakaļ uz Ukrainu. “Viņa noteikti būtu ļoti pārdzīvojusi.”
Darbs Skandināvijā šķiet pievilcīgāks
Pat tad, ja Atvars dotos strādāt uz Skandināviju, ģimenes locekļi viņu redzētu biežāk. “Uz Skandināviju skatos, jo tur darbam ir pietiekami biežas rotācijas. Tur 1-2 mēnešus pastrādā, bet pēc tam 1-2 nedēļas var dzīvot mājās. Skandināvijā rotācijas ir regulāras, bet Ukrainā biju 5 mēnešus pēc kārtas.” Ja tētis atgriezīsies mājās pēc 1-2 mēnešiem, bērniem būs vieglāk viņu sagaidīt.
Tāpat jārēķinās, ka ceļā no Ukrainas frontes līdz Latvijai un atpakaļ jāpavada vairākas dienas, pat nedēļa.
Nepatika ukraiņu birokrātija, bet kā dēkaiņus uzņemtu Latvijā?
Atceroties Ukrainā piedzīvoto, Atvars dalījās vairākos aspektos, kas viņam tur nepatika. “Man būtu ļoti paticis, ja, aizejot no vienas vienības, es būtu varējis tik pat viegli tikt nākošajā vienībā. Bet tur sastapos ar ukraiņu birokrātiju. Domāju: vai tiešām ukraiņi nevar neko labāku izdomāt?
Tomēr tad iztēlojos, kas notiktu, ja Latvijā sāktos karš un pie mums atbrauktu pāris tūkstoši angliski, spāniski, franciski runājošu dēkaiņu, bruņinieku ar militāru pieredzi, sakot: “Mēs gribētu sociālās garantijas, lai brauktu strādāt uz fronti.”
Būtu interesanti redzēt, cik ātrā laikā Latvijā viņus varētu noformēt darbam un ko ar viņiem īsti darītu. Varbūt vienkārši pateiktu: “Ārzemniekus mēs nepieņemam, brauciet mājās!” Vai arī: “Uz fronti braukt jūs varat, bet algu mēs jums nemaksāsim. Ieroci varbūt atradīsiet, varbūt no pretinieka paņemsiet.”
Pusotrs mēnesis frontes priekšējā līnijā
Atvara militārā karjera sākās pirms aptuveni 18 gadiem, kad viņš uzsāka mācības, lai kļūtu par virsnieku Latvijas armijā. Savukārt tagad Ukrainā viņš darīja dažādus darbus. “Pusotru mēnesi es biju frontes priekšējā līnijā. Starp mums un krieviem bija upe. Ejot uzbrukumā, zinājām, ka krievi ir kaut kur priekšā. Tiesa, reāli es nevienu krievu neredzēju. Bija jau aizbēguši.”
Viņš arī nepiedzīvoja situāciju, kad kāds no biedriem nonāktu krievu gūstā vai ietu bojā. Taču Harkivas operācijā viņi brauca ar lielajiem lielgabaliem, iekļuva mīnu laukā un saņēma informāciju, ka 3-4 citi kolēģi ir ievainoti, tostarp guvuši smagus ievainojumus. Atlika cerēt, ka tādi zaudējumi būs reti.
Tāpat redzēti kolēģi, kuri piedzīvoja posttraumatisko stresu. Tas var izpausties pārmērīgā alkohola lietošanā, kautiņos, savas vietas meklēšanā, piemēram, karavīrs vairs nevar īsti saprast, ko darīt mierīgā laikā.
Ukraiņiem 2022. gada pavasaris jāpavada pazemē. Kā rit dzīve Harkivas metro
Kopš 24. februāra, kad Krievija sāka bezjēdzīgo karu Ukrainā, valsts otrās lielākās pilsētas Harkivas metro sistēma ir kļuvusi par mājvietu ...
Skarbā realitāte: jāmaksā rēķini un ātri jāatrod darbs
Vai Atvars tagad varētu atgriezties mierīgā ikdienas dzīvē, audzējot zemenes vai strādājot Skandināvijā? “Atgriežoties Latvijā, divas nedēļas cīnījos ar identitātes krīzi, domājot par to, kas es īsti esmu un kas man jādara.
Es atbraucu no Ukrainas ar gandrīz tukšām kabatām un uzreiz saskāros ar skarbo realitāti: ir jāmaksā rēķini un ātri jāatrod darbs.” Janvāra beigās Atvars bija atradis labu darbu Skandināvijā, bet tajā solīja, ka varēs sākt strādāt tikai februāra trešajā dekādē. Lai nebūtu jāsēž dīkā, viņš sarunas brīdī meklēja kādu pagaidu darbu, ko varētu darīt pirms aizbraukšanas.
