Piecpadsmit bērnu, 52 mazbērni - ciemos pie Brūveru dižģimenes Vecpils pagastā
No eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas rokām “Latvijas lepnuma” balvu nominācijā “Dižģimene” šogad saņēma Ārija un Ēriks Brūveri no Dienvidkurzemes novada Vecpils pagasta. Viņi izaudzinājuši 15 bērnu – septiņas meitas un astoņus dēlus, neparastā kārtā vairāki ir dvīņi. Ģimene bagāta ar 52 mazbērniem un septiņiem mazmazbērniem, no kuriem jaunākajam tikai četri mēneši.
“Kas Jauns Avīzei” ciemojoties pie viesmīlīgā Brūveru pāra “Lankciemu” mājās, Ārijas kundze atklāj, ka sākumā pat uz svinīgo ceremoniju galvaspilsētā negribējies doties – ko mēs tur darīsim, laucinieki? “Beigās viss bija ļoti jauki un mūs tik sirsnīgi uzņēma. Bērni un mazbērni arī bija mums līdzās, atbalstīja. Vīķe-Freiberga tik skaistu runu teica! Kad mēs gājām savai balvai pakaļ, visa zāle piecēlās kājās un skaļi aplaudēja,” ne bez aizkustinājuma asarām atceras kuplās ģimenes mamma.
Kas tas tev par kavalieri?
“Abi iepazināmies Aizputē, zaļumballē Misiņkalna estrādē. Es toreiz mācījos netālajā Kazdangas pagasta sovhoztehnikumā par zootehniķi, bet Aizputē manai kursabiedrenei dzīvoja radiniece. Man toreiz bija vien 17 gadi, Ērikam deviņpadsmit. Sadejojāmies, bet pēdējo deju es dejoju ar pavisam citu puisi. Ēriks man pienāca klāt un teica: kas tas tev par kavalieri? Lai viņš iet projām! Tā mēs sākām draudzēties, un, tā kā Ēriks dzīvoja Kazdangā un es tur mācījos, sākām satikties. Tagad rēķinājām, ka nākamgad mums būs jau 60. kāzu jubileja,” ar ilgo kopdzīvi lepojas Ārija.
1966. gadā sākuši dzīvot kopā. Sapelnījuši naudu kāzām, kuras ar apmēram 150 viesiem skaisti svinētas Ārijas dzimtajās mājās, šajos pašos “Lankciemos”. Kad precējās, Ārijai bija 21 gads, Ērikam 23. Agri vajadzējis kļūt patstāvīgiem – Ērikam mamma nomira, kad viņam bija tikai divi gadiņi, un tēvs apņēma citu sievu.
“Sākumā dzīvojām Skrundā un strādājām vietējā kolhozā. Ēriks bija šoferis, es zootehniķe. Mums mazpilsētā piederēja privātā māja un skaists, pašu iekopts dārzs. Toreiz par sakoptāko sētu ieguvām pilsētā augstāko novērtējumu,” atceras Ārija. Pirmo bērniņu diemžēl nelaimīgi zaudējuši. Dārzā audzēti arī kartupeļi, krāvuši maisus vest uz Rīgas tirgu pārdot, un Ārijai, ceļot lielo smagumu, zuda pirmā gaidītā atvase...
“Mēs to ļoti pārdzīvojām, jo pēc asins analīzēm man ir rēzus negatīva grupa un domājām, ka mums vairs vispār nebūs bērnu. Spriedām, ka pieņemsim audžubērnus no bērnunama, jo abi ar vīru bērnus ļoti mīlam. Tomēr pirmais dēls Harijs piedzima 1969. gadā. Tagad viņam ir jau 53 gadi, bet jaunākajiem dvīņiem 35 gadi,” stāsta mamma.
Bērni auga it kā paši
“Mana mamma ļoti slimoja un nomira 1980. gadā, bet šai gadā no dzīves aizgāja arī šīs mājas īstā saimniece. Mana vecmāmiņa no mammas puses mūžībā aizgāja 102 gados, garu mūžu nodzīvoja. Mūsu ģimene uz Vecpili pārvācās 1992. gadā, kad Skrundā beidza pastāvēt kolhozs,” turpina Ārija.
Abiem ar vīru šķitis tīri vienkārši tikt galā ar lielo bērnu bariņu. Kad Ārija lūkojas uz mūsdienu bērniem, viņai šķietot, ka pašas atvases bijušas citādas.
“Var teikt, ka mūsu bērni it kā auga paši. Daudz braucām arī sēnēs un ogās, un mūsējie nekad negribēja mašīnā sēdēt, tikai piekabē. Aizbraucām uz mežu un zemē noklājām segu, mazās dvīņu meitenes tur nolikām un vēl šodien brīnāmies, ka nekad mūsējos ne čūskas, ne ērces nesakoda. Bērni gandrīz nekad neslimoja, un pat īsti nezinājām, ko nozīmē dakteris. Tagad bērni mums prasa: kā jūs varējāt mūs izaudzināt? Toreiz nebija putriņas, un vienu dienu es spiedu rīsus caur marli, citu dienu auzu tumīti. Varējām visu saimi paēdināt – mums bija govis, cūkas, jaunlopi, vistas. Visus bērnus jau no agras bērnības radinājām pie darba un priecājamies, ka izauguši strādīgi un godīgi cilvēki,” stāsta Ārija.
