Pieauguša puikas atmiņu klade: vēsturnieks izdod grāmatu par pionieru laiku

Vecākajai paaudzei tā dod iespēju pagremdēties atmiņās, jauniešiem uzzināt ko vairāk par tā laika realitāti. Grāmata ir ļoti bagātīgi ilustrēta, bet ievadā ir īpaša sadaļa – “Padomijas laika žargonvārdi, lamuvārdi un rusicismi latviešu valodā”. Jāatzīst, ka daudzus pats biju jau piemirsis…

Jautāšu tradicionāli – par ko tad īsti ir šī grāmata?

Grāmata ir savdabīga ar to, ka tās pamatā ir pilnīgi nenopietni “Facebook” komentāri, kas tapuši pēdējo trīs gadu laikā. Sākotnēji tos rakstīju vienkārši aiz gara laika, lai relaksētos no nopietniem darbiem – pirms kāda laika šādā nolūkā gāju pīpēt, bet kopš atmešanas to aizvietoju ar nenopietnu rakstīšanu.

Tad nu sāku tur likt dažādas epizodes ar bērnības un jaunības atmiņām par dzīvi Padomju Savienībā, kas saglabājušās atmiņā. Pārsvarā tie bija dažādi sadzīviski nieki – par automašīnām, sabiedrisko transportu, skolas gaitām ar visām oktobrēnu un pionieru padarīšanām. Tad nāca klāt tikai tam laikam raksturīgie pasākumi – studentu celtnieku vienības, lielie laivu braucieni, braukšana dzērvenēs rudenī un darbaļaužu demonstrācijas.

Pats to sākumā neuztvēru nopietni, tikai mēģināju restaurēt savas tā laika sajūtas. Daži šo ierakstu komentētāji tad arī izteicās – varbūt sanāk arī grāmata, bet tai pieķerties mani iedrošināja apgāda vadītāja Vija Kilbloka, kura arī bija manus ierakstus lasījusi.

Kam šī grāmata varētu būs interesanta – it kā mūsu paaudze jau visu to vēl tāpat atceras, bet jauniešiem ir pavisam citas intereses.

Pirms ķerties pie kārtīgāka darba, jo sapratu, ka tomēr ar vēstures faktiem šie stāstiņi būs jāapaudzē un ilustratīvais materiāls arī jāgādā, es sīkāku aprakstu aizsūtīju apmēram desmit sava vecuma cilvēkiem un lūdzu izteikt viedokli. Interesanti, ka es no viņiem sagaidīju pilnīgi diametrāli pretējas reakcijas. Vairākas bija absolūti pozitīvas.

Viens draugs, jurists, kurš ir jaunāks par mani, teica, ka viņam būtu ļoti interesanti uzzināt, kādas ir manas paaudzes sajūtas par to laiku, un svarīgi tas viņam ir tieši kā juristam, lai saprastu, kas darās mūsu galvās. Saņēmu arī negatīvas atsauksmes – kāds mani pat nosauca par komunistu pakaļskrējēju.

Nevar, protams, arī noliegt, ka tolaik mēs kā septiņdesmito gadu bērni, gribēdami vai negribēdami, bijām zināmā valdošās ideoloģijas ietekmē. Tieši šie tik dažādie viedokļi arī man lika teikt jā grāmatai, jo, pašiem to nemanot, šie cilvēki reaģēja visai emocionāli, un tas parāva vaļā arī viņu pašu atmiņas. Grāmata, protams, vairāk tomēr domāta mūsu paaudzes cilvēkiem, jo redzu, ka daudzi šīs lietas ir aizmirsuši, jo visi jau nedomā un speciāli nepiefiksē tās atmiņas, kā to varbūt dara vēsturnieki. Daudzi pat neatceras vairs savus klasesbiedrus. Es arī savos 58 gados jūtu, ka atmiņa sāk drusku pieklibot, tāpēc iedomājos – kad tad, ja ne tagad.

Ne visas atmiņas var uzlikt uz papīra – man bija konkrēts gadījums, kā es atklāju atmiņu uz smaržu. Grāmatā rakstu, kā sešu gadu vecumā nokļuvu bērnu slimnīcā, taču sākotnēji atcerējos no tā tikai dažas epizodes. Es pat ikdienā eju gar šo slimnīcu, bet man tie korpusi nekādas atmiņas līdz zināmam brīdim neraisīja. Reiz veikalā “Depo” gāju gar krāsu plauktiem un pēkšņi sajutu precīzi tādu pašu smaržu, kāda tolaik bija slimnīcas palātā – tās ietekmē man gluži kā filmā pēkšņi atnāca atpakaļ visi palātas notikumi un atcerējos pat ķirurga uzvārdu.

Par jauniešiem – protams, šī nav mācību grāmata, bet, strādājot skolā un ar studentiem, redzu, ka daudziem no viņiem šis laiks tomēr šķiet ļoti interesants. Man ir savi vērojumi. Runājot ar 16 līdz 18 gadu vecajiem, man ir reizēm sajūta, ka runāju ar savu tēvu – tas tādēļ, ka ļoti daudzus no viņiem audzinājuši vecvecāki, kuri bieži vien ļaujas atmiņām. Atmiņas gan ir dažādas. Vieni to saredz kā visādu absurdu pilnu laiku, citi kā vienu vienīgu staļinismu un koncentrācijas nometni.

