Vai "Saskaņa" aiziet pa skuju taku?

Pagājušajā sestdienā visnotaļ saspringti uzbudinātā gaisotnē notika partijas “Saskaņa” kongress, un tam bija daudz iemeslu – saskaņieši, kuri daudzus gadus baudījuši uzvaras garšu, nu ir zaudējusi savas vietas Saeimā; par aiziešanu no tās paziņojis Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš; no “Saskaņas” grasās izmest Rēzeknes mēru Aleksandru Bartaševiču; pēdējā laikā no tās uz daudz radikāliem politiskiem veidojumiem, kā, piemēram, “Stabilitātei!”, aizgājusi virkne politiķu; tā nekādīgi nespēj noformulēt savu attieksmi pret karu Ukrainā. Vārdu sakot, nav brīnums, ka politikas vērotāji un politologi partijai paredz skuju taku. Bet ir arī cits viedoklis: politologs Juris Rozenvalds uzskata, ka ziņas par “Saskaņas” nāvi ir “mazliet pārspīlētas”.

“Visiem sēdēt, klusēt un baidīties!”

Īstas jukas valda partijas iekšienē, partijas interneta mājaslapa nedarbojas. Tās vietā izlec paziņojums “Pašlaik notiek partijas biedru pārreģistrācijas process. Partijas mājaslapa tiks atjaunota pēc kārtējā partijas kongresa”, un tiek aicināts ielūkoties partijas “Facebook” profilā. Tajā publicēti video no partijas kongresa, kas liecina par tajā valdījušo nervozo gaisotni, ko mēģināts noslēpt aiz “ģimeniskas atmosfēras”.

Nu jau iepriekšējais partijas līderis Jānis Urbanovičs pie prezidija galda kādreizējam Rīgas mēram, tagad eirodeputātam Nilam Ušakovam vairākas reizes norāda: “Netraucē mani.” Pirms jaunās partijas valdes vēlēšanu rezultātu paziņošanas Urbanovičs visus nokomandē: “Visiem sēdēt, klusēt un baidīties!” (krievu valodā). Kad jaunpasludinātie partijas vadoņi Urbanoviča uzrunas laikā pazūd no prezidija galda (aiziet pēc ziedu pušķa, ko pasniegt Urbanovičam par labi paveikto darbu), viņš noteic, ka nezina, kā tagad partijas biedri sastrādāsies ar tik nedisciplinētiem partijas līderiem.

Bijusī godība izčākst

Vārdu sakot, partijai nav tie saldākie laiki, un par tās neveiksmi Urbanovičs vainu uzņēmās uz saviem pleciem, jo pēc 24. februāra Krievijas iebrukuma Ukrainā “agresoru nosauca par agresoru un cietēju par cietēju”, lai gan tā neesot vajadzējis darīt. Partijas līderis zinājis, ka partijas valdē ir dažādi viedokļi, un ka ir cilvēki, kuri uzskatījuši, ka esot vajadzējis paklusēt, tomēr Urbanovičs bijis pārliecināts, ka viņam jāveic “cilvēciskā funkcija”. Tieši pēc “Saskaņas” līderu paustā nosodījuma Krievijas iebrukumam Ukrainā sākās izteiktāks partijas reitingu kritums, kas rezultējās ar neiekļūšanu 14.Saeimā.

“Saskaņas” biedri pulcējas kongresā:

Un neapmierinātie ar šādu “Saskaņas”, iespējams, kaut vai tikai deklaratīvo paziņojumu gan aizgājuši uz citām daudz proklemliskāk noskaņotām partijām, gan arī iet prom vai grasās atstāt saskaņiešu rindas. Tikmēr arī īsti nav skaidrs, cik biedru ir partijas rindās. Pašreiz notiek partijas biedru pārreģistrācijas process. Ja kāds no līdzšinējiem biedriem nebūs pārreģistrējies, viņš automātiski zaudēs saikni ar partiju. 

