Ne visu drīkst nocirst, atstājami ir ekoloģiskie koki

Tam nav nekāda sakara ar nekvalitatīvu darbu vai aizmāršību, jo šādu koku atstāšanu cirsmā paredz Ministru kabineta noteikumi par meža izstrādi. Atkarībā no cirsmas veida šādu atstājamo koku skaits var mainīties, to ietekmē arī atsevišķu koku turpmāka noderība dabas saglabāšanai.

Ko vajag saglabāt

Noteikumi nosaka, ka jāsaglabā “ekoloģiskos kokus – augtspējīgus iepriekšējās paaudzes kokus – vai, ja tādu nav, – augtspējīgus kokus, kuru caurmērs ir lielāks par valdošās koku sugas vidējo caurmēru nogabalā, vispirms izvēloties ozolus, liepas, priedes, ošus, gobas, vīksnas, kļavas, melnalkšņus, apses un bērzus, kā arī kokus ar apdeguma rētām.”

AS “Latvijas valsts meži” (LVM) Mežsaimniecības plānošanas vadītājs Aigars Dudelis stāsta: “Lapu koki dod lielāku koku sugu daudzveidību, kā arī piesaista vairāk putnu un citu dzīvu radību. Savukārt koki ar degšanas sekām ir laba dzīvotne dažādiem ķērpjiem un kukaiņiem.  Atsevišķi  kukaiņi, piemēram, egļu astoņzobu mizgrauzis gan var nodarīt lielus postījumus, tādēļ šā iemesla un arī nenoturības pret vēju dēļ egles kā ekoloģiskie koki nav īpaši vēlami. Savukārt apsi labāk atstāt, jo pēc nociršanas tās sakņu sistēma sāk intensīvi dzīt jaunās atvases, kas nomāc jaunā meža stādījumus.”

Jāsaudzē ar ligzdām un skudru pūžņiem

Ja mežaudze sasniegusi galvenās cirtes caurmēru, rēķinot uz vienu hektāru, jāatstāj astoņi līdz desmit augoši koki, un pārējās cirsmās – pieci koki uz hektāru. Tāpat nenocirsti jāatstāj koki ar lielām putnu ligzdām (virs pusmetra diametrā), dobumaini koki, kur dobuma diametrs ir lielāks par desmit centimetriem, jāsaglabā arī koki, pie kuriem izveidoti skudru pūžņi.

Ja tas netraucē drošu un kvalitatīvu mežizstrādi, atstājami arī kadiķi, mežābeles, citi vietējo sugu pameža koki un krūmi.

Protams, ja konkrētajā vietā, kāds no šiem nosacījumiem objektīvu iemeslu dēļ nav reāli izpildāms, tad meža īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam jāvēršas Valsts meža dienestā ar iesniegumu, un dienests, apskatot situāciju uz vietas, var noteikt atšķirīgus nosacījumus.

Divi viedokļi, abi pareizi

Te jāatzīmē, ka ekspertu domas par šādu koku atstāšanu atšķiras. Šī pieredze savulaik pārņemta no Skandināvijas. Tiesa gan, tur maksimālais atjaunošanas cirtes lielums ir 50 hektāri, kamēr Latvijā tie parasti nepārsniedz piecus. Vieni turas pie viedokļa, ka atstājami atsevišķi augoši koki, kamēr citi uzskata, ka labāk veidot koku puduri. Koki, kuri auguši biezā mežaudzē, mēdz būt nenoturīgi pret stipru vēju un bieži tiek vētrā nogāzti.

Sava taisnība gan ir abiem viedokļiem, jo ekoloģiskajiem kokiem ir divējāda nozīme. Tie nodrošina meža dabīgo atjaunošanos, un sevišķi sekmīgi to spēj lapu koki, kuru sēklas izkaisās visai lielās platībās. Šiem kokiem pāraugot vai vētrā nogāžoties, šajā vietā veidojas īpašs mikroklimats, kur attīstīties dažādu sugu kukaiņiem un sēnēm. Šiem kokiem līdz iestādītā meža izaugšanai ir arī ainaviskā vērtība.

Dudelis skaidro: “Mēs “Latvijas valsts mežos” uzskatām, ka šo struktūru veidošana ir labs veids, kā savienot koksnes ražošanu ar meža daudzveidības saglabāšanu, tādēļ ekoloģisko koku atstāšanu atzīstam par labu. LVM priekšroku dodam koku puduru atstāšanai, jo tiem ir labāka noturība pret vēju un veidojas tāda kā mikrosaliņa ar savu ekosistēmu.”

Raksts tapis sadarbībā ar "Latvijas valsts meži".