Lienīte aiznesa saldējumu vīram, kurš nebija to ēdis 30 gadus. Kas tās bija par emocijām un atmiņām!

Sarunas sākumā Lienīte raksturoja savu brīvprātīgo darbu: “Es darbojos pie “Svētku galda” Rīgas 1.slimnīcā. Katru trešdienu kopā ar saviem kolēģiem no "Hospiss LV" klājam svētku galdu, kur ir dažādi našķi, kafija, kakao, liepziedu tēja, kas nu kuru reizi.

Pasēž pie katra pacienta gultas un uzklausa viņa stāstu

Tādējādi mēs iepriecinām tos cilvēkus, kuri varbūt ir aizmirsti no piederīgajiem. Citam ir piederīgie, bet viņam pietrūkst komunikācijas un vienkāršas parunāšanās ar svešu cilvēku.

Mūsu misija ir svētku galdu uzklāšana un stāstu uzklausīšana. Mēs pasēžam pie gultas katram, kurš grib parunāties un izstāstīt savu stāstu.

Pacienā pacientu ar pēdējo našķi viņa dzīvē

Kādam pacientam tas ir pēdējais našķis dzīvē, jo viņš ir aizejošs. Nākamajā reizē šī cilvēka vairs nav… Mums ir arī tādi stāsti.”

Lienīte atzina, ka diezgan bieži nākas piedzīvot situācijas, kad vienā trešdienā smagi slimais vai ilgstoši sasirgušais pacients ir stāstījis savu stāstu un cienājies ar brīvprātīgo darbinieku sarūpētajiem našķiem, bet jau nākamajā trešdienā šī cilvēka vairs nav starp dzīvajiem.

“Jā, tā ir, jo cilvēki ir aizejoši un ar smagām kaitēm. Ir arī paliatīvi pacienti. Protams, mēs jau zinām, ka viņu stundas šajā pasaulē ir skaitītas. Nākamajā reizē viņš jau ir citur un našķējas citur... Nav tā, ka tā pilnīgi būtu mūsu ikdiena, nē, bet šie gadījumi ir bieži.”

Tuvinieki nerūpējas par sasirgušajiem

Slimnīcā nākas saskarties arī ar tādiem ļaudīm, kuru tuvinieki ir aizmirsuši parūpēties par viņiem.

“Nav jau tā, ka viņam vispār nav tuvinieku. Daudziem tuvinieki ir tālu, arī ārzemēs, tāpēc nevar atbraukt. Daudziem šķiet, ka valstij ir par to jāparūpējas.

No slimnīcas uz patversmi

Pēc 1.slimnīcas viņi nonāk dažādās vietās. Ja cilvēkam nav dzīves vietas, tad viņš nonāk patversmē vai pansionātā, ja to atļauj pensija. Trīs kundzes, ar kurām es biju sapazinusies 1.slimnīcā, pašlaik ir patversmē.”

Tās bija pensijas vecuma kundzes. “Es neteiktu, ka šie cilvēki ir bijuši bezpajumtnieki. Nē, viņiem ir bijusi pajumte, viņi kādu laiku ir īrējuši dzīvesvietu, bet neplānotu apstākļu, slimības dēļ nonākuši slimnīcā. Pēc tam saimnieki viņus vienkārši izliek uz ielas - viņiem nav, kur atgriezties. Viņiem nav savu māju un mantu.”

Negrib apgrūtināt tuviniekus

Dažkārt slimnīcā nonākušajiem nav nedz tuvu radu, nedz draugu. “Nav vai negrib ar šiem cilvēkiem kontaktēties. Vienai kundzei meita ir Vācijā, viņa īsti neliekas ne zinis. Kundze peras, kā māk, un dzīvo pati savu dzīvi.

Saslimušie varbūt arī negrib apgrūtināt tuviniekus. Tas ir otrs stāsts. Ģimenēs ir domstarpības, kas pārvērtušās gadiem ilgos konfliktos. Tie netiek risināti, līdz ar to saslimušajam nav piederīgo [kas par viņu parūpētos]. Citam visi ir nomiruši.

