Kritiskā lasīšana: vai klimata krīzes dēļ draud pasaules gals?

2016. gada aprīlī pasaules līderi Ņujorkā parakstīja 21. ANO Klimata pārmaiņu konferencē Francijas galvaspilsētā sastādīto tā dēvēto Parīzes nolīgumu (ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām), kuras ilgtermiņa mērķis bija nepieļaut kopējo planētas sasilšanu virs 2 grādiem, ieteicams līdz 1,5 grādiem, un samazināt oglekļa dioksīda (CO2) emisijas līdz to neitralitātei 2050. gadā. Kopš tā laika gan politiķi, gan vides aizsardzības speciālisti un biznesmeņi, gan arī vienkāršie cilvēki un dažādu sazvērestības teoriju pinēji nepārtraukti runā par zemeslodi piemeklējušo klimata krīzi. Vieni paredz drīzu pasaules galu, otri to visu uzskata par galīgām muļķībām, trešie meklē risinājumus, kā no tās izvairīties, bet ceturtie par to vispār neliekas ne zinis. Kā ir īstenībā, Jauns.lv iztaujāja organizācijas „Zero waste Latvija” valdes locekli, klimata eksperti Lauru Treimani.

Planētas izaicinājumi

Šī nolīguma, kuru ratificēja arī Latvija, sakarā gandrīz kā mantra skan „bauslis”: „Ne augstāk par pusotru grādu!” runājot par planētas tālāko likteni. 1,5 grādi ir pasaules temperatūras paaugstināšanās kritiskā robeža, ko vismaz 55 valstu līderi, ratificējot Parīzes nolīgumu, apņēmušies nepārkāpt, īstenojot visaptverošus klimata rīcības plānus. Ja tas neizdosies, varam pieredzēt plašu bēgļu krīzi. Aprēķināts, ka tie varētu būt 1,2 miljoni cilvēku, kuri no dabas katastrofu plosītām valstīm plūstu uz Eiropu, meklējot izdzīvošanai piemērotāku dzīvesvietu.

Viens no lielākajiem apdraudējumiem planētas veselībai ir siltumnīcefekta gāzu emisijas. Piemēram, Latvijā lielāko oglekļa dioksīda (CO2) apjomu rada fosilā kurināmā (naftas produkti, ogles, dabasgāze) sadedzināšanas procesi un transporta izplūdes gāzes. Arī Latvija ir to pasaules valstu vidū, kas apņēmušās rast aizvien jaunas iespējas ražot atjaunīgo enerģiju. Diemžēl šajā jautājumā ievērojami atpaliekam gan no Skandināvijas, gan tuvākajām kaimiņvalstīm – Lietuvas un Igaunijas. Ja SIA “Latvijas vēja parki” izdosies īstenot plānoto, līdz 2030. gadam valsts mežos izbūvēs vēja parkus ar jaudu vismaz 800 megavatu, ko Igaunija ir sasniegusi jau tagad.

Latvijā vēl daudz darāmā arī lauksaimniecības sektorā, kur CO2 izmešus iespējams ievērojami samazināt, izmantojot bezaršanas tehnoloģiju un samazinot minerālmēslu lietojumu. Tāpat jāturpina darbs pie transporta emisiju optimizēšanas, veidojot multimodālu transporta sistēmu, kas paredzētu auto koplietošanu, papildu elektrisko transporta palīglīdzekļu ieviešanu, kā arī ērta un lēta sabiedriskā transporta tīkla izveidi. Vides izglītības jautājumi apjomīgāk jāiekļauj skolu un augstskolu programmās. Un katram iedzīvotājam ieteicams uzturā lietot mazāk dzīvnieku izcelsmes produktu.

Kamēr viena pasaules daļa ir nodarbināta ar planētas glābšanu, Krievija kopš kara sākuma Ukrainā īstenojusi simtiem vides noziegumu un ir izraisījusi vismaz 33 miljonus tonnu siltumnīcefekta gāzu emisijas, kas dara bažīgus pat optimistiski noskaņotus klimata ekspertus.

„Ja neko nedarīsim, izdzīvošana kļūs vēl dārgāka”

Pētījumi rāda: ja mēs nepastiprināsim centienus, lai mazinātu klimata krīzi, tad situācija varētu būt visai bēdīga. Radīsies aptuveni 1,2 miljoni bēgļu, kas plūdīs uz Eiropu, celsies ūdens līmenis, resursu pārdales dēļ būs ģeopolitiskās nesaskaņas, nestabilitāte finanšu sistēmā un daudzas citas problēmas, kas ietekmēs jebkuru tautsaimniecības nozari, ikvienu planētas iedzīvotāju.