Biju pārsteigts, ka daudzi jaunieši šodien klausās septiņdesmito gadu rokmūziku – piemēram, “Pink Floyd” un “Led Zeppelin”. Stāsti par retroauto, vinila platēm, košļeņu papīrīšu kolekcionēšanu un citām tīri sadzīviskām lietām viņiem varētu būt interesanti.

Tu pieminēji pakaļskriešanu režīmam un nedaudz raksti arī par mūsu abu kopīgo laiku vienā kursā Vēstures fakultātē. Savulaik docents Indulis Bērziņš uzreiz pēc neatkarības atgūšanas teica – tagad parādījies ļoti daudz cilvēku, kuri stāsta, ka jau bērnībā biksēs čurājuši, lai tikai komunistiem ieriebtu. Kā ar tevi? Cik tev pašam tajā laikā bija informācijas par pirmo neatkarības laiku?

Manā ģimenē tas viss tika slēpts, acīmredzot domājot, lai es kaut kur neizmuldētos. Mans tēvs (Arvīds Klišāns ir viens no pasaules vadošajiem mežradzniekiem – Red.) jau tolaik bija slavens mūziķis, kuram bija iespēja koncertēt Rietumu valstīs, un tāda mana izrunāšanās varēja beigties slikti.

Par 18. novembri uzzināju no sava drauga varbūt desmit gadu vecumā. Kaut arī mana ome un mamma bija praktizējošas katolietes, taču Ziemassvētki man bija tāda nesaprotama diena – man ģimenē neteica, ka ir tādi svētki, bet teica – šodien nedrīkst iet hokeju spēlēt. Prasīju, kāpēc nedrīkst. Vienkārši nedrīkst un viss. Reizēm arī uz baznīcu gājām, bet arī par Ziemassvētkiem es uzzināju tikai no draugiem.

Rakstu par gadījumu, kad biju uztaisījis kulonu no sudraba pieclatnieka – ome pamanīja, kārtīgi uz mani sakliedza un aizliedza nēsāt. Nevaru teikt, ka pats bērnībā biju baigais disidents, bet atceros pamācošu gadījumu. Trešajā klasē, kad bija jāstājas pionieros, mēs ar klasesbiedru uzpīpējām. Viņu noķēra, es paspēju aizmukt, bet šo pionieros nepaņēma – bija puņķi, asaras un lūgšanās, bet nekā.

Vēlāk, kad viņš Atmodas gados kļuva pazīstamāks cilvēks, dzirdēju viņa interviju radio – stāstīja, ka jau padomju gados esot dziļi ienīdis komunistisko režīmu un apzināti atteicies stāties pionieros.

Protams, ka tajos laikos jutām, ka kaut kas nav īsti labi un pareizi. Kaut vai tas, kā mūs krievi mikrorajonā apsaukāja par fašistiem un atņēma naudu, bet, no otras puses, ticējām tam, ko mācīja skolā un rādīja pa televizoru.

Septītajā, astotajā klasē apziņa sāka mainīties – vispirms jau tīri materiālā ziņā, jo sākām saprast, ka tās importa mantas, kas ienāca no pūstošajiem Rietumiem, kā slidas, bumbas, džinsi un mūzika, ir pilnīgi no citas un daudz kvalitatīvākas pasaules. Parādījās arī ārzemju kinofilmas un žurnāli. Tas ļoti šķēla apziņu. Jau tad par manu dzīves lielāko sapni kļuva kaut reizi mūžā nonākt kādā kapitālisma valstī, lai visu redzētu paša acīm, taču to varēju īstenot tikai pēc neatkarības atgūšanas.

Vai tev šodien no tiem laikiem pašam kā pietrūkst?

Tas noteikti nav nekas, kas būtu saistīts ar politiku – man nav pilnīgi nekādas nostalģijas pēc šiem laikiem, tos neatsver arī tā laika bezmaksas medicīna. Grāmatā gan ir nodaļa Dažas labas lietas. Viena no tām noteikti bija prasme būt kopā – braucieni ar laivām, pārgājieni ar teltīm vai darbavietu pasākumi un bērnu tusēšana mikrorajonos. Radi daudz biežāk cits pie cita ciemojās.

Grāmatā ir arī nodaļa “Uz brīdi laukā no padomijas” – atceroties mūsu fakultātes studentu kopīgos laivu braucienus, tu taču piekritīsi, ka vismaz tajās trīs dienās mums nekāda Padomju Savienība neeksistēja. Stukači, protams, bija, bet tie vairāk vai mazāk bija atšifrēti. Bija vairāk laika lasīt grāmatas – es pats diennaktīm varēju sēdēt Letonikas nodaļā. Bet tas arī viss, un pārejas periodā man nebija jāizliekas kā vienam otram.

Dažus šādus gadījumus es aprakstu. Atceros, kad pasniedzējs eksāmena laikā man aizrādīja, ka es pārāk maz lasot marksisma klasiķu darbus un tādēļ peldot. Pēc dažiem gadiem, neatkarības pašā sākumā, kad jau biju pasniedzējs, viņš atnāca hospitēt manu lekciju – tad es saņēmu vērtējumu, ka viss esot it kā labi, taču ir par maz nacionālo noskaņu.