Bankrotēt Lielbritānijā ir izdevīgāk; Latvijas neveiksminieki dodas turp

Apvienotajā Karalistē ierasties ar saviem parādiem ir daudz izdevīgāk, nekā ar tiem cīnīties tēvzemē. Lielbritānijas Maksātnespējas likums ir daudz pretimnākošāks parādniekiem nekā Latvijā. Tādēļ latvieši izvēlas bankrotēt Lielbritānijā, kur maksātnespējas process ir krietni lētāks un arī izdevīgāks nekā dzimtenē. „Bankrota tūristi” no Latvijas Lielbritānijā atkal cer tikt uz zaļa zara, kas tēvzemē viņiem, iespējams, būtu liegts. Anglijā viņi var cerēt uz to, ka nenovilks pēdējo kreklu un nebūs jādodas nakšņot vārtrūmē.

Lai Latvijas neveiksminiekiem palīdzēt izķepuroties no problēmām, Lielbritānijā pat nodibināta firma „Insolbaltika”, kas palīdz parādsaistībās un biznesa neveiksmēs iestigušajiem Latvijas pilsoņiem. Bankrota process, kā jau visur pasaulē, nav rozēm kaisīts, bet Lielbritānijā tas cilvēkiem ir visnotaļ draudzīgāks. Turklāt tur bankrotēt var arī citi ES valstu pilsoņi, ja viņi pirms maksātnespējas procesa sākšanas vismaz pusgadu ir dzīvojuši, strādājuši vai mācījušies Lielbritānijā. Jāteic, ka „Insobaltika” sev pievilina klientus ar visai vilinošām ēsmām, piemēram, pat piedāvājot atrast dzīvesvietu Anglijā.

Latvijas pilsonim norakstīt parādus, piemēram, pēc Skotijas likumiem ir izdevīgi. Liberālā Anglijas privātpersonu bankrota likumdošana ļauj ātri atbrīvoties no parādiem (12 mēnešu laikā), par ko valsts nodevā jāsamaksā aptuveni 500 latu. Salīdzinājumam – Latvijā kopš 1. novembra, kad spēkā stājās jaunais Maksātnespējas likums, valsts nodeva ir 350 lati, ja parāds ir līdz 100 000 latu. Šādā gadījumā maksātnespējas process turpinās divus gadus, kura laikā kreditoram ir jāmaksā 30% no saviem ienākumiem. Ja parāds kreditoriem ir lielāks par 100 000 latu, tad maksātnespējas process Latvijā notiek 3,5 gadus.

„Insobaltika” mājas lapā rakstīts, ka Lielbritānijā bankrota procesa rezultātā citu ES valstu pilsoņi var:

* panākt aizsardzību no ES dalībvalstu kreditoriem;

* atbrīvoties no soda procentu uzlikšanas;

* panākt parādu norakstīšanu;

* bankrota gadījumā saglabāt īpašumu.

Protams, tiek uzsvērts, ka ne vienmēr ir garantēta veiksme, bet, ja bankrota procedūra tiek lietpratīgi menedžēta, ieguvums varētu būt visnotaļ „taustāms”.

Bankrotēt uz Lielbritāniju dodas gan bijušie nekustamā īpašuma spekulanti, gan arī parastie kredītņēmēji. Pagaidām šādu soli uzdrošinājušies spert vien pārdesmit cilvēki no Latvijas, taču to skaits varētu palielināties. Citu valstu pilsoņi uz Lielbritāniju tikt vaļā no savām parādsaistībām dodas masveidā. Piemēram, uz Angliju bankrotēt ik gadus dodas tūkstošiem Vācijas un Beļģijas iedzīvotāju.

Ja cilvēks nolēmis bankrotēt Anglijā, tad viņam bankrota procedūras laikā nav jāmaksā nevienam un nav jārunā ne ar vienu kreditoru. Bankrota administrators izpārdot parādnieka mantu (kāda nu viņam tai brīdī ir), un viņš jau pēc gada oficiāli no parādiem tiek atbrīvots.

Latvijas bankām iespēja, ka Latvijas pilsoņi brauc bankrotēt uz Apvienoto Karalisti, var radīt lielas galvassāpes. Banka, protams, nevēlas saņemt Lielbritānijas tiesas spriedumu, ka kredītņēmējs ir bankrotējis un atbrīvots no parādsaistībām. Bankas jau var apstrīdēt šādu maksātnespēju, taču bankrotējušas personas statuss Lielbritānijā ir saistošs arī Latvijā, jo esam Eiropas Kopienas dalībvalsts.

„Bankrota tūristu” veiksmes stāsti

Mājaslapā www.insobaltika.co.uk ir publicēti vairāki Latvijas pilsoņu stāsti, kuri ir „veiksmīgi” bankrotējuši Lielbritānijā. Jāatzīmē, ka visi parādnieki bankrota procedūru Lielbritānijā ir sākuši pēc tam, kad Latvijas bankas atteicās ar viņiem vienoties par kredītsaistību restrukturizāciju. Tātad var teikt, ka pašas bankas vismaz daļēji ir veicinājušas to, lai ciestu zaudējumus un vairs neatgūtu izsniegtos kredītus, kurus būs norakstījušas Apvienotās Karalistes tiesas.

