“Mēs neņemsim jūs darbā, jo jums ir rētainas rokas.” Darba devēja atbilde ir skarba

Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra (RPNC) Izglītības un pētniecības daļas vadītāja, RPNC ambulatorā centra "Pārdaugava'' psihiatre un medicīnas zinātņu doktore Liene Sīle intervijā portālam Jauns.lv norādīja, ka ļoti svarīgi ir tas, kā sabiedrībā skatās uz paškaitējošu uzvedību.

“Mēs redzam un arī daļa pacientu man stāstījuši, ka viņi speciāli rāda paškaitējuma rētas. Viņi iet pa ielu ar atkailinātām, rētainām rokām. Kā jebkurš cilvēks, arī viņi velk īsus krekliņus uz darbu, jo slēpšanas periods ir garām.

Cilvēks, kurš gadiem ilgi ir slēpis savu paškaitējošo uzvedību, nesaņemot nekādu palīdzību, tiekot ignorētām viņa emocionālām prasībām, var nonākt dzīves posmā, kad “slēpšanās fāze” ir garām un sāk rādīt savas rētas.”

Novēršas no kolēģa ar rētainām rokām

Bieži vien līdzcilvēki, ieraugot paškaitējumu, neprasa: “Hei, vai tev nevajag palīdzēt nokļūt līdz psihiskās veselības speciālistam?” Tieši otrādi: cilvēku atgrūž un no viņa novēršas.

No vienas puses sakām: “Ja gribat novērst paškaitējumu un samazināt suicīda riskus, jābūt stipram psihosociālam atbalstam.” Bet sabiedrībā redzam, ka lielākoties, sastopoties ar cilvēku, kuram ir grūtības, apkārtējie no viņa novēršas. Piemēram: “Mēs neņemsim jūs darbā, jo jums ir rētainas rokas.”

Cilvēki slēpj savas paškaitējuma rētas

“Paskatieties uz visiem tetovētajiem apakšdelmiem! Kas tur ir apakšā? Psihiatra pieņemšanā bieži sākam vizīti ar to, ka skatāmies uz to, kas ir uz ādas - uz rokām, kājām, pleciem, muguras.”

Psihiatre atzina, ka bieži vien cilvēki ar tetovējumiem cenšas noslēpt savas paškaitējuma rētas. “Protams, cilvēki slēpj savas rētas. Cilvēkiem ir kauns. Viņi jau tā ir ievainojamāki. Tad viņi vēl kaunas par to, kas piedzīvots un bijis izdarīts. Cilvēks pats sev ir nežēlīgākais kritiķis.”

Lūdzu, neārstēsim paši savus traucējumus!

Līdz ar to speciāliste uzskata, ka cilvēkiem noteikti ir vairāk jārunā par savu psihisko veselību un sajūtām. “Ir jācenšas atrast risinājumi. Ir gadījumi, kad tu pats sev nevari palīdzēt! Diemžēl mēs paši sev zobus nelabojam. Lūdzu, paši neārstēsim savas psihiskās saslimšanas vai traucējumus!

Jebkura veida paškaitējums un suicīda riski ir multifaktoriāli. Viena no lietām, kas iezīmējas un ko var mainīt: mēs varam ārstēt psihiskās saslimšanas, lai nenonāktu līdz šai uzvedībai. Ir faktori, ko mēs nevaram mainīt ar medicīnisku palīdzību, bet mēs varam mainīt psihiskās veselības stāvokli, kas ir viens no riska faktoriem. To mēs varam uzlabot un cerēt, ka nenonāksim līdz izlādei darbībā.”

Kolēģi izliekas, ka neredz sagraizītās rokas

Sīle piekrita, ka bieži vien apkārtējie cilvēki nemaz nezina, ko teikt kolēģim, kuram ierauga sagraizītas rokas. Ļaudis mēdz apmulst, izlikties, ka neredz rētas, un klusēt.

“Bieži vien cilvēks tīri dabiski samulst, jo viņš nezina, ko teikt. “Ko man tagad darīt? Labāk izlikšos, ka neredzu.” Bet patiesībā jums jau nav veselības stāvoklis jāuzlabo, jāizārstē vai jāiedarbojas uz to kaut kā citādi. Jūs varat vienkārši pajautāt: “Vai tu vēlies parunāt? Vai es tev varu kaut kā palīdzēt?”

Paklausīties, ko uzrunātais stāsta

Pirmais solis vienmēr ir klausīties. Mums visiem ir ausis. Ja mēs varam klausīties, tad paklausāmies! Ir arī jāņem vērā risks: neiesaistīties kaut kādās ekstremāli glābjošās attiecībās, kas jums absolūti nav vajadzīgs! To nevajag ne jums, ne tam otram cilvēkam!

Bet noteikti varam vienkārši cilvēcīgi pajautāt: “Vai tu vēlies par to parunāt? Vai es tev varu kaut kā palīdzēt?” Tad tā ir uzrunātā cilvēka atbildība – pieņemt to vai nepieņemt.”