“Ja pašlaik nopietni nedomāsim par klimata krīzi, tad nākotnē saskarsimies ar vēl augstākiem rēķiniem, lielākām pārtikas cenām… un izdzīvošana būs vēl dārgāka, nekā tā būtu bez klimata krīzes,” saka Laura Treimane.

Dabas katastrofas vienmēr ir bijušas un būs, bet klimata pārmaiņas tās pastiprina, radīs bēgļu straumes, arī uz Latviju. Teritorijās, kur jau ir raksturīgs sausums un maz nokrišņu, sausums tikai pastiprināsies: būs ilgstoši sausuma periodi, ugunsgrēki, plūdi un vēl vairāk citu dabas kataklizmu. Cilvēki šādās teritorijās vairs nevarēs izdzīvot, un viņi loģiski meklēs izdzīvošanai draudzīgākas vietas.

Primārie uzdevumi

Pēc Lauras Treimanes domām, viskatastrofālākā situācija Latvijā ir enerģētikas jomā: “Latvija iepaliek ne tikai no Skandināvijas valstīm, bet arī savām kaimiņvalstīm – Lietuvas un Igaunijas. Tieši ar vēja enerģijas attīstību mums strauji jākāpina atjaunojamo energoresursu izmantošana, jāattīsta vēja parki.”

Otra būtiskākā lieta ir lauksaimniecības sektors. Mums jāveicina pāreja uz klimata neitralitāti. Tas attiecas gan uz to, kā mēs audzējam pārtiku, gan uz to, kā uzaram laukus, gan, ko ēdam.

Trešām kārtām jāveicina vides apziņa, vides izglītība, jo bez tās “nekas nebūs iespējams”. Arī paši skolēni un studenti aptaujās pauduši, ka mācību iestādēs nepietiekami tiek aplūkotas vides problēmas.

Pirmā no būtiskākajām lietām lauksaimniecības nozarē, lai neveicinātu klimata pārmaiņas un mazinātu gāzes emisijas, ir aršana. Kā zināms, augsne satur oglekli, kas aršanas laikā izdalās. Tāpēc jāpielieto “nearšanas” metodes – jāsamazina aršanas tempi.

Tāpat vides piesārņojumu veicina minerālmēslu izmantošana. Tādēļ jāmazina minerālmēslu, īpaši sintētisko, pielietošana.

Trešā lieta attiecas uz mūsu pārtikas patēriņa paradumiem: ko, kā un cik daudz mēs ēdam? Piemēram, janvārī Latvijā bija plaša akcija, kas muzdināja mazāk uzturā lietot dzīvnieku izcelsmes produktus, jo zinātniski ir pierādīts, ka šādu produktu ekstensīva lietošana ir saistīta ar “individuālo oglekļa pēdu”.

Cik bīstama ir ledāju kušana?

Laura Treimane saka: “Ledāju kušana ir aisberga redzamais galiņš. Ūdens līmeņa celšanās, kas saistīta ar ledāju kušanu, ir būtiska, taču ir daudz eksistenciālākas lietas, kas saistītas ar iespēju izdzīvot klimata krīzes apstākļos.”

Mums jāierobežo sekas, kas vidējo temperatūru paaugstinās par kritisko atzīmi – 1,5 grādiem. Un tas saistīts ar bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu, jo ir daudzas sugas, kas vairs nespēj izdzīvot konkrētā teritorijā, ja temperatūra paaugstinās par vienu grādu. Tas nozīmē, ka sugas izmirst, ienāk jauni kaitēkļi, rodas jaunas infekcijas slimības.

“Ledāju kušana mūs skar, bet neteiktu, ka tas būtu tas būtiskākais, kam jāpievērš uzmanība tieši no sabiedrības labklājības skatupunkta,” rezumē Laura Treimane.

Satraukums par bišu izzušanu

Ekosistēmas un bioloģiskā daudzveidība ir visas dzīvības pamats, un ja visā šai ķēdē iztrūkst kaut vai viena suga, tad nevaram paredzēt, kādas sekas tas radīs uz cilvēkiem, pārtikas audzēšanu, medicīnu un tamlīdzīgi. Tas attiecas arī uz bitēm, kuras izzūd, gan ne klimata pārmaiņu, bet gan pesticīdu lietošanas dēļ.

