Par "Prīmas" cigarešu dūmiem, kas pamudina nepieņemt muļķīgus nosacījumus, bet radīt ikonas

Pusaudžu gados Anna gan sev stingri nosolījās, ka nekad savu dzīvi ar mākslu nesaistīs, un aizgāja pat apgūt specialitāti medicīnas skolā, tomēr dzīve ieviesa savas korekcijas.

Kas bērnībā nepatika, tagad liela laime

“Manas bērnības pilsēta ir Liepāja, un spilgtākā atmiņa, kura vienmēr nāk līdzi – mājīgums, siltums, virtuvē kuras plīts, un tētis Valdemārs lasa avīzi, pīpējot cigāru, tādu trubiņu ar uztinamo tabaku. Tolaik bija padomju cigaretes "Prīma", sarkana paciņa, kuras viņš pīpēja. Tētis nebija stingrs, mēs ar brāli Jāni augām savā vaļā, mācījāmies paši no savām kļūdām, tā arī iemācījāmies dzīvi saprast,” prāto Anna.

Tolaik ģimenei Liepājā, Cieceres ielā, piederēja mājiņa ar dārzu, kurā arī bērniem bija jāstrādā. Bijis jāsēj sīpoli, pēc tam jānovāc, jātaisa kartupeļu vagas.

“Mums ar brāli tas ļoti nepatika. Ja kaut kur gribējām iet, vispirms dārzā bija jāpadara darbi, bet tā mums nebija mīļākā nodarbe. Interesantākais ir, ka es tagad atkal esmu pie zemes un, ja varu pavasarī un vasarā iebāzt rokas zemītē, tā man ir lielākā laime, tad es saplūstu ar to kopā. Jau tagad sāku gaidīt, kad atkal varēšu stādīt. Tagad palicis zemeņu lauks, zaļumi, tējas, siltumnīca ar tomātiem, visādi krūmi, ābeles. Mans dārzs ir tāds tradicionālais. Es varu pateikt, ka tā vienkārši ir fantastika,” jūsmo Anna.

Neticamas sakritības

2016. gadā, kad šajā Ķemeru mājā pirmoreiz ienākuši, bijusi sajūta, ka tā dzīvē noteikti nevar notikt. Šis nams tāpat kā Liepājas māja celts 1960. gadā, šeit bijusi tāda pati lampa koridorā, tāds pats sienu krāsojums eļļas krāsā, tādas pašas durvis. Bijusi sajūta, ka atkal atgriezusies bērnībā, vecāku mājās.

Ķemerus par ģimenes mājvietu izvēlējušies arī tāpēc, ka te mīt vīra vecāki, viņiem šajā pusē pieder privātmāja.  “Mēs jau šurp braucām, kad piedzima pirmais dēls Jānis. Arī ar riteņiem iepriekš esam izbraukājuši visus Ķemerus. Kad nolēmām pirkt māju, apskatījām Pierīgas pusi, kur gan nepatika jaunbūves, un arī cenas bija savādas. Domājām – kāpēc ne Ķemeros? Jau zinājām šo vietu, tā mums nebija sveša. Kad dēli bija jau krietni paaugušies, vairākas mājas mērķtiecīgi apskatījām un izvēlējāmies īsto,” klāsta Anna.

Pati tiek ar vīru darbiem galā

Vecākajam dēlam Jānim ir 24 gadi, pabeidzis Stradiņa universitāti, strādā starptautiskā uzņēmumā Rīgā par analītiķi. “Tur darbs ir angļu valodā, un latviski viņš runā gandrīz tikai ar mums, varbūt vēl ar draugiem. Interesanti, ka Rīgā ir birojs, kur strādā cilvēki no dažādām valstīm, nevis Latvijas, bet pasaules tirgum. Jānis ir ļoti apmierināts ar darbu un plāno tālāk mācīties ārvalstīs, ļoti vēlētos turpināt izglītoties Francijā,” lepojas mamma

Jaunākais dēls Kristaps Latvijas Universitātē apgūst universālo inženieriju. Viņu interesē matemātika, fizika, arī mūzika, un pats komponē. Abi ar mammu ir lieli "Queen" fani, un dēls visas viņu dziesmas var nospēlēt no galvas.