Samazināt arī savu trauksmi

Nav labi, ja darbinieks, kurš neko nepajautāja kolēģim par viņa rētainajām rokām, pēc tam aiziet mājās un mokās ar domām, ka varbūt tomēr vajadzēja kaut ko pajautāt, kā darbiniekam iet, kāpēc viņš tā darīja, un piedāvāt palīdzību.

“Patiesībā jūs arī sev noņemsiet daļu trauksmes, vienkārši pajautājot, vai cilvēks vēlas par to parunāt un vai viņam var kaut kā palīdzēt.” Var teikt, ka līdzcilvēka atbildība ir uzrunāt paškaitējuma veicēju, bet viņa atbildība ir atsaukties vai neatsaukties pamudinājumam runāt un piedāvāto atbalstu pieņemt vai pieklājīgi noraidīt.

Vairs neslēpj savas rētas

Var pieļaut: ja cilvēks ir atnācis uz darbu krekliņā, kuram ir īsas piedurknes, un tādējādi var redzēt viņa paškaitējuma rētas, iespējams, viņš vēlas par to runāt. “Nedomāju, ka vienmēr grib runāt. Viņam ir pārgājis periods, kad to slēpj. Bet, protams, ja tu kaut ko rādi citiem, acīmredzot tu tiešam to vairs neslēp.”

“Tā būs otra cilvēka atbildība – pieņemt vai nepieņemt jūsu aicinājumu [runāt par paškaitējumu]. Jūsu pilsoniskā atbildība ir nebūt vienaldzīgam.”

Neuzņemties atbildību par kolēģa problēmām

Vienlaikus ārste iezīmēja robežu: līdzcilvēkiem nav jāuzklausa kolēģis, kuram ir paškaitējoša uzvedība, kā psihologam, psihoterapeitam vai citam speciālistam.

“Kā kolēģim un līdzcilvēkam jūsu uzdevums pavisam noteikti ir nepārkāpt privātuma robežas, neiesaistīties apspriešanā, moralizēšanā, padomu došanā, pārāk intīmu un personisku jautājumu uzklausīšanā, atbildības uzņemšanā. Nav nepieciešams uzņemties kaut kādu atbildību par to, ko otrs ir darījis!

Iespēja saņemt bezmaksas psihologa konsultācijas

Bet jūs jebkurā brīdī varat viņam pateikt, ka pieejama profesionāla palīdzība, piemēram: “Vai tev vajag palīdzēt atrast psihologu? Vai tu zini, ka, aizejot pie sava ģimenes ārsta, tu saņemsi 10 valsts apmaksātas psihologa konsultācijas?” Tāpat arī kopīgi var sameklēt krīzes tālruņu numurus un palīdzēt tos saglabāt telefonā.

Mūsu palīdzība ir emocionāla, finansiāla un informatīva, par ko mēs bieži vien aizmirstam. Dažreiz pietiek, ka jūs iedodat cilvēkam informāciju, arī tas ir ievērojams atbalsts krīzē!

Nebūtu ieteicams iesaistīties emocionāli sarežģītos kontaktos, jo arī paša palīdzības sniedzēja psihoemocionālā veselība ir vērtība. Sevi ir jāsargā! Ja jūs nevarat dot kolēģim emocionālo palīdzību, jo patiesībā viņš jums ir svešs cilvēks, tad jūs pavisam noteikti varat dot informatīvo palīdzību un atbalstu!

Nav jāiesaistās privātās dzīves peripetijās

Varat teikt: “Varbūt es pats nezinu, bet varu kopā ar tevi pameklēt, kur tu vari saņemt palīdzību.” Bet, protams, nevajag ļauties manipulācijām, iesaistei sarežģītās konflikta situācijās..

Jums noteikti nav jāiesaistās citas personas privātās dzīves peripetijās. Pavisam noteikti! Un arī kriminālprocesos, tiesvedībās. Ja jūs to nevarat, jums nav jārisina cita cilvēka finansiālā situācija un kredītsaistības.”

Iet pie psihologa vairs nav apkaunojums

Psihiatre atzina, ka nesenajai pandēmijai ir arī kāda zelta maliņa – cilvēki labāk apzinās savas psiholoģiskās un psihiskās problēmas un drošāk meklē palīdzību. “Tā ir pandēmijas zelta maliņa: cilvēkiem ir kļuvis normāli saņemt psihoemocionālo palīdzību.”

Psihoemocionālās palīdzības sniedzēji pēdējā laikā piedzīvo lielu pacientu pieplūdumu. Kopumā pagājušā gada rudenī psihiatri bija krietni pārslogoti valsts nodrošināto pakalpojumu sfērā. “Tādu pacientu pieplūdumu un aktivitāti es neatceros. Kolēģi arī atzīmē, ka ir palielinājies pirmreizējo pacientu skaits. Cilvēki nāk un meklē palīdzību.

