11. klases skolēni nelaimīgi lūdz skolotāju, lai viņiem beidzot iemāca ābeces pamatus
Ir vērtīgi, ka līdz ar jauno kompetenču izglītību skolotājiem ir lielākas iespējas pielāgoties konkrētajiem skolēniem, viņu zināšanām un vajadzībām. Skolotāja Māra Ozola intervijā portālam Jauns.lv atzinīgi vērtēja šo iespēju, vienlaikus norādot, ka to nevajadzētu pamatīgi iežogot un ierobežot.
“Tas, ka nav mācību līdzekļu, ir fakts. Tas ir slikti. Bet nav jau aizliegts izmantot vecos mācību līdzekļus. Galvenais akcents jau nav uz mācību līdzekli. Tur jau ir tas āķis! Pēc jaunajām prasībām ar jebkuru mācību līdzekli vien nepietiks. Vajadzēs vēl. Te skolotājam vajag laiku.
Atļauj pielāgoties bērniem un viņu līmenim
Kad kompetenču izglītību sāka ieviest pilotskolās, es palūdzu atļauju “pa kluso” iesaistīties. Man ļoti patika. Izrādījās, ka tagad varu legāli darīt to, ko es jau gadiem esmu darījusi. Tikai tagad to drīkst! Ja mani pieķers, man nedos pa ādu.
Es drīkstu pielāgoties bērniem un viņu līmenim. Man nav jāraksta žurnālā, ka mēs apgūstam kosmosu, ja es vidusskolā mācu alfabētu vai elementāru vārdu pareizrakstību.”
11. klases skolēni lūdz sākt ar ābeci
“Ja man 11 .klases skolēni nelaimīgi lūdz: “Lūdzu, skolotāj, sāksim no ābeces!”, tad mēs sākam no ābeces un ejam cauri visam no sākuma. Es drīkstu to darīt! Es drīkstu strādāt tā, kā ir piemēroti man [un skolēniem].
Katrs skolotājs strādā citādi. Kāda maiga, trausla un liriska būtne ar klusu balstiņu nekad neies pa klasi tā, kā to daru es – kā dragūns. Bet tas ir labi. Skolotājiem ir jābūt dažādiem pēc rakstura un vecuma.
Jāmācās sastrādāties ar dažādiem skolotājiem
Skolēniem ir jāiemācās skolā komunicēt un sastrādāties ar dažādiem cilvēkiem: gan ar jauniem, gan veciem. Viņiem jāsaprot, ka arī vecums uzliek zīmogu, ka visi nav vienādi, ka vajadzīgas dažādas pieejas.
Kur viņi to iemācīsies, ja skolā visas ir tādas vecas vārnas kā es? Kur? Nav citu iespēju!”
Skolotājiem vajag mugurkaulu
Ozola jau pirms pandēmijas sāka lēnām just, ka parādījās dažādi žodziņi un prasības pēc atskaitēm labajai brīvībai un skolotāja tiesībām mācīt tā, kā viņš uzskata par vajadzīgu un piemērotu konkrētajiem skolēniem.
“Atgriezīsimies pie dažādiem ierobežojumiem tik, cik mēs [skolotāji] ļausim. Es gribu, lai man panāk pretī tas cilvēks, kurš mani ievilks atpakaļ žodziņā! Viņam labi neklāsies! Mums, skolotājiem, vajag mugurkaulu.”
Viņa atgādināja, ka iepriekš daudz runāts par bērnu tiesību aizsardzību: “Kā viņi tika aizsargāti! No dusmīga skatiena, no dusmīga vārda, no neapmierinātības izteikšanas. Skolotājam jābūt debesu eņģelim ar smaidiņu un sajūsmu.” Bet neder arī tāda situācija, ka bērns skolā visu dara otrādi, “jo mājās viņam iet “ļiru-ļeru””.
Vai dabaszinību eksāmeniem jābūt obligātiem?
Runājot par diskusijām, vai dabaszinībās vajadzētu noteikt obligātos eksāmenus, pedagoģe atgādināja: “Mācību process šobrīd nevar būt kvalitatīvi nodrošināts skolotāju trūkuma dēļ.
Bet, ja mēs negribam pataisīt visus eksāmenus un pārbaudes darbus par absurdu un pilnīgi lieku papīru smērēšanu, kaut kas ir jādara. Ir jāceļ latiņa.
Ir jāspēj pateikt bez milzīgiem dokumentāliem pierādījumiem, ka šis bērns tiešām neprot lasīt un viņam jāmācās [tajā pašā klasē] vēl vienu gadu. Esmu redzējusi daudz bērnu, kuri pirmajās klasītēs atkārto, pieaug, saņemas un aiziet tālāk labi un teicami. Bet, ja viņš ir aizvilkts tālāk aiz ausīm līdz kādai 8.klasei, saglāb nu tādu! Esam saglābuši, bet ne visu.”
Mudina skolotājus nebaidīties
Skolotāja aicināja mūs visus godīgi paskatīties uz esošo izglītības sistēmu. “Viens no pirmajiem nosacījumiem ir godīgums, realitāte. Lai nav tā, ka direktors saka: “Māra, tu ieliksi viņam [skolēnam] 4.” Bet Māra kā stūrgalvīgs buks atbild: “Nelikšu!”, kaut zina, ka rīt dabūs “pa ļocku” ne šajā, bet citā saistībā.”
Skolotājiem ir iedzītas bailes, piemēram, daļa neuzdrīkstas skolēniem aizrādīt. “Kāpēc nevar aizrādīt? Viņš man tā pateiks, nolamās! Es viņam, seskam, tā nolamāšos, ka tēvs ar māti 3 gadus atcerēsies un muti turēs! Nav jābaidās!
Skolotājs var izvēlēties, kur strādāt
Ko šajos laikos var izdarīt skolotājam? Atlaist no darba? Nu labi, atlaidīs no viena darba, bet tagad nav liela problēma atrast jaunu darbu. Skolotājus aiz kājas ķer ciet. Man šogad zvanīja divu skolu direktori, labi zinādami, ka es neiešu strādāt pie viņiem. Es esmu večiņa, pensionāre. Es nevaru ņemt papildus slodzi.”
Neskatoties uz to, abi direktori aicināja pedagoģi strādāt pie viņiem: “Varbūt, Mārīt, tomēr?”
“Viņi bija gatavi apsolīt zvaigznes no debesīm. Es šajā laikā negribētu būt direktors! Lai mani šauj nost! No elles jāizrauj skolotāji,” Ozola teica un mudināja skolotājus vajadzības gadījumā nebaidīties aizrādīt skolēniem.