Stāsti ir ļoti, ļoti dažādi. Tie nav tikai veci cilvēki. Ir arī paliatīvie pacienti, kas ir jauni cilvēki. Vasarā bija kundze, kas bija salīdzinoši jauna (aptuveni 50 gadus veca), bet arī viņa aizgāja [mūžībā] pēc laika. Viņai gan bija mājas, viņa atgriezās tajās.”

Trešdienas tikšanās pārtop par draudzībām

Ļoti daudz Lienītes sastapto onkoloģijas un citu smagu slimību pacienti jau paši zina, ka ir aizejoši un viņu dienas ir skaitītas. “Mēs iepriecinām visus. Nav tā, ka iepriecinām tikai konkrētus cilvēkus. Mēs katru trešdienu ieejam visās palātās.

Mēs iedraudzējamies, mums izveidojas loks ar pacientiem, ar ko satiekamies vairāk nekā ar citiem. Viņi mūs gaida, citreiz jau ir koridorā un saka: “Mēs jūs gaidījām. Kur ir kafija? Kur ir saldējums?””

Pamielo gan vēderus, gan dvēseles

Lienīte piekrita, ka viena palīdzības daļa ir pamielot slimnieku vēderus un garšas kārpiņas, pacienājot ar kafiju un saldējumu, bet otra joma ir apmierināt pacientu emocionālās, psiholoģiskās, dvēseles vajadzības, viņus uzklausot un parunājoties.

“Dažbrīd mēs, brīvprātīgie, esam vienīgie, kas uzklausa viņu stāstus, jo personālam varbūt tam īsti nav laika. Tam vajadzīgs laiks. Turklāt katru reizi stāsts atkārtojas, tikai mainās nianses. Cilvēks var būt aizmirsis, ka jau ir stāstījis mums.”

“Mēdz būt tā, ka pacienti stāsta vairākkārt ar mainīgām niansēm. Mēdz būt tā, ka katru reizi ir stāsts par kaut ko citu, piemēram, par savu dzīvi, kā ir bijis, kā viņš domā, kā reiz būs, par sapņiem. To visu viņi izstāsta.”

Slimnīcas pacienti kļūst par savējiem

Brīvprātīgie darbinieki slimnieku stāstos klausās cieņpilni. “Es arī pati pierakstu un veidoju savu stāstu par cilvēku. Katru trešdienu mēģinu savu stāstu ierakstīt. Kas palīdz? Es šo cilvēku uztveru kā savējo.

Palīdz arī komanda, kas ir kopā ar mani un kuras sastāvā es esmu. Mēs esam izgājuši apmācību, mēs zinām, kā klausīties. Mūsu galvenais uzdevums ir klausīties nevis runāt, lai cilvēks var izrunāties. Nākošo reizi viņš jau mūs gaida, un varbūt viņa stāsts ir pavisam cits. Varbūt šoreiz viņš stāsta par savām kaitēm, jo kaut kas sāp.

Emocionālie saldējuma stāsti

Pagājušajā reizē viņš atcerējās jaunību. Es aiznesu viņam saldējumu, un viņš sāka stāstīt, kad pēdējo reizi ēda saldējumu: kā tas kusa rokās, kādi bija apstākļi.

Kāds vīrs stāstīja, kā satikās ar meiteni, cik garšīgs bija saldējums, ka viņiem nebija naudas un tāpēc viņi uz diviem ēda vienu saldējumu. Pēc tam viņš nebija ēdis saldējumu 30 gadus… Mēs viņam aiznesām saldējumu, vīram radās emocijas. Stāsts radās uz līdzenas vietas.”