Paškaitējoša uzvedība – nevis kauna zīmogs, bet signāls, ka kaut kas nav kārtībā

Vai tas ir zīmogs? Protams, tas sākumā ir jautājums par pašu cilvēku. Atvainojos, bet mēs šobrīd runājam par paškaitējumu, par mērķtiecīgu miesas bojājumu izdarīšanu sev, vai par suicīdu, sevis nogalināšanu. Manuprāt, šīs divas lietas ir pietiekami nopietni sarkanie karogi, ka nepieciešama palīdzība. Tas nav zīmogs, bet fakts jums pašam, ka kaut kas nav kārtībā.

Kādi ir citi risinājumi? Sakropļot sevi neveiksmīga suicīda mēģinājuma rezultātā un caur somatisko stacionāru nonākt psihiatriskajā slimnīcā? Vai arī pie pirmajiem krīzes vēstnešiem, ka es netieku galā, vērsties pēc palīdzības? Tās ir ļoti nopietnas lietas.

Bieži runājam par cilvēkiem, kas veic suicīda mēģinājumu vai paškaitējumu, un aizmirstam viņa ģimeni, tuvākos. Palīdzot cilvēkam situācijā ar suicidālu uzvedību, mēs varam izglābt arī viņa tuvāko cilvēku loku no ciešanām un traumatiskas dzīves pieredzes.

Daudzās situācijās pietiks ar psihologu

Ir daudz situāciju, kad varam nedomāt par psihiatra palīdzību. Dzīves krīzes ir pārvaramas, piemēram, šķiršanās sāpes, darba maiņas, eksistenciāli un dažāda veida izaugsmes jautājumi. Tur parasti nav vajadzīgs psihiatrs.

Bet tiklīdz runa ir par paškaitējumu, par domām saistībā ar paškaitējumu, par suicīda iekšēju pārdomāšanu, protams, tur ir nepieciešama speciālista palīdzība. Sākam ar ģimenes ārstu, varbūt pietiks.”

Tā ir pēdējā pietura

Noteikti ieteicams meklēt palīdzību, nevis palikt vienam. “Tas ir viens no svarīgākajiem punktiem, kas mums katram ir jāiekodē: tu pats sevi neārstē! Tu viens pats nevari izdomāt risinājumu smagās krīzes situācijās! Ir, protams, personības, kas var pašas izdomāt risinājumu, bet viņas, visticamāk, nebūs tās, kas nonāks līdz suicidālām domām.

Bet, ja ir sasniegts šis punkts, acīmredzot cilvēks ir kļuvis bezcerīgs. Tā ir pēdējā pietura. Nav tā, ka varam atgriezties pēc suicīda un kaut ko izdarīt. Tas ir ļoti galējs lēmums. Starp citu, reizēm ir iespaids, ka jaunieši un bērni nesaprot, ka viņi nevarēs pamosties pēc suicīda. Viņi nevarēs paskatīties, kā citiem sāp, kad viņu vairs nebūs.”

Neatgriezenisks solis

Tāpat pieaugušajiem vajadzētu saprast, ka pašnāvība ir neatgriezeniska rīcība. Arī smagie miesas bojājumi un veselībai nodarītie kaitējumi, kas var būt radušies paškaitējošas uzvedības rezultātā, ir neatgriezeniski. Piemēram, lecot pa logu, var salauzt mugurkaulu. Arī apzināti pārdozējot medikamentus, var nākties saskarties ar nopietniem veselības traucējumiem.

Mērķtiecīgi lietojot medikamentus pretēji ārsta norādījumiem, cilvēks var iedomāties, ka nedaudz ilgāk pagulēs un atslēgsies no dzīves problēmām, bet, tikai pamostoties, var saprast, ka guvis skābekļa trūkuma izraisītus neatgriezeniskus bojājumus smadzenēs.

Cilvēka dzīve mainās. Diemžēl negatīvā virzienā

“Viņš nav domājis nomirt. Viņš ir domājis atslēgties, aizmigt, bet pamostas jau ar organisma bojājumiem.”

Tas var rezultēties ar smagiem veselības traucējumiem, piemēram, pasliktinātām kognitīvām funkcijām. “Cilvēka dzīve mainās. Viņš vairs nevar dzīvot tā, kā to darīja līdz šim. Mēs netransplantējam smadzenes. Smadzeņu neironi nepumpurojas, tie ir zaudēti,” ārste iezīmēja iespējamās sekas paškaitējošai uzvedībai un pašnāvību mēģinājumiem.

Gadījumi, kuros var sekmīgi palīdzēt

“Un tomēr katru reizi ar gandarījumu sarunājos ar pacientiem, kuriem krīzes brīdis ir garām un tomēr izdevies kopīgiem spēkiem šo smago lēmumu nomainīt pret citu risinājumu, panākt atveseļošanos.

Pacients sēž pretī, dažreiz pat smaida un ir pateicīgs, ka ir dzīvs. Ir gadījumi, kuros var sekmīgi palīdzēt, tādēļ svarīgi, lai īstajā brīdī tomēr klāt ir palīdzīgs plecs - līdzcilvēki, ģimene, varbūt arī psihiskās veselības speciālisti,” Sīle sacīja.