Ar Latvijas algu dzīvotu nabadzībā
Viņš neplāno atsākt darba gaitas Latvijā. “Mana finansiālā situācija ir pietiekami sarežģīta.” Ir jādomā gan par bērnu uzturēšanu, gan saistību nokārtošanu, gan dzīvi komfortablos apstākļos.
“Ar Latvijas algu man būtu jādzīvo diezgan lielā nabadzībā. Es laikam esmu riskētājs, gribu piedzīvojumus un joprojām ticu, ka spēju savā dzīvē panākt būtisku labklājību.”
Zemenes nedod un nedod mieru
Viņam mieru nedod arī doma par savu zemeņu audzēšanu. Iespējams, ja tās iestādītu pareizā vietā, ar ražu varētu labi nopelnīt. Līdz šim Atvars piedzīvoja dažādus notikumus, kas samazināja zemeņu ražu. “Ražas bija tik niecīgas, ka es kaut kā knapi ap nulli grozījos. Visu laiku darīju kaut ko papildus zemeņu audzēšanai. Tā es sevi uzturēju un mēģināju arī ar zemenēm darboties, bet nesanāca.
Tagad cenšos atrast vietas, kur zemenes iestādīt, veidojot rezerves plānu. Varētu iestādīt nelielas platības pie mammas un drauga. Ja tur zemenes labi augtu un vairotos (1 zemeņu krūms dod 20-30 zemeņu stādus), platību varētu strauji palielināt.” Turklāt zemeņu audzēšana būtu apvienojama ar darbu ārzemēs.
Sākot zemeņu audzēšanu, Atvars apsolīja saviem partneriem, ka neizdošanās gadījumā viņi ieguldījuma pamatsummu saņems atpakaļ jebkurā gadījumā. “Tas arī mani tur tonusā.”
Ja tu esi karavīrs, tad aizbrauc uz karu!
Neskatoties uz visu iepriekš teikto, ideja par atgriešanos Ukrainas kara zonā Atvaram joprojām ir interesanta. “Taču veselais saprāts mani šoreiz noķēra.”
Viņš noteiktu ieteiktu citiem Latvijas karavīriem aizbraukt uz Ukrainu. “Tiem, kuri to grib, es vienkārši ieteiktu braukt. Tie, kuri negrib un kuri atrod 17 iemeslus, lai nebrauktu (pārsvarā tā ir ģimene), nebrauciet! Bet vientuļajiem karavīriem ieteiktu aizbraukt uz Ukrainu. Ja tu esi karavīrs, tad aizbrauc uz karu! Varbūt tev patiks? Pat tad, ja īsti nepatiks, tev būs gandarījums, ka tu tur biji, ka atradi sevī spēkus tur aizbraukt.”
Pleca sajūta, ka mēs kopā cīnāmies un uzvarēsim
Runājot par galvenajiem ieguvumiem, karojot Ukrainā, Atvars teica: “Ukraiņi uz mani skatījās kā uz varoni. Kad mums atsūtīja Latvijas karodziņus, ko līmē uz jakas pleca, es to uzlīmēju, un visiem ļoti patika. Daudzi nāca pie manis runāties. Mums bija pleca sajūta, ka mēs kopā cīnāmies un uzvarēsim.”
Vai ukraiņi var uzvarēt šo karu? “Es domāju, ka var. Ik svarīgi, kurā brīdī ukraiņi vairs negribēs iet uz priekšu. Vidējā alga viņu skolotājiem bija zem 10 000 grivnām (tie ir aptuveni 250 eiro), bet karavīrs tagad saņem 12 reizes vairāk. Tāda alga ir pietiekami interesanta, vai ne?”
Ukraiņu vīri gaida mobilizāciju
Neskatoties uz šo lielo atalgojumu, ukraiņu vīri nav pārāk naski, piesakoties dienestā. Protams, kara sākumā brīvprātīgo bija diezgan daudz. “Pārsvarā ukraiņi labprātīgi neiet pieteikties. Vairums gaida mobilizāciju, kad viņus speciāli pasauks.
Brīvprātību noteikti veicinātu frontes karavīru regulāri atvaļinājumi mājās. Citādi ir tā: kā iesauca, tā sēdi pusgadu frontes līnijā, ej nu sazini, kur kaimiņš palika. Neiesauktajiem ir svarīgi redzēt atgriezušos karavīrus. Tas uzlabotu noskaņojumu.