Vīrs ir jūrnieks, lielāko daļu laika ir jūrā, nav bijis tikai Ziemeļpolā un Austrālijā. “Verneram patīk savs darbs, bet pēc tam viņš ļoti grib mājās. Taču, kad ir mājās, pēc kāda laika sāk trīties, cilāt čemodānus. Tā laikam ir tāda īpaša sajūta. Es pie šī dzīvesveida esmu jau pieradusi, un man šķiet, ka nav lietas, kuras es nevarētu izdarīt. Esmu pati lodējusi un salikusi kopā vadus kontaktos. Piemēram, plauktu pie sienas pielikt man vispār nav nekāda problēma, man ir savs urbis. Malku varu pati ienest un sacirst, dārzu uzrakt, pat mašīnai riepas nomainīt. Arī mašīnas tehnisko apskati pārsvarā izeju es, uz servisiem dodos es. Nav grūti, kad vīrs ir tālu projām, jo mēs katru dienu sarunājamies – ir internets, videozvans,” domā Anna. 

Kad dzīvesbiedrs ir mājās, abi kopā atpūšas un visbiežāk cenšas nedarīt neko. Varot pat nesarunāties, jo labi ir vien būt kopā. Par nekā nedarīšanu gan nebūs pareizi runāt, vasarās, tikko pieceļas, dodas uz dārzu un tikai vakarā deviņos nāk atkal mājā iekšā. Anna smej, ka abi esot pilnīgi apsēsti ar dārzkopību, kaut arī sākotnēji ļoti lielais sakņu dārzs laika gaitā tomēr sarucis.

Kā korķis no šampanieša

Vīra darbs gan rada sava veida blakni. “Man ļoti nepatīk svētki, tā ir jūrnieka sievas otra puse, es gandrīz vienmēr esmu viena. Kad vēl dēli nebija dzimuši, es gandrīz visos svētkos, arī dzimšanas un vārda dienās, biju viena ar suni,” atklāj Anna.

Un tajā pašā laikā Annai ļoti patīk gatavot ēst, mīl cept kūkas – Napoleonu un šokolādes tortes, tas nācis no mammas. Arī māsa Ilga ļoti gardi gatavo, viņas ceptās kotletes pašas kūstot mutē. “No bērnības gan atceros, ka mums mājās bija skaisti Ziemassvētki. Tētis eglīti atnesa, mamma allaž deviņus ēdienus pagatavoja, kā tas ir pēc senas tradīcijas. Tomēr bieži tētim bija dažādi pasākumi,” saka Anna.

Viņai ir trīs brāļi un māsa. Anna atzīst, ka ģimene ir liela bagātība, to vislabāk saprot dzīves grūtajos brīžos. Dzimtajā Liepājā joprojām mīt mamma Zoja un brālis Pēteris ar dzīvesbiedri Agitu. Ir liela vēlme aizbraukt ciemos, bet nesanāk laika.

“No tēta man noteikti iedzimusi spītība, brīžiem pārspīlētā taisnības izjūta, kura ne vienmēr palīdzējusi dzīvē. Es reizēm izlecu kā korķis no šampanieša pudeles. Man brīžiem ir tā sajūta – kaut vai plūdi pēc tam! Esmu reiz arī lidinājusi torti pret sienu lielās dusmās, un pēc tam mēs ar vīru Verneru to no sienas ar karotītēm esam apēduši,” pasmej Anna.

Tas ir iedzimts – mamma Zoja arī reiz lidinājusi visus traukus pret grīdu tā, ka neviens šķīvis nav palicis vesels. “Manī ir gan straujums, gan mierīgums. Mani tāpat kā tēvu gan ir ļoti ilgi jākaitina, bet ja tas notiek – tad tiešām esmu nikna, kā arī mans tētis bija.”

Pret tēta gribu

Anna Liepājā mācījās toreizējā 1. vidusskolā un līdztekus E. Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolā apguva klavierspēli. Esot žēl, ka tagad ir maz laika, bet reizēm tomēr vēl uzspēlējot klavieres.