Pietika arī ko vest uz tirgu, padomju laikos veikalos gaļu īsti dabūt nevarēja, stāvēja gara rinda ar gribētājiem.
Tur rūpi par dzīves pabērniem
“Bez mūsu piecpadsmit bērniem mums ir arī tikpat audžubērnu. Piemēram, mūsu meitenes skolā iepazinās ar bērnunama Jānīti, kuru iesaucām par profesoru. Padzīvojās mūsmājās regulāri, mēs viņam daudz ko iemācījām. Puisis pat savu īsto mammu nezināja, kura viņu bija atstājusi likteņa varā,” ar sāpēm saka daudzbērnu mamma.
Tētis Ēriks piebilst: “Ārijai ir ļoti liela mīlestība arī pret svešiem bērniem, īpaši slimiem, vecāku pamestiem. Pašu bērni taču ar visu paši lieliski tiek galā.” Ik gadu Brūveri savā saimniecībā uzņem bērnus no Liepājas pirmsskolas izglītības iestādēm un skolām, organizējot izglītojošas ekskursijas visas dienas garumā. Viņi vienmēr izdomā iespēju bērniem ar praktiskiem darbiem apgūt to, kas pilsētā bieži nav iespējams. Piemēram, kartupeļu, sīpolu stādīšanu, kas ļauj pilsētas vidē augušiem bērniem izprast, no kurienes rodas pārtika.
Saimnieko bioloģiski
“Lankciemos” ir plašas istabas, un, kad visa lielā saime sapulcējas vienkopus, lielās istabas vidū noliek garus galdus. Parasti visi kopā ir Ziemassvētkos un Ārijas dzimšanas dienā, kas ir Jāņos.
“Liela daļa no mūsējiem ir arī ārzemēs, tāpēc tiekamies reti. Bērni ir skolotāji, uzņēmēji, citi arī vairākos darbos strādā. Viņiem gan nav tik kuplas ģimenes, lielākais ir piecas atvases. Viņi nevēlas tik lielu ģimeni kā mums, jo jūt, ka Latvijā daudzbērnu ģimenes netiek īpaši atbalstītas, redzēja, kā paši savulaik auga,” atzīst Ēriks.
Brūveri joprojām saimnieko, viņiem pieder bioloģiskā saimniecība, ir daudz aitu, tele, tītari, pīles. Bijušas arī trīs govis un jaunlopi, bet vasaras beigās nodevuši, jo šķitis par grūtu.
“Bērni mums darbos daudz palīdz. Zeme ir aptuveni 50 hektāru, audzējam dārzeņus un nododam tiem, kuri vēlas bioloģiski audzētus produktus. Ļoti daudz aizceļo uz Liepājas un Grobiņas bērnudārziem, meitas Kristīnes Žīgures ģimenei Tadaiķu pagastā pieder pārstrādes ražotne “Oliņas” – tur top salāti, zupas, konservējumi, allaž tiek izdomāts kas jauns. Turp aizceļo bietes, āboli, kāposti, kartupeļi, gurķi, tomāti un vēl daudz kas cits,” priecājas mamma.
Atjauno baznīcu
Liela Ārijas kundzes aizraušanās ir dzejas rakstīšana, ar viņas vārdiem tapusi Vecpils skolas himna. Kuplā Brūveru ģimene bieži uzstājusies muzikālajos “Spieta” pasākumos – Liepājā, Pāvilostā, Ventspilī, Rīgā, Ogrē. Dziesma gan vecākiem, gan visām atvasēm ir ļoti mīļa, un daba visiem dāvājusi skanīgas balsis.
“Mūsu ģimenei savulaik liels izaicinājums bija vietējās Vecpils katoļu baznīcas savešana kārtībā, kur, piemēram, visa grīda bija sapuvusi – ielikām jaunu. Strādāja celtnieki, un visa mūsu ģimene palīdzēja. Arī zvanu torni atjaunojām. Mani arī divās Vecpils kapsētās iecēla par pārzini. Tās bija stipri aizaugušas, un kopā ar bērniem visus krūmus izcirtām, žagarus izvedām,” Ārija baznīcas atjaunošanu uzskata par ģimenes lielāko veikumu. Arī dievnama apkārtne saposta Brūveru ģimenes rokām. Kad vēl mituši Skrundā, palīdzējuši remontēt arī turienes baznīcu.
Ārija savā mūžā veikusi daudzus atbildīgus darbus – bijusi Vecpils pagasta daudzbērnu organizācijas vadītāja, vadījusi vietējo Nacionālās neatkarības kustības nodaļu. Abi Brūveri aizvien ir ļoti enerģiski, dzīvespriecīgi un, galvenais, ļoti laimīgi. Lielākā laime, kad apkārt ir savējie, ģimene, visi pie labas veselības. Ļoti svarīga ir kopības izjūta – par pašu ģimeni dzīvē nekas svarīgāks nevar būt! Un šajos Ziemassvētkos kuplā saime atkal pulcēsies pie pašu sarūpēta bagātīgi klāta svētku galda, lai cits citam vēlētu visu to labāko.