Pagājušā gada pavasarī “Saskaņa” Uzņēmumu reģistram ziņoja, ka tās rindās esot 1646 biedri, kas aiz “Vienotības” to padara par otru skaitliski lielāko politisko partiju Latvijā. Bet, ja saskaita kopā visu Zaļo un zemnieku savienībā (ZZS) apvienojošos partiju (Zemnieku savienība, “Latvijai un Ventspilij”, LSDSP) biedrus, tad saskaņieši gan aizvirzās uz trešo pozīciju.

Latgales separātisti

Bet nu “Saskaņa” varētu būt kritusi vēl zemāk. Īsi pirms partijas kongresa Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš paziņoja, ka ar savu komandu pamet “Saskaņas” rindas. Daugavpils mēra kolēģi klāstīja, ka jau pāris gadu domājuši par atdalīšanos no “Saskaņas”, formālais iemesls – reģionālo jeb Latgales interešu ignorēšana.

Tā kā Andreja Elksniņa komanda Latvijas otras lielākās pilsētas domes koalīcijā sadarbojas ar Latvijas Krievu savienību, tad viņa nodoms par jaunas reģionālas (pilsētas vai Latgales) partijas dibināšanu varētu iezīmēt ceļu uz Daugavpils vēl lielāku radikalizāciju jeb pievienošanos proklemiskajam naratīvam. To paudis arī kādreizējais Daugavpils mērs Jānis Lāčplēsis.

Pirms “Saskaņas” kongresa to boikotēt aicināja arī daļa Rēzeknes un Ludzas nodaļu biedru, no kuriem redzamākais bija Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartaševičs, kuru neapmierināja tas, ka partija viņam pārmetot nepareizo “nostāju attiecībā uz karu Ukrainā”. Savukārt “Saskaņas” biedri nu domā par to, vai Bartaševičam varētu būt vieta saskaņiešu rindās.

“Saskaņa”, zaudējusi savas varas bastionus lielākajās Latgales pilsētās, pēc visa spriežot, savu jaunievēlēto trīs līdzpriekšsēdētāju – Eiroparlamenta deputāta, Rīgas eksmēra Nila Ušakova, bijušās Saeimas deputātes Regīnas Ločmeles un Rīgas domnieka Andra Morozova – vadībā varētu soļot uz savu politisko finišu.

Drupināšanās sākusies!

Tomēr partijai vēl dažus gadus, līdz 2026. gadam, spīd lielāka vai mazāka mirdzēšana uz Latvijas politiskās skatuves, jo četrus gadus tā kā partija, kura pēdējās Saeimas vēlēšanās ieguvusi vismaz 2% balsu, saņems valsts finansējumu (šogad tie ir mazliet vairāk nekā 330 000 eiro).

Vairākums politologu uzskata, ka nu partijai visdrīzāk priekšā ir sabrukums. Iveta Kažoka Latvijas Televīzijai teica, ka “Saskaņas” stāsts Latvijā ir beidzies. Politologs Filips Rajevskis pārliecināts, ka partijas “drupināšanās” ir neizbēgama, jo pazudusi līme, kas to satur kopā – vara.

Politologi skeptiski par “Saskaņas” nākotni:

Pēc politoloģes Ilgas Kreituses teiktā, partijas sabrukums nav sācies vis tagad, bet gan jau tad, kad “Saskaņa” bija valdošā partija Rīgas domē. Tad noticis tas, par ko vienmēr baida politikas teorētiķi. Proti, ka pirmām kārtām ir jānoskaidro, vai bīstamākā opozīcija nav pašas partijas iekšienē, pirms sākt cīņu ar kādu citu partiju.

Ilga Kreituse sacīja: ““Saskaņa” neņēma vērā, ka tāda skaldi un valdi metode – ja tu runā man pretī –, ar ko Ušakovs gāja, tad mēs sākam sarunas par tavu novirzīšanu nost vai izslēgšanu, neizvērtējot situāciju, var novest pie tālāka partijas sabrukuma. Un tas, kas šodien notiek, tas ir pilnīgi loģiski.”