Lienīte uzsvēra, ka viņas ausīs šie pacientu emocionālie stāsti neizklausās garlaicīgi: “Nē, garlaicīgi nav! Ir bijušas tādas trešdienas, kad es slimnīcā pavadu 3-4 stundas, nāku ārā, un man šķiet, ka vairs nav spēka. Kad iesēžos mašīnā un atceros visu emocionālo un skaisto, ko šie cilvēki ir stāstījuši, tas dod sparu atkal turpināt, iet tālāk un darīt šo labo darbu.

Nav jau noslēpums, ka mēs, brīvprātīgie, esam drusku savtīgi. Mums ir svarīgi noķert to emociju un pēc tam dzīvot ar to.

Trīs veci žurnāli var kādu iepriecināt

Tas absolūti nav garlaicīgi! Drīzāk mēs mēģinām rast kādu risinājumu līdz nākamai reizei. Viens pacients grib lasīt grāmatu, bet viņam tās nav. Tad mēs aiznesam grāmatu. Slimnīcā ir kāda kundze, kura taisa puķes no veciem žurnāliem. Aha, es uzreiz atceros, ka viņai jāaiznes trīs veci žurnāli, kas mājās vairs nav vajadzīgi.

Citam nav cimdu vai zeķu, jo piederīgie nav padomājuši, ka slimnieks gribēs iet ārā, bet laukā ir auksti. Tad mēs saziedojam, sameklējam kādu zeķu pāri, cimdus. Visu laiku esam darbībā, absolūti nav garlaicīgi.

Un tie stāsti! Kā tie var būt garlaicīgi?! Es klausos ar mutu vaļā, ļaujot cilvēkam izrunāties! Tas viss ir tik interesanti.”

Aktīva dzīve no trešdienas līdz trešdienai

Lienīte nenoliedza, ka brīvprātīgo darbs aizņem daļu viņas laika un enerģijas. Lai gan ir vajadzīgs diezgan liels ieguldījums, taču nekad vakarā nav sajūtas, ka negribas vairs dot nekādu saldējumu vai kafiju un klausīties slimnieku stāstos.

“Nē, tā nav. Mani darba kolēģi saka, ka dzīvo no pirmdienas līdz pirmdienai, jo ir jāiet uz darbu. Man vairāk ir sajūta, ka es dzīvoju no trešdienas līdz trešdienai. Piemēram, pirms svētkiem jāpadomā, vai būs koncerts, kādu koncertu taisīsim, kā greznosim egles, kur dabūsim egļu mantiņas un lampiņas.”

Brīvprātīgajiem ir liels prieks, ja arī pacienti pievienojas eglīšu dekorēšanā. “Kāds no pacientiem vaicā: “Vai es arī drīkstu ielikt vienu bumbiņu?” “Protams, drīkst ielikt bumbiņu!” Tad mēs kopā pušķojam egli. Es visu laiku esmu darbībā un jūtos kā svētkos. Es taisu svētku galdu. Katra reize ir kā svētki.”

Cilvēki, kurus sauc par eņģeļiem

Parasti tie slimnieki, kas ārstniecības iestādē uzturas ilgāku laiku, pastāsta par brīvprātīgo darbu jaunajiem pacientiem. “Viņi stāsta: “Tie ir mūsu brīvprātīgie. Tā ir mūsu saldējuma meitene. Bet šī meitene man pagājušajā reizē iedeva konfektes, taču šī man deva kafiju.” Viņi visu izstāsta par mums.

Ne jau velti mūs sauc par eņģeļiem. Tad mēs arī to eņģeļa misiju nesam tālāk. Mēs paši jūtamies laimīgi, ja, izejot no slimnīcas, esam darījuši laimīgu kaut vienu cilvēku.”

Slimnieka pateicība liek justies laimīgākam

Vaicāta, kāpēc Lienītei ir svarīga iknedēļas labdarība, viņa teica: “Tas ir jautājums, kas tiek uzdots, bet īsti nav atbildes uz to. Es jau teicu: ir ļoti jauki, ja izdodas noķert to emociju, kad esmu palīdzējusi un atgriezeniskā saite bijusi fantastiska! Piemēram, daloties ar stāstu, pliku paldies vai brīžiem, kad otra cilvēka roka saķer manu roku, cilvēks skatās man acīs un saka tik lielu paldies!

