“Gribējām pamēģināt.” Māra pagājušajā ziemā aizbrauca prom no Latvijas, bet drīz vien atgriezās

“Mums gribējās pārziemot siltākās zemēs. Nekad iepriekš kopā ar vīru nebijām braukuši un dzīvojuši citur ilgāku laiku. Bija sajūta, ka gribam pamēģināt, kā tas ir, kad ziemā nav drēgnuma, aukstuma un ir iespēja būt vienkārši siltumā. Tas bija pats galvenais mērķis.

Mūsu mērķis nebija ārkārtīgi daudz ceļot, bet vienkārši būt siltumā un saulē. Gribējām kārtīgi noķert D vitamīnu un to, lai nebūtu Latvijas tumšo vakaru un drūmo nokrāsu. Ne vienmēr ir balts, skaists sniedziņš, bet bieži vien ir dubļains un tumšs. Arī šī gada sākumā sanāca tieši tā: kamēr bijām prom, radi Latvijā teica, ka pie viņiem bija briesmīgs laiks, tumši pelēks, ne auksts, ne silts, tāds nekāds,” Māra stāstīja par brauciena ieceri.

Izmantoja iespēju strādāt attālināti no Šrilankas

Kad pāris janvārī devās ceļā, gan Latvijā, gan daudzviet pasaulē spēkā bija dažādi kovida pandēmijas ierobežojumi, tostarp vajadzēja veikt testus pirms ceļošanas. Daudz darbinieku tajā laikā strādāja attālināti: “Es arī tolaik pilnībā strādāju attālināti. Man darbā bija jāsaskaņo tas, ka strādāšu no ārzemēm. Es turpināju darbu attālināti, taču gada sākumā darīju to no ārzemēm. Ar darba jautājumiem viss bija kārtībā.

Tā kā man darbā pārsvarā jāsazinās ar kolēģiem nevis klientiem, biju pateikusi kolēģiem, ka sazināsimies interneta platformās, nevis sazvanoties pa telefonu, jo telefona zvani uz un no Šrilankas ir ļoti dārgi. Tas ir tikai tāpēc, ka es biju ārpus Eiropas Savienības. Tās robežās nav tādu problēmu, var mierīgi sazvanīties, tikai jāpieliek telefona numura priekšā +371.”

Priekšniecība deva atļauju strādāt Šrilankā

Māra strādāja kādā valsts iestādē, un tās vadībai nebija pretenziju pret darbinieces attālināto darbu no Šrilankas. “Tolaik jau tā darbs notika attālināti un, ņemot vērā, ka es neplānoju aizbraukt uz mūžīgiem laikiem un ka tas bija terminēts pasākums (tie bija pilni divi mēneši), informāciju tehnoloģiju speciālisti pārbaudīja, vai Šrilankā ir drošs internets. Nezinu, pēc kādiem parametriem viņi to darīja, bet viņi apstiprināja, ka drīkstu uz šo valsti braukt.

Pieļauju, ka ir valstis, kur ir lielāki riski, bet ar Šrilanku bija labi. Es saņēmu atļauju, ka drīkstu kādu laiku strādāt attālināti no ārzemēm.”

Vienu mēnesi Šrilankā Māra pavadīja, darba dienās strādājot attālināti, bet otru mēnesi viņa izmantoja savu iepriekš iekrāto atvaļinājumu un atpūtās kopā ar vīru. 

Kāpēc viņi devās tieši uz Šrilanku?

“Mums bija arī citi varianti, piemēram, Taizeme, Bali, bet galvenais aspekts, kas mums lika izvēlēties Šrilanku, bija tieši kovida ierobežojumi – tobrīd tur bija vissaprātīgākā iespēja iebraukt. Iebraukšanu Taizemē visu laiku slēdza ciet un vaļā, bet Bali vispār bija aizslēgta. Šrilanka bija iespējama.

Turklāt mūsu radi pirms vairākiem gadiem bija aizbraukuši uz Šrilanku, līdz ar to mums bija kontakti, konkrētas vietas, kuras mums tika ieteiktas, un atsauksmes. Tas arī pamudināja braukt uz Šrilanku – likās, ka tur ir forši.

Viens no mums pazīstamajiem cilvēkiem bija tur dzīvojis tieši tā, kā mēs to plānojām darīt, attālināti strādājot. Līdz ar to tas mums bija papildus iedrošinājums, ka jādodas tieši uz Šrilanku.”

Kopumā ģimene ir apmierināt ar Šrilankā piedzīvoto un redzēto. Arī ar attālināto darbu nebija daudz problēmu. “Kopumā bija labi. Bija lietas, kas likās vēl foršākas, nekā pirms tam domājām. Pirms darba varējām iet uz okeānu peldēties un izbaudīt to. Visa ikdiena bija ļoti forša.”

