Bankā glabā ne tikai naudu, bet arī sēklas
Latvijas Valsts meži (LVM) lielas pūles velta arī mežu atjaunošanai un visus stādus izaudzē saviem spēkiem. Process sākas speciāli iekoptās meža koku sēklu plantācijās.
Pēc provizoriskiem datiem, pērn LVM sagatavoti teju 352 kilogrami priežu, 455 kilogrami egļu, 7,4 kilogrami bērzu un 1,9 kilogrami melnalkšņu sēklu. Tas ir daudz vai maz? No viena kilograma priežu sēklu var izaudzēt aptuveni 120 000 stādu, no pārējām minētajām sugām pat vairāk.
Sākums pirms 80 gadiem
Sēklas iegūst speciālās plantācijās, kuru kopējā platība sasniedz 700 hektāru. Tajās aug īpaši selekcionēti un atlasīti koki, kuriem neļauj izaugt gariem, lai čiekuru novākšana būtu vieglāka.
Uz jautājumu, kāpēc gan sēklas nevarētu ievākt no mežā augošiem kokiem, LVM Sēklas un stādi direktors Māris Druvaskalns atbild: “To darīt varētu, bet tas ne tuvu nebūs tādas kvalitātes materiāls, kādu mēs izaudzējam sēklaudzētavās. Mūs interesē, lai koks būtu iespējami ātraudzīgāks, ar taisnu stumbru un retiem zariem, tādēļ tiek veikta plānveida selekcija, un šis process ir sācies pirms aptuveni 80 gadiem.”
Tolaik mežu zinātnieki Latvijā apzināja visas mežaudzes un izvēlējās izcilākos kokus, kuri kvalitatīvi atšķīrās no pārējiem. Tad no šiem kokiem atlasīja spēcīgākos zarus un tos uzpotēja uz speciāli izaudzēta sējeņa jeb mātesauga. Pēc tam šos kokus izstādīja sēklu plantācijās, un tā bija pirmās pakāpes selekcija.
Savs pierādās kā labākais
Pirmie čiekuri ienākas pēc 13–15 gadiem, un no tiem iegūst sēklas, kas būs mantojušas labās īpašības no sava priekšteča. Tad selekcija rit tālāk – no šiem pirmās pakāpes stādiem pēc 20–30 gadiem atkal atlasa vislabākos.
“Tagad sēklu plantācijās mēs esam tikuši jau līdz trešajai selekcijas pakāpei, un kopējais ieguvums ir milzīgs – koku ātraudzība, ražība un kvalitāte, salīdzinot ar pirmo pakāpi, ir vismaz par 30 % augstāka. Protams, process ir garš un piņķerīgs, taču sen pierādījies, ka konkrētā teritorijā vislabāk aug vietējais materiāls, tādēļ nav saprātīgi eksperimentēt un kaut ko vest no ārzemēm,” stāsta Druvaskalns. “Arī pēc spēkā esošajiem noteikumiem mēs nemaz nedrīkstam ievest stādāmo materiālu no ārzemēm, jo katram ģeogrāfiskajam platuma grādam ir sava specifika. Spilgti tas ir redzams eksperimentā ar Darmštates priežu audzi pie Ventspils šosejas Spuņciema apkārtnē – priedes, kas Vācijā auga taisnas un slaidas, mūsu apstākļos izskatās pēc pudeļu birstēm.”
Sēklas iegūst arī muzeja eksponātā
Sēklu plantācijās novāktie čiekuri nonāk trīs speciālās kaltēs, kur paaugstinātā temperatūrā tiek žāvēti, līdz tie atveras un sēklas izbirst. Vismodernākā kalte atrodas Kalsnavā, vēl viena Rendā, bet visunikālākā ir Vijciemā.
Vēsturisko ēku tālajā 1895. gadā uzbūvēja vācu baroni, jo tolaik Vidzemē bija plosījušies lieli meža ugunsgrēki un vajadzēja daudz atjaunojamā materiāla. Pirms tam čiekurus žāvēja uz plītīm vai rijās, bet šeit tika izveidota speciāla tehnoloģija – tos žāvēja metāla cilindros. No sēklām atbrīvotos čiekurus izmantoja kā kurināmo.
Vijciema kalte ir vienīgā Eiropā, kas joprojām funkcionē, izmantojot 120 gadus vecas iekārtas. 2002. gadā to iekļāva Eiropas Kultūras mantojuma sarakstā, 2020. gadā tā iekļuva Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes industriālais piemineklis. Uz šo kalti dodas ekskursantu grupas, un vienlaikus tā joprojām labi pilda savas pamata funkcijas.
Sēklu raža var būt atkarīga no konkrētā gada klimatiskajiem apstākļiem. Lai būtu neatkarīgi no tiem un izslēgtu jebkādus riskus, Kalsnavā izveidota speciāla sēklu banka. Tur lielās saldētavās mīnus četru grādu temperatūrā glabājas sēklu rezerve aptuveni desmit gadiem – pilnīgā tumsā speciālās kannās ar izcelsmes datiem. Reizi piecos gados tiek pārbaudīta glabāto sēklu konkrētu partiju dīgtspēja, lai nebūtu nepatīkamu pārsteigumu.
Raksts tapis sadarbībā ar "Latvijas valsts meži"