Jurijs sešus gadus – no 2002. līdz 2008. gadam - darbojās Latvijas nekustamā īpašuma tirgū, bet 2008. gada nogalē bizness apsīka un Jurijam nācās meklēt citu darbu. Dzimtenē viņš vairs darbu atrast nevārēja, tāpēc 2009. gada septembrī viņš aizbrauca uz Angliju un tur sāka strādāt par krāvēju.

Aizpērnā gada beigās uz Angliju pārcēlās arī Jurija sieva ar abiem nepilngadīgajiem bērniem. Vienīgais, kas Juriju vēl „saistīja” ar Latviju, bija 57 000 eiro (Ls 40 060) lielais hipotekārais kredīts, kuru viņš Hipotēku un zemes bankā savulaik bija ņēmis, lai varētu nopirkt dzīvokli Rīgā.

Bankai katru mēnesi vajadzēja maksāt 350 eiro (Ls 246), bet gandrīz pirms gada Jurijs saprata, ka to vairs nespēs izdarīt. Viņa krāvēja alga un Lielbritānijas piešķirtais sociālais pabalsts pietika tikai ikdienas vajadzībām, iekrāt vairs neko nevarēja. 2010. gada augustā Jurijs ar Hipotēku un zemes banku vēlējās sarunāt parāda restrukturizāciju, bet banka izrādījās nepiekāpīga. Vienīgā izeja Jurijam bija pasludināt maksātnespēju. Šā gada janvārī Hertfordas tiesa nolēma sākt Jurija bankrota procedūru.

Ja ar bankām nevar vienoties, tās nedabūs neko

Jānis kopš 1998. gada dzīvo Anglijā un finanšu buma laikā – 2007. un 2008. gadā varēja atļauties Rīgā nopirkt vairākas dzīvojamās ēkas, lai īstenotu biznesa projektus jeb tās izdevīgi izīrēt naudīgiem klientiem. Šim nolūkam viņš paņēma kredītus kopsummā par 650 000 eiro (Ls 456 820) „Swedbankā”, „Nordea” bankā un Latvijas Hipotēku un zemes bankā.

Līdz 2008. gada rudenim īres ieņēmumi no nopirktajām mājām ļāva segt kredītsaistības, bet pēc tam vairs ne. Nu, lai segtu kredītsaistības Latvijas bankās, Jānis ņēma kredītus Anglijas bankās. 2009. gada Latvijas bankas pacēla kredītu procentlikmi un pat pārdodot savus īpašums, Jānis palika bankām palika parādā. Viņš iekļuva kredītsaistību muklājā.

Šoziem Jānis nespēja vienoties ar Latvijas bankām par parādsaistību atlikšanu un 2011. gada Londonas tiesa nolēma sākt Jāna bankrota procedūru.

Marina bija kādas valsts iestādes Jelgavā labi atalgota darbiniece, bet 2009. gada novembrī viņu skāra štatu samazināšana – atlaišana no darba un palikšana bez iztikas līdzekļiem. Nu viņa vairs nespēja norēķināties par 57 000 eiro (Ls 46 060) hipotekāro kredītu, kas bija ņemts Hipotēku un zemes bankā.

2009. gada Marina ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Anglijā. Vīrs sāka strādāt, bet Marina kļuva par mājsaimnieci un pieskatīja bērnus. Alga un sociālie pabalsti spēja segt tikai ikdienas vajadzības, bet ne norēķināties par kredītsaistībām Latvijā. Pēc tam kad Hipotēku un zemes banka atteicās atlikt parāda nomaksu, Marina saprata, ka vienīgā izeja ir bankrota procedūra. 2010. gada augustā Hertfordas tiesa nolēma sākt Marinas bankrota procedūru.

Andris izsprūk no parādu piedzinēju ķetnām

2005. gadā Andris pārvācas uz dzīvi Londonā, bet 2006. gadā par 35 000 eiro (Ls 24 600) nopirka nelielu dzīvokli Jūrmalā, ņemot hipotekāro kredītu Aizkraukles bankā. 2007. gadā viņš paņēma vēl 8000 eiro (Ls 5623) lielu kredītu dzīvokļa remontam. Tai pašā gadā viņš paņēma vēl vairākus patēriņa kredītus kopsummā par 10 000 eiro (Ls 7028) no dažādām Latvijas kredītiestādēm, lai sāktu savu biznesu, un naudu ieguldīja biznesā.

2008. gada rudenī Andris zaudēja darbu Anglijā un vairs nespēja segt savas kredītsaistības Latvijā. Kreditori Andri „atdeva” parādu piedzinēju ķetnās. Šai laikā Andra parādsaistības bija 95 000 eiro (Ls 66 766) lielas. Viņš saprata, ka parādus nespēs atdot, un nolēma bankrotēt. 2010. gada maijā Londonas tiesa sāka Andra bankrota procedūru.

Elmārs Barkāns / Foto: Lita Krone, LETA