Vairākas dienas jāiztiek bez elektrības

Darba ziņā negatīvi bija tas, ka sākās tā saucamie “power cut” jeb elektrības pārtraukumi. Īpaši ilgi tie bija pēdējās nedēļās. Par laimi, Māra tad vairs nestrādāja, bet baudīja atvaļinājumu.

“Tāpat to varēja just. Bija dienas, kad 7-8 stundas bija elektrības pārtraukums, turklāt tā notika vairākas dienas pēc kārtas. It kā tie bija paredzami, par tiem valstiski paziņoja iepriekšējā dienā, bet mums nebija tādu bateriju un elektrības banku, lai nodrošinātu datorus. Mūsu dzīvesvietā nebija arī saules paneļu. Tie, kam bija saules paneļi, varēja mierīgi dzīvot, elektrība bija. Labi, varbūt nevarēja darbināt veļas mašīnu, bet visu pārējo varēja darīt.”

Vietējie pieraduši pie nelieliem elektrības pārrāvumiem

Elektrības pārtraukumi bija viens no ceļojumā piedzīvotajiem negatīvajiem aspektiem. Pārtraukumi saistīti ar Šrilankas vietējām problēmām. “Diemžēl viņiem joprojām lielāko daļu elektroenerģijas ražo no dīzeļdegvielas. Valstī trūka dolāru, par ko to iegādāties. Iznāca tā: pie ostas stāvēja tankkuģis ar dīzeļdegvielu, bet to nesūknēja ārā, jo valsts nebija norēķinājusies par to.

Gāja diezgan smagi, bet tā nav viņu ikdiena. Elektrības pārrāvumu viņiem ir, bet pārsvarā tie ir 1-2 stundas dienā. Tas ir saprātīgs laiks, nav tik traki.” Dažas stundas ir iespējams darboties ar datoru vai citu ierīci arī bez elektrības.

Tīģergarneļu kilograms par 7 eiro

Tad, kad nebija elektrības, latviešu ģimene izmantoja internetu telefonos. Viņi iegādājās vietējās SIM kartes, jo pretējā gadījumā saziņa ar vietējiem iedzīvotājiem un savā starpā būtu ārkārtīgi dārga. 

“Es teiktu, ka viss bija saprātīgās cenās. It kā teikts, ka tur viss ir baigi lēti, bet es tā neteikšu. Daudz kas bija lētāks [nekā Latvijā], piemēram, mēs katru trešo dienu mājās gatavojām garneles, tīģergarneles. Tās tur maksāja aptuveni 7 eiro kilogramā. Protams, Latvijā par tādu cenu garneles vienkārši nevar nopirkt, varbūt tikai lielās akcijās. Garšīgas bija arī zivis, tās arī regulāri ēdām. Gan zivis, gan garneles varēja dabūt “pa taisno” no okeāna.

Bet visvairāk no ēdieniem novērtēju augļus. Tie bija fantastiski. Vislabāk – mango. Mango ēdu katru dienu. Un tieši konkrētu šķirni – medus mango, kas ir ārkārtīgi saldi un garšīgi. Visi pārējie augļi arī bija plašā klāstā, bet, protams, atkarīgs arī no sezonas, jo, piemēram, mango tajā laikā nebija visaktīvākā sezona, tāpēc cena arī bija ap 4-5 eiro par kilogramu, bet tas bija katra centa vērts.

Brīnišķīga mājvieta par 20 eiro

Ikdienas kopējie izdevumi mums bija līdzīgi tam, kādi tie bija Latvijā, ja neskaita dzīvošanu, jo bija jāmaksā papildus par naktsmītni.

Mums nebija ne pats lētākais, ne dārgākais varants. Vidēji tie bija 20 eiro par nakti.” Māra vērtēja, ka viņi bija apmetušies ļoti labā mājvietā, jo tajā bija arī kondicionieris, virtuve, terase, skats uz ezeru un 4.stāvs, kur nevarēja dzirdēt skaļo suņu riešanu, kas visapkārt notika.

Ceļojums bija pietiekami ilgs

Dzīvojot Šrilankā, latvieši jau bija tur ieguvuši jaunus draugus. “Atvadoties bija patiesi skumji savā ziņā! Bet kopumā šajā reizē ceļojums bija pietiekami ilgs, bija arī darbi, kuru dēļ nebija iespēju palikt ilgāk.

Un ceļojuma noslēgumā jau bija sajūta, ka gribas mājās, savā vietā, teritorijā… Bet, protams, atgriežoties drēgnā pavasarī, radās sajūta, ka bija ļoti labi saulē un siltumā!”

Šogad citas prioritātes

Sarunas brīdī Mārai nekārojās šoziem īstenot kaut ko līdzīgu. “Nevis tāpēc, ka pagājušajā gadā nebija forši, bet vienkārši dzīve notiek, šogad ir citas prioritātes. Man nav tā, ka ziema galīgi nepatiktu. Man patīk arī slēpot un vienkārši baudīt sniegu.

