Kāpēc miljonāram Krūmiņam nepatīk Kariņa valdība

Daudzi cilvēki, arī biznesa sfērā, jūs apbrīno par dūšu un aizrautību pat nemierīgā un ekonomiski nestabilā laikā īstenot daudzmiljonu projektus. Šogad jums būs 80. jubileja, un durvis vērs jauna viesnīca, kuras celšanā investējāt 6 miljonus eiro. Ar ko skaidrojat šo savu nerimstošo radīšanas vēlmi?

Droši vien ar savu raksturu. Nekad neesmu sēdējis mierā, es pat nevaru nosēdēt. Tā arī ir – vēl viens projekts nav pabeigts, kad atnāk idejas un vīzijas nākamajam. Mani patiesi aizrauj, ka varu sniegt savu artavu savas zemes attīstībā. Ar katru būvi, ko ceļu, es ceļu arī mazu gabaliņu Latvijas.

Nu laikam ar lielu nepacietību gaidāt, kad tiks pabeigti jaunās viesnīcas "Stories" būvdarbi un tiem par godu varēsit atkal sarīkot atklāšanas balli?

Ar savu ģimeni šo viesnīcu uztveram kā veltījumu Latvijai. Viesnīcas nosaukums "Stories" jeb tulkojumā "Stāsti" izvēlēts tādēļ, ka šī apmešanās vieta top kā stāstu muzejs, kurp varēs atbraukt no jebkuras pasaules malas un ne tikai komfortabli, labi pavadīt laiku Jūrmalā, bet arī uzzināt daudz interesanta par cilvēkiem, kas nāk no Latvijas, viņu dzīvi un sasniegumiem.

Kas bija iedvesmas avots šai idejai?

Ceļojot pa pasauli, biju pārsteigts par to, cik daudz interesantu stāstu ir saistīti ar Latvijā dzimušiem cilvēkiem. Austrālijā, piemēram, dzīvoja latvietis, kas ar rokām medīja krokodilus un bija prototips populāras filmas "Krokodils Dandijs" varonim. ASV, Floridā latviešu puisis aiz nelaimīgas mīlestības uzbūvēja slaveno Koraļļu pili. Vēlāk šī stāsta iespaidā tapa Billija Aidola dziesma "Sweet 16".

Strādājot "Mosfilmā", sapratu, kādu ieguldījumu kino vēsturē ir sniedzis Eizenšteins, un kur vēl mūsu dzīvā leģenda Raimonds Pauls, kurš piedevām vēl man ir personīgi pazīstams un ar ko ilgus gadus Baltezerā esam dzīvojuši kaimiņos. Un tādu stāstu, tādu lielu un dižu cilvēku ir ļoti daudz! Patiesi vēlos, lai mēs visi un arī mūsu ciemiņi zinām par šiem cilvēkiem, lai par to stāsta bērniem un nākamajām paaudzēm.

Par talantiem runājot - pērn, kad Latvijā no kara šausmām Ukrainā bija atbēgusi Kijivas Nacionālās operas soliste Olga Matušenko, jūs devāt viņas ģimenei pajumti. Kā pašlaik raugāties uz Ukrainā notiekošo? Kad, jūsuprāt, karš beigsies?

Tas vairs nekad nebeigsies, tikai pāries no bruņota konflikta uz ekonomisko, sociālo, vēsturisko utt. Lai beigtos karš, ko mēs šobrīd redzam, tam vajadzīgs tikai viens priekšnosacījums – lai tādu valstu kā ASV, Ķīna, Indija un Turcija, līderi vienotos par pilnīgu Krievijas energoresursu embargo. Ir nepieciešama pilnīga Krievijas izolācija no pārrobežu darījumiem. Bez atkāpēm. Tikai tad Krievijai apsīksies nauda, lai finansētu karu. Citādāk, Krievija ir resursiem ļoti bagāta valsts un tai ir vēl daudz, ko tirgot. Āzija arī labprāt pērk, tādēļ Eiropas un ASV piemērotās sankcijas tā īsti šobrīd nejūt.

Latvijas iedzīvotāji aizvien atbalsta Ukrainas cilvēkus, gan tos, kas apmetušies mūsu valstī, gan tos, kas palikuši savējā.

Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns tikko bija devies uz Kijivu, lai nogādātu tur autobusus un sadzīvei nepieciešamās mantas. Tas, protams, ir varen labi un atvieglo dzīvi daudziem ukraiņiem. Taču visus šos autobusus viņi labprāt iemainītu pret kādu tanku, ieročiem un munīciju. Nevajag aizmirst, ka tieši tas šobrīd ukraiņiem ir nepieciešams visvairāk.

Mums vajadzētu ņemt piemēru no valstīm, kuras vairs starptautiski nesaskaņo ieroču piegādi Ukrainā, bet dara to patstāvīgi, apzinoties riskus, kas var iestāties, ja Ukrainai pietrūks ieroču vai karavīru.

Starp citu, kā vērtējat jauno valdību?

Tā ir vāja. To parādīja jau nesamērīgi garais, mākslīgi sarežģīts tās veidošanas process. Manuprāt, prezidentam nevajadzēja ļaut Kariņam vadīt valdību. Iepriekšējie četri gadi demonstrēja mums viņa neizlēmību, nespēju rūpēties par savas valsts interesēm un uzņemties atbildību.