Kur es vēl dzīvē to sastapšu?! Laikam īsti tā nekur! Svešs cilvēks mums ir tik ļoti pateicīgs par laiku, ko mēs ar viņu pavadām! Laikam tā ir atbilde: es noķeru emociju.” Padarot laimīgāku līdzcilvēku, arī pats palīdzētājs jūtas laimīgāks.

Katrs ir pelnījis cieņas pilnu attieksmi

Šādos aizkustinošos brīžos palīdzētāji mēdz aizdomāties par saviem vecākiem, vecvecākiem, paziņām, draugiem.

“Īstenībā jau mēs visi gribam cieņas pilno attieksmi gan tad, kad cilvēks ir smagi slims un gatavojas aiziet, gan tad, kad viņš ilgstoši ir smagi slims un dzīvo nebrīvē. Slimnīca ir nebrīve, tur nav brīvības. Brīvība ir pagalms, kur pacientu kāds izved pastaigāties.”

Durvis ir atvērtas!

Lienītei brīvprātīgais darbs ir ikdiena, bet viņa izteica viedokli, ka ir labi arī tad, ja cilvēks labdarībai pievēršas retāk. “Ja noziedo vai izdara kaut ko labu kaut vai tikai vienu reizi gadā, tas jau ir ļoti daudz. Sabiedrības attieksme pašlaik mainās. Ir jāpalīdz tiem, kam ir mazāk un grūtāk. Bet vēl ir tāls ceļš ejams, lai būtu ideālā sabiedrība.

Taču tiem, kas grib iesaistīties brīvprātīgā darbā, visas durvis ir atvērtas!” Ja kāds jūtas aizkustināts un vēlas iesaistīties brīvprātīgā darbā, to noteikti var darīt dažādos veidos! Turklāt jāsaprot, ka brīvprātīgais darbs nenozīmē to, ka cilvēkam liks darīt kaut ko tādu, ko viņš negrib, nemāk vai nevar.

Nav jāstrādā 24/7

“Tu vienmēr esi izvēles priekšā. Nāc, tev blakus būs mentors, kurš izstāstīs, ko un kā mēs darām! Ir ļoti dažādas lietas, ko darām. Nav jau noteikti jāiet uz slimnīcu. Var zīmēt kartiņas uz svētkiem, var izcept plātsmaizi, piparkūkas.” Tāpat var veidot svētku vainagus, dekorējumus, atvest egli, sagādāt un atvest gardumus, organizēt koncertus.

Turklāt brīvprātīgais darbs nenozīmē, ka tajā jāiesaistās 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā. To var veikt reizi mēnesī vai pat retāk. Piemēram, Lienīte sestdienas un svētdienas velta saviem ģimenes locekļiem un brīvprātīgo darbu šajās dienās neveic. “Šo laiku es noteikti pavadu kopā ar saviem vecākiem, bērniem, vīru. Bet trešdienu pēcpusdienas ir laiks, ko veltu slimnīcai un slimniekiem.”

Pat stunda var būt vērtīga

Pat tad, ja cilvēks var veltīt brīvprātīgo darbam tikai stundu mēnesī, tā būs vērtīgi pavadīta. “Ja katrs Latvijas iedzīvotājs kaut vai vienu stundu iesaistīsies brīvprātīgā darbā, cik daudz mēs spēsim izdarīt!

Varu 100% apgalvot, ka iegūtais gandarījums no brīvprātīgā darba ir milzīgs. Tā ir ļoti liela cilvēku pateicība par to laiku, ko tu esi ziedojis brīvprātīgam darbam,” Lienīte dalījās savā pieredzē un aicināja arī citus Latvijas iedzīvotājus pamēģināt iesaistīties brīvprātīgā darbā, palīdzot viens otram.