Un ir dzīves periodi, kur es jūtu, ka ir tik daudz ko darīt, ka neatliek laika domāt un skumt par to, ka ārā ir tumšs, drēgns un dubļains. Turklāt arī šajos laikapstākļos var atrast savu labumu. Mūsos jau ir viss – gan tumsa, gan gaisma. Bet, protams, nevar apšaubīt, ka peldēšanās katru dienu siltā okeānā bija ļoti baudāma.”

Nav sajūtas, ka vajadzētu pārziemot ārpus Latvijas

“Pagājušajā gadā tas likās pilnīgi dabisks ceļš, bet šobrīd nav tādas sajūtas [ka vajadzētu pārziemot ārpus Latvijas]. Tik pat labi kādā mirklī tas var notikt, jo pagājušajā gadā nebija tā, ka mēs attālināto darbu Šrilankā plānojām trīs mēnešus iepriekš. Mēs tikai mēnesi iepriekš nopirkām biļetes.”

Kopumā viņu pārziemošanas ideja Šrilankā bija diezgan spontāna. “Mēs bijām domājuši, ka to vajag, vajag, bet kamēr izdomājām visus variantus, kamēr gaidījām lētākas biļetes… Mēs vēl līdz pat pēdējam mēnesim domājām, kur un kā braukt, kur gribas, kur varētu būt forši.”

Kaulēšanās ar “tuk-tuku” šoferiem

Vai Šrilankā bija arī kaut kas tāds, kas latviešu ģimenei nepavisam nepatika? “Nebija tā, ka kaut kas bija nepieņemami. Tur ir citādāka realitāte. Kovida dēļ viņu ienākumu līmenis un ekonomiskā situācija bija diezgan švaka. To varēja just arī cilvēkos. Lielākā daļa bija ārkārtīgi nabadzīgi. To varēja just.”

“Ir tā, ka uz katra soļa tev grib kaut ko pārdot un grib no tevis paprasīt vairāk, nekā tas ir vērts. Bet arī ne visur! Daudzi tā gribēja, īpaši par “tuk-tukiem”, kas ir pārvietošanās līdzekļi, ko mēs pamatā izmantojām. “Tuk-tuku” šoferi vienmēr gribēja pamatīgi vairāk, un tad mēs kaulējāmies.

Kopumā vietējie cilvēki bija ļoti atsaucīgi, bet daudzi no viņiem nebija gatavi vienkārši palīdzēt. Daļa bija gatavi palīdzēt tikai par samaksu.”

Neskatoties uz Budas statujiņu, grib izkrāpt naudu

“Mana sāpe bija par Šrilankas dabu un šrilankiešu attieksmi pret dzīvniekiem. Tur bija lieli pretpoli. Galvenā reliģija Šrilankā ir budisms, bet valsts ir saistīta ar reliģiju. It kā vairums iedzīvotāju ir budisti, bet es teikšu, ka lielākā daļa nav patiesi savā ticībā. Tas ir no valsts nedaudz uzspiests jautājums, un viņiem relatīvi nesen bija pilsoņu karš starp tautām, kas ir ar atšķirīgu reliģisko piederību, tas noteikti pastiprina šo nevienkāršo skatījumu uz reliģiju.”

Kā tas izpaudās dzīvē? “Piemēram, cilvēkam ir Budas statujiņa mašīnā vai “tuk-tukā”, bet tajā pašā laikā viņš grib izkrāpt no mums naudu.”

Parastajos veikalos nav alkohola

Māra bija pārsteigta, ka Šrilankas veikalos neredzēja alkohola pudeles. Tās nopērkams tikai atsevišķos veikalos. “Viņiem nav pieņemts, ka cilvēki dzer. Bet tajā pašā laikā bija liela sabiedrības daļa, īpaši nabadzīgākā daļa, kas lietoja nekvalitatīvu, paštaisītu alkoholu. Mēs dzīvojām zvejnieku ciematiņā, un tur varēja redzēt, ka daļa vīriešu ir ar smagām alkohola problēmām.

Varbūt tas bija mazā miestiņa fons, jo katru dienu redzējām cilvēkus, kas bija zemākajā sabiedrības slānī, protams, blakus esot arī bagātiem cilvēkiem.” Starp citu, Šrilankā labi var izjust dažādu sabiedrības slāņu atšķirības un kaut kāda veida nošķiršanos vienam no otra, īsti nesaprotot un ieturot distanci starp dažādiem slāņiem.