Bet par premjeru nominēt vajadzēja kādu jaunu līderi, iespējams, Pīlēnu. Viņam gan nav bijusi iespēja sevi pierādīt politikā, taču biznesā par viņa efektivitāti un līderību nekādu šaubu nav.

Tik neieinteresētu izaugsmi valsts vadītāju dēļ mēs attīstības un labklājības reitingos Eiropā esam tur, kur esam. Un paredzu, ka šī valdība tikai veicinās lejupslīdi. Kā arī es nesaprotu, kāpēc mums ir tik milzīgi elektrības rēķini – arī mēs saņemam, es teiktu, nesamērīgi augstus rēķinus, tūkstošos eiro. Latvijā ir trīs!!! hidroelektrostacijas (Rīgas, Ķeguma, Pļaviņu), mēs paši varam saražot ap 40% visas elektrības, mums būtu jābūt lētākajai elektrībai Eiropā, mēs pērkam no citiem un maksājam baisas summas, kas noved cilvēkus bankrotā. Vai kāds šo var izskaidrot?  Kur tik nesaimnieciska un necilvēciska attieksme.

Kāpēc tik skarbas un drūmas ir jūsu prognozes?

Tāpēc, ka pats esmu pieredzējis un pārliecinājies, ka no Kariņa neko nevar sagaidīt: pirms diviem gadiem, 2021. gada janvārī biju konceptuāli saskaņojis ar Jūrmalas domi projektu par jaunas gājēju promenādes izbūvi jūrā, līdzīgi kā tas ir Palangā. Tas būtu Turaidas ielas turpinājums garām Dzintaru koncertzālei, kas iestiepjas 300 metrus jūrā.

Vēsturiski, gadsimta sākumā Dzintaros tāda konstrukcija tur jau ir bijusi. Izrādās, tādas būves celtniecībai Latvijā nemaz nav tiesiska regulējuma, jo, izrādās, Jūrmalas domei pieder tikai sauszeme, bet jūras ūdeņi pieder valstij. Tāpēc Jūrmalas dome 2021. gada februārī vērsās VARAM ar lūgumu atrisināt situāciju. Tā pārsūtīja vēstuli Ekonomikas ministrijai, norādot, ka šāda rakstura problēmas ir viņas kompetence, Ekonomikas ministrija to sūtīja atpakaļ VARAM, atsakoties risināt tiesiskā regulējuma trūkuma problēmu. Biju plānojis ieguldīt 5 vai pat 6 miljonus eiro šī projekta īstenošanai, bet iestāžu “futbola” dēļ neko nevar uzsākt. Mums būtu bijis vēl viens tūrisma objekts, kurš priecētu Jūrmalas iedzīvotājus un piesaistītu tūristus.  2022. gada jūlijā Jūrmalas dome vērsās ar iesniegumu Ministru kabinetā, lai nozīmētu par tiesiskā regulējuma izstrādi atbildīgo ministriju. Kariņš pēc mēneša atkal uzdeva abām ministrijām savstarpēji risināt situāciju. Ir pagājuši divi gadi, un nekādas virzības ar šo jautājumu nav. Iespējams, Kariņš ir labs izpildītājs, kuram jādod precīzi formulēti uzdevumi un viņš tos spētu izpildīt. Taču viņš nav līderis, kas šos uzdevumus spētu ģenerēt, kurš spētu saliedēt politiķus, izvirzīt kopīgus mērķus un strādāt komandā, nevis “savējo” grupiņā. Komandā nozīmē kopīgi, katram savas kompetences ietvaros, rūpējoties par mūsu visu interesēm un mērķiem. Šie mērķi ir jāizvirza līderim, bet šī atbildīgā loma ir iedalīta cilvēkam, kuram nav spējas pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību un izvirzīt mērķus.

Bez mērķiem nav arī rezultāta – tā ir mūsu problēma?

Jā, un šī nav politika, kas vērsta uz rezultātu. Tā ir politika, kas vērsta pašiem uz sevi un savu interešu aizsardzību.

Visiem ministriem mūsu valstī būtu jāstrādā vienoti, saskaņoti, vienā sistēmā. Daudzi jautājumi un problēmas tiešām nav tikai vienas ministrijas kompetencē. Daudzi jautājumi pārklājas, tādēļ visiem jāstrādā vienoti, nevis velkot segu tikai uz savu pusi, bet atbildību cenšoties pārlikt uz kādu citu. Mūsu valsts ir maziņa, to sakārtot ir salīdzinoši viegli. Vajadzīga tikai vēlēšanās, apņēmība un neatlaidība to darīt. Arī šobrīd es nesēžu mierā un darbojos. Bez vairākiem saviem un ģimenes projektiem, es veicu sarunas ar Gunāru Ķirsonu par viņa "Lido" biznesa atbalstu. Mēs ar Gunāru jau agrāk esam bijuši biznesa partneri, 2013. gadā restorānu-bistro “Ķirsons Māja” Pļavniekos, es uzcēlu.  Man vispār patīk cilvēki, kas dara un kas nebaidās darīt arī šajos apstākļos, jo tikai tā var  kaut ko iemācīties un sasniegt.