Eiropā veiktie pētījumi liecina, ka, palielinoties gaisa vidējai temperatūrai, ir sugas, kas samazinās, piemēram, kameņu populācija vai skaistās vizbulītes. Tāpat tagad ir pēdējais laiks apmeklēt koraļļu rifus, jo ir skaidrs, ka pēc vairākiem gadu desmitiem to vairs nebūs.

Ko mēs katrs varam darīt?

Laura Treimane teic, ka šajā jomā atbalsta “sistēmiskus risinājumus”, jo katrs atsevišķs indivīds diez vai spēs izmainīt pasauli, jādara un jārīkojas visiem kopā, kolektīvi. Tādēļ šajā jomā noderīgi būtu mudinājumi no valdības puses.

Bet ir arī lietas, ko varam darīt katrs atsevišķi, lai saglabātu stabilu klimatu. Pirmā lieta saistīta ar enerģētiku un transportu, jo tas Latvijā rada vislielākās emisijas. Otra lieta ir lauksaimniecība, bet atkritumu apsaimniekošanas problēma ir tas “pats mazākais”, jo tā rada tikai 5% emisijas.

Tā kā vispirms būtu jāsāk pārskatīt savus transporta izmantošanas paradumus: kā, cik bieži un ar ko pārvietojamies. Kā arī izrevidēt savu “enerģētikas portfelīti”: cik energoefektīvs ir apgaismojums mājās, veicināt ne tikai energoefektivitāti, bet arī energoneatkarību. Un trešā lieta ir atkritumu saimniecība, jo taču zināms, ka atkritumu pārstrāde un šķirošana palīdz samazināt emisijas.

Vai elektroauto atrisinās auto izmešu problēmu?

“Ne jau katram vajadzīgs elektroauto. Ja katram pasaules iedzīvotājam tas būtu, tad kur mēs dabūtu resursus, lai tos saražotu? Tas nav iespējams,” saka Laura Treimane un turpina: “Tādēļ nepieciešams veidot multimodālu transporta sistēmu, mobilitāti, kas saistīta ar auto koplietošanu, dažādiem elektriskiem transporta palīglīdzekļiem un, protams, sabiedrisko transportu. Ja sabiedriskais transports ir pietiekami ērts, lēts un efektīvs, tad cilvēki to arī izmanto, un uz to ir jātiecas. Elektroauto ir vairāk kā variants B.”

Protams, jāņem vērā, ka elektroauto ir daudzkārt videi draudzīgāks nekā mašīna ar iekšdedzes dzinēju – šādā salīdzinājumā elektroauto emisijas ir par 60% mazākas.

Pamats optimismam

Pēdējā gada ģeopolitiskie notikumi Laurai Treimanei mazinājuši optimistisko cerību, bet tomēr viņa dziļi sirdī tic, ka cilvēce spēs apvienoties, lai mazinātu klimata pārmaiņas. Bet te ir jautājums: vai mēs spēsim iekļauties 1,5, 2 vai 2,5 grādu robežās?

“Ja mēs pārsniegsim vidējo gaisa temperatūras paaugstināšanos par 1,5-2 grādiem, tad klimata pārmaiņas kļūs neatgriezeniskas. Ja mēs samazināsim emisijas pēc šiem diviem grādiem, tad klimata pārmaiņas tik un tā būs, un būs nepieciešami vairāki simti gadu, lai tās spētu norimt,” saka Laura Treimane.

Tāpēc viņa aicina neticēt klimata skeptiķiem, kuri proponē, ka klimata problēmas nav aktuālas: “Klimata skeptiķi ir un būs, tāpat kā dažādu citu sazvērestības teoriju piekritēji.” Viņai ir žēl, ka ir cilvēki, kuri netic zinātnei, kura ir pierādījusi, ka ar 95% iespējamību klimata pārmaiņas ir izraisījusi cilvēku darbība.

Iemesli, kādēļ ir šādi klimata skeptiķi, var būt vairāki. Pirmkārt, tās varētu būt psiholoģiskas barjeras. Otrkārt, tās nereti ir dažādas lobiju grupas, kas lobē lēmumus pret klimatu. Tās pat apmaksā pētījumus, kuros iedziļinoties gan jāsecina, ka ar tiem “kaut kas nav kārtībā”. Ir arī tādi, kuri klimata skeptiķi ir pēc savas pārliecības.

Kritiskās lasīšanas skola ir SIF/MAF atbalstīts projekts, kura mērķis ir veicināt sabiedrības kritisko domāšanu un aizdomāties par ziņu kontekstu, ikdienā lasot dažādu mediju saturu.

Projektu finansē "Mediju atbalsta fonds" no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Kritiskās lasīšanas skolas" saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".