Visgrūtākais bija iekāpt mašīnā un sākt braukt
Pašam aiziet karot labprātīgi ir grūts un smags lēmums. Es pats to izbaudīju. Brīži, kad bija lielākās bailes un nepārliecinātība, bija tad, kad pašam vajadzēja iekāpt mašīnā un aizbraukt. Man Ukrainā tādas sanāca 3,5 reizes. Gribēju kaut ko darīt, tāpēc vajadzēja kāpt mašīnā un braukt. Visgrūtākais bija iekāpt mašīnā. Kad jau biju iekāpis, lietas gāja uz priekšu.
Tiklīdz salasījāmies kopā barā, visi kļuva drosmīgāki, viens otru pavilka uz zobu un uzkurināja, ka ne jau nu es izrādīšos pats švakākais! Bara bravūra uzturēja jautrību.”
Atvars Ukrainā strādāja ne tikai frontē, bet arī piedalījās vairākās humānās misijās, aizvedot uz fronti pārtiku un citas nepieciešamās lietas.
Brīvprātīgie no citām Ukrainas vietām palīdz atjaunot okupantu izpostīto Irpiņu. 2022. gada rudens
Nebija pārliecības, ka pienācīgi parūpēsies par ievainotajiem karavīriem
Viņš minēja vēl vienu aspektu, kas Ukrainā karavīriem nebija labi sakārtots. “Ukrainā bija diezgan sarežģīta sistēma, lai neteiktu, ka bija sistēmas trūkums, kā ievainotie karavīri saņem materiālo atbalstu. Likās, ka to aizmirst, atliek pēdējā plānā.
Veči, kam par to jautāja, teica, ka kaut kas ir pārskaitīts. Viņi arī saņēmuši solījumus, ka kaut kad kaut ko maksās, bet nezināja, kad tas būs un cik. Ievainotam karavīram ir īpaši svarīgi sajust, ka viņš nav pamests. Kamēr tu esi sveiks, vesels un spēcīgs, viss ir labi, bet, tiklīdz vienu brīdi kaut kas nepaveicas, tā nav nekā. Kaut ko maksā, bet tāda situācija ļoti bliež pa pārliecību. Karavīram trūkst drošības sajūtas.
Vecais, nesatraucies!
Ja ievainojums ir viegls, tad tu vari pasmieties un cerēt, ka jau drīz (pēc pāris nedēļām) būsi atpakaļ frontē. Bet tam, kurš ir smagi ievainots, jārēķinās, ka visa viņa dzīve tā paies.”
Ievainotajiem karavīriem ļoti būtiski sajust drošības sajūtu: “Noteikti palīdzētu, ja ievainotais zinātu un visi kolēģi viņam iepriekš būtu teikuši: “Vecais, nesatraucies! Ja tevi ievainos un nepaveiksies, par tevi ātri parūpēsies un visu, kas tev pienākas, tu vai vismaz tavi tuvinieki dabūs.”” Diemžēl, esot Ukrainā, neradās pārliecība, ka šis kompensācijas mehānisms ir labi atstrādāts.
Kompensācijas par kritušajiem karavīriem
Karā kritušajiem karavīriem paredzēta ļoti liela kompensācija – aptuveni 15 miljoni grivnas (aptuveni 400 tūkstoši eiro). “Tas ir ļoti daudz, bet nebija sajūtas, ka bojāejas gadījumā tiešām to varēs dabūt viegli un bez pārmērīgiem sarežģījumiem.”
Viņš dzirdējis, ka bojā gājušā tuviniekiem pārskaitīta kompensācija, bet karavīru vidū nācās dzirdēt arī rūgtumu, ka atbildīgās amatpersonas cenšas atrast kādu iemeslu, lai kompensācijas vilcinātu un nemaksātu.
Ukraiņu karavīriem nav citas izvēles!
Parunājot ar ukraiņu karavīriem par ilgstošo karu un nogurumu no tā, Atvars guva pārliecību: “Viņiem jau nav citas izvēles! Vai viņi var nolikt ieročus un iet mājās, lai krievi varētu netraucēti doties uz priekšu?” Tad atkārtotos Afganistānā piedzīvotais, kad afgāņi kopā ar amerikāņiem karoja pret talibiem. Kad amerikāņi izlēma doties mājās, arī viņu kompanjoni afgāņi pārtrauca karot, lai gan bija labi apgādāti. Pēc tam talibi ar šiem karavīriem izrēķinājās, latvietis atgādināja.
“Karavīrs nedrīkst nolikt ieroci, kamēr nav sajutis, ka aizmugure ir droša.” Karavīrs nevar sēdēt armijā, lai tikai saņemtu algu un ēstu putru par brīvu. Nav pareizi, ka brīdī, kad karavīram jāizpilda viņa pienākums, viņš aizlaižas un nodemonstrē, ka ar viņu var nerēķināties, Atvars rezumēja un aicināja latviešus turpināt atbalstīt ukraiņus karā pret Krieviju.