Aktieru bērni parasti ir visai tuvi kino, bet Annai tēvs neļāvis filmēties. “Es domāju, tāpēc, ka viņš labi pārzināja filmēšanās otru, smagāko pusi, bet neesmu nekad ar viņu par to nopietni runājusi un jautājusi. Es arī īstenībā nekad neesmu vēlējusies kļūt par aktrisi. Tagad reizēm domāju, ka tas  būtu interesanti, bet vilciens, protams, ir aizgājis,” pasmaida Anna.

“Es jau sešpadsmit gadu vecumā biju nolēmusi, ka nekad savā dzīvē nebūšu saistīta ar mākslu nekādā veidā un iešu pa pilnīgi citu ceļu. Tā arī izdarīju – aizgāju mācīties uz Liepājas medicīnas skolu, paņemot līdzi draudzeni, lai vienai nebūtu garlaicīgi. Draudzene pabeidza, bet es pametu mācības, jo iemīlējos savā nākamajā vīrā. Man toreiz bija 19 gadu, padzīvojām kopā un tad apprecējāmies. Aizbraucu Verneram līdzi uz Rīgu, viņš ir rīdzinieks, bet Liepājā dienēja. Tētim gan tas ļoti nepatika. Tagad es ar savu pieauguša cilvēka saprātu to saprotu, un es arī dusmotos, ja būtu tāda situācija,” atzīst Anna.

Tomēr māksla

Rīgā abi jaunie cilvēki mituši pie Annas māsas Ilgas, jo nav bijis kur dzīvot. Apņēmība turēties tālu prom no mākslas tomēr izgaisusi – īsu laiku pastrādājusi studijā "Dauka", tad devusies stāties Mākslas akadēmijā.

“Man Liepājā bija brīnišķīga mākslas vēstures skolotāja – Ausma Vecvagare. Es darbojos viņas vadītajā pulciņā, un skolotāja mani jau kopš bērnības bija ievirzījusi mākslā, man patika grafika. Es gāju akadēmijas sagatavošanas kursos, bet augstskolā tā arī neiestājos. Kāpēc neiestājos un kur pa ceļam paliku, to absolūti neatceros! Tas bija laiks, kad mēs ar vīru bijām ārkārtīgi iemīlējušies, un joprojām esam!” stāsta Anna.

Ļoti ilgi nostrādājusi biroja darbu, karjera veidojusies veiksmīgi, un par mākslu vispār aizmirsusi. “Tad man 1999. gadā piedzima Jānis, un es aizgāju dekrēta atvaļinājumā. Pēc tam turpināju darbu birojā, kas man ļoti patika. Tad  pieteicās Kristaps un devos otrajā dekrēta atvaļinājumā. Bija jautājums, ko darīt, jāmeklē aukle, jo vīrs visu laiku gāja jūrā. Bija dažādas interesantas lietas ar auklītēm, un beigās nospriedām, ka dēlus audzināšu pati.”

Diezgan ilgus gadus Anna bija mājsaimniece, tomēr vienlaikus  pie kostīmu mākslinieces un modes dizaineres Skaidras Deksnes mācījās apģērbu konstruēšanu. “Skaidra man atklāti pateica – ko tu te dari, tūlīt pat dodies uz Mākslas akadēmiju! Tev te nav ko tērēt laiku! Gāju stāties Mākslas akadēmijā, bet ģimenes apstākļu dēļ nevarēju mācīties dienas nodaļā. Tad nejauši uzgāju Kristīgo akadēmiju un grafiķi Neli Zirnīti – tas bija arguments, kāpēc jau nākamajā dienā atrados tur, devos apgūt grafiku,” tālāko dzīves gājumu klāsta māksliniece.