Tikmēr šis “Saskaņas” sabrukums var radīt spēcīgu proklemliski noskaņotas partijas radīšanu Latgalē, kas varētu tapt pēc Daugavpils un Rēzeknes mēru iniciatīvas. Kaut arī “Saskaņa” iepriekš īpaši neizcēlās ar Maskavas kritiku, pēc tās iebrukuma Ukrainā tā tomēr distancējās no Krievijas valdošās varas, ko nav izrādījis ne Andrejs Elksniņš, ne Aleksandrs Bartaševičs.

Jāatgādina, ka 2015. gadā tika anulēts 2009. gadā “Saskaņas” noslēgtais sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju “Vienotā Krievija”, bet kopš pērnā gada februāra saskaņiešu vadība nosodīja Krievijas iebrukumu Krievijā, kaut gan nu tā savus skaļos paziņojumus dēvē par kļūdu, sakot, ka, iespējams, izdevīgāk būtu bijis paklusēt.

“Ziņas par manu nāvi ir nedaudz pārspīlētas”

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesors, politologs Juris Rozenvalds sarunā ar Jauns.lv, citējot Marku Tvenu, teic, ka ziņas par “Saskaņas” nāvi ir nedaudz pārspīlētas:

“Tas, ka “Saskaņa” ir dziļā krīzē, ir skaidrs, viņi paši to atzīst. Bet tai pašā laikā tā ir spējusi savākt kongresu, ievēlēt vadību, apzinās savas problēmas un, manuprāt, saskaņiešiem ir objektīva iespēja turpmāk pastāvēt, viņiem ir sava niša, kas nav aizpildīta. Šī niša, protams, nebūs tāda pati, kāda tā bija pirms dažiem gadiem, kad “Saskaņa” bija kā tāds lietussargs, zem kura pulcējās visi - sākot no maigiem putinistiem un beidzot ar pārliecināti eiropeiski noskaņotiem krieviem. Šī niša samazināsies.

Viņu paziņojums saistībā ar karu Ukrainā rada cieņu pret viņiem, un viņi to arī kongresā teica, ka savādāk nevarēja rīkoties, kas ir pilnīgi pareizi. Pretējā gadījumā viņi patiešām varētu vispār pazust no zemes virsas. Bet tas viņiem maksāja pietiekami dārgi, un daļa no “maigajiem putinistiem” un citiem ir aizgājusi no “Saskaņas” atbalstītāju pulka.

Man liekas, ka tagad viena daļa uz latviešiem orientēto partiju ar zināmu nostaļģiju varētu atcerēties, ka kādreiz bija tāda “Saskaņa”, ar kuru varēja runāt, kura bija daudzmaz prognozējama, ko ne visai pozitīvā nozīmē var pateikt, piemēram, par “Stabilitātei!” vai Latvijas Krievu savienību.

Atšķirībā no daudziem citiem, “Saskaņai” tomēr ir pietiekami daudz pieredzējušu kadru, un pagaidām, izņemot Elksniņu un Bartaševiču, nav dzirdēts, ka masveidā no “Saskaņas” pazustu viņu cilvēki.”

Runājot par Elksniņa un Bartaševiča ambīcijām dibināt ne tikai Latgales, bet pat visas Latvijas mēroga politisku spēku, Rozenvalds ir skeptisks: “Manuprāt, tas ir tāds ļoti lokāls projekts. Elksniņš pirmām kārtām orientējas uz Daugavpili. Gan viņš, gan arī Bartaševičs iet pakaļ saviem vēlētājiem, bet neko vairāk. Stipri šaubos par tādu Latgales mēroga partiju, par kuru runā Elksniņš, jo viņam jau ir pietiekami daudz sāncenšu - ir gan Latgales partija, gan Daugavpils novada partija. Tur nav tā, ka viss gluži tukšs, ka visi tūlīt metīsies pakaļ Elksniņam. Domāju, ka Elksniņa nodoms pirmām kārtām ir saglabāt varu Daugavpilī. Manuprāt, līdzīgi rīkojas arī Bartaševičs.”

Juris Rozenvalds ir gatavs pastrīdēties ar saviem kolēģiem politologiem, kuri uzskata, ka ar “Saskaņu” viss ir “beigts un pagalam, ka tur vairs nekā nebūs”: “Domāju, ka tā tas nu gluži nebūs.”