Viņai mācoties otrajā kursā, turp atnākusi pasniedzēja Alevtina Mošenkova no Krievijas, ikonu gleznotāja. “Viņa man iemācīja ieraudzīt ikonu. Kā es to varēju neredzēt līdz tam? Tas bija manas dzīves lielākais atklājums. Noteikti kāda mākslinieciska  talanta dzirksts man nāk no tēta un mammas. Taču visu laiku dzīvē ir bijis tā, ka pasniedzēji man teikuši – tu esi gatava, tev nav ko gatavoties, vienkārši ej! Tomēr vienmēr bijuši kādi šķēršļi, un es domāju – kāpēc viss nav gājis gludi? Man visu laiku gadījušies kādi neizprotami lēcieni. Tagad laikam beidzot esmu savā īstajā vietā,” spriež Anna.

Reizē arī pētījums

Annai bijušas piecas gleznu personālizstādes, bet ar ikonām vēl neviena, tās rīkotas kopā ar citiem māksliniekiem. Visas ikonas, kuras viņa glezno, top pēc pasūtījuma, mēnesī vidēji divi darbi. Tie  aizceļojuši uz Zviedriju, Somiju, Meksiku un vēl daudzām valstīm. Interesenti lielākoties mākslinieci atrod mājaslapā internetā vai Facebook. 

Ikonu glezniecība reizē ir pētījums. Piemēram, tapis brīvs noraksts no oriģinālās 13. gadsimta sākuma baznīcas ikonas – Sv. Aleksandrijas Katrīna. “Man bija paredzēts arī komandējums uz Ēģipti, uz Svētās Katrīnas klosteri Sinajā, lai es šo ikonu reāli dzīvē redzētu. Apmēram pusgadu strādāju pie skicēm un meklēju informāciju no dažādiem avotiem,” stāsta māksliniece. Līdz 15. janvārim šī lielformāta ikona apskatāma tirdzniecības centrā "Molā", izstādē galerijā "Bazar’t".

Caur ikonām diskutē ar Dievu

Zīmējot ikonas, Annai esot tāda sajūta, ka caur tām viņa diskutē ar Dievu. “Man rodas neskaitāmi jautājumi, reizēm līdz izmisumam, es vēl daudz ko nesaprotu. Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk nesaprotu. Man pat ir bijusi sajūta, ka metīšu projām visas otas. Kad dvēsele prasa, dodos uz dievnamu, bet mani dzen izmisumā reiz izteikts nosacījums, ka ķeksīša pēc jāstāv baznīcas priekšā, lai mani atzīmētu. Tad es spītīgi vispār turp nedevos, bet nodomāju – ja iešu, tad stāvēšu tikai aizmugurē, lai mani neviens neredz. Tas man laikam iedzimis no tēva – nepieņemt dzīves muļķīgos nosacījumus. Jāstāv visam pretī, un muļķības vienkārši nav jādara,” Anna ir strikta, ka ar Dievu viņai ir personīgas attiecības un uz baznīcu ejot, kad ir īpašs dvēseles stāvoklis.

Ikonu glezniecībā ir noteikti nosacījumi, katrs sīkums ir svarīgs – tā ir simbolu valoda krāsās, visur ir savas likumsakarības. “Šādi nosacījumi man patīk, jo tiem ir loģisks izskaidrojums. Katram apakšā ir doma – kāpēc tas tā ir? Gleznojot es tam visam katrreiz izeju cauri un vienmēr atrodu kaut ko sev jaunu,” teic māksliniece.

Plāns vismaz gadsimtam

Vēl Anna darina "ex libris" – grāmatas īpašumzīmes –, tos ļoti patīkot zīmēt, parasti top oforta tehnikā. Arī tie ir pasūtījuma darbi, tos veidojot, smalki jāizpēta nākamā  īpašnieka intereses. Anna arī glezno ar eļļas krāsām, idejas ir visu laiku, ir pat sajūta, ka galvā nepārtraukti griežas zobratiņi.

“Man vesela klade pierakstīta ar idejām, ko vēlos turpmāk darīt. Plāns ir vismaz simt gadiem uz priekšu. Mani ārkārtīgi iespaido mūzika, arī filmas, tādējādi izveidojas tēli. Es pat uz ielas esmu stāvējusi un gleznojusi, kad radusies kāda ašā ideja. Taču vispār esmu nakts cilvēks, šajā diennakts laikā galvā iešaujas vislabākās domas,” par sevi saka māksliniece.