Suņu turēšana īsā ķēdē vai mazā būrī

Māra stāstīja, ka viens no budisma principiem Šrilankā ir nenogalināt nevienu dzīvu būtni. “Taču tas noved pie tā, ka viņi arī nesterilizē suņus. Vetārstam ir šāda iespēja, bet principā viņš grib atrunāt no šīs iespējas. Realitātē tur uz ielām ir ārkārtīgi daudz suņu. Pat tad, ja cilvēki nenogalina šos dzīvniekus, tad viņu attieksme bieži vien ir tāda, kāda pie mums bija pirms 20-30 gadiem, piemēram, suņu turēšana īsā ķēdē vai mazā būrī ir pilnīga norma.”

Daļa šrilankiešu pret suņiem izturas cietsirdīgi un nežēlīgi. Piemēram, viņi priecājas par kucēniem, bet tiklīdz suns ir vecs vai slims, viņu vienkārši izliek uz ielas. “Tur ir nereāli daudz ielas suņu. Mūsu pludmalītē, kur mēs pārsvarā peldējāmies, bija 10 suņu bars, kas vienkārši tur dzīvoja.”

Ēdienu pārpalikumus atdod klaiņojošajiem suņiem

Vienlaikus ielas suņi necieta badu. “Suņi atrada sev ēdienu, jo cilvēki to lika uz ielām.” Šrilankieši nemeta ēdienu atkritumos, bet gan atdeva klaiņojošajiem suņiem.

Lai gan bezsaimnieku suņu bija ļoti daudz, Māra viņu dzīvesvietā neredzēja uz ielām dzīvnieku kakas un citu netīrību. “Vietējie iedzīvotāji var slaucīt savu ielu visu dienu, lai arī grāvju malas ir pilnas ar miskasti un atkritumiem! Bet laukumu pie savas mājiņas un savas ieliņas posmu viņi varēja berzt visu dienu!” Tiesa, ar ielu slaucīšanu vairāk nodarbojās sievietes, jo vairums vīriešu darba dienas pavadīja darbā.

Šauj ziloņus, kuru mājvietā ierīkojuši rīsu laukus

Otrs sāpīgs jautājums Mārai bija par Šrilankas džungļiem, kas atrodas salas vidusdaļā. “Vietējie cilvēki īsti nemāk izmantot šo dabas vērtību. Viņi zāģē ārā džungļus, to ir palicis ļoti maz. To vietā viņi ierīko rīsu laukus, eļļas palmu vai citas plantācijas, kā rezultātā pie viņiem nāk dzīvnieki [kuru mājvieta agrāk bija džungļi].

Mēs bijām vienā safari braucienā, kur pie mums ļoti tuvu pienāca zilonis. Viņš atnāca pie paša džipa. Kad viņš gāja prom, gids sacīja: “Redziet, viņam pie dibena ir ļoti daudz (simtiem) baltu laukumu? Tie visi ir cilvēku ložu atstātie nospiedumi…”

Cilvēki izveido savus rīsu vai citu kultūraugu laukus teritorijā, kur gadu simtiem ir dzīvojuši ziloņi, un tagad ziloņi, protams, nāk ēst uz cilvēku laukiem, bet cilvēki viņus šauj. (..) Es to redzēju, un man tas nepatika, bet es priecājos, ka ir cilvēki, kas meklē tomēr arī alternatīvus veidus, kā vienlaikus apmierināt gan cilvēku vajadzības, gan parūpēties par to, lai nenotiktu pārāk liela iejaukšanās dabas procesos.”

Pāvi, krāsainas zivis un koraļļi

Vienlaikus Māra priecājās, ka Šrilankā savvaļā varēja sastapt dažādus dzīvniekus, piemēram, guļot pludmalē, pie viņiem pienāca pāvu bars. Savukārt ūdenī bija redzamas fantastiskas, krāsainas zivis, kā arī koraļļi.

“Daba ir ļoti skaista, ja vien viņi mācētu par to bišķiņ vairāk parūpēties un novērtēt. Mums, rietumniekiem, kas brauc no saviem priežu mežiem, viņu daba liekas milzīga vērtība, mums tādas dabas nekad nebūs. Gribētu, lai viņi vairāk to novērtē un parūpējas.”

Lai gan šodienas cilvēkiem Šrilankas daba vēl ir redzama, tomēr aktuāls ir jautājums, vai mūsu bērniem tā tiks saglabāta…

Pārziemošana ārzemēs – superīga ideja

Sarunas noslēgumā atgriezāmies pie pārziemošanas ārzemēs. “Tā bija superīga ideja. Ja vispār darbs ir iespējams attālināti, ja var pilnībā strādāt no mājām Latvijā, es neredzu šķēršļus, kāpēc to nevarētu darīt no ārzemēm. Protams, ir pilnīgi cita sajūta, ka vari no rīta un vakarā, pirms un pēc darba iet peldēties, sauļoties, snorkelēt.”

Māra ieteica arī citiem Latvijas iedzīvotājiem izmēģināt attālinātā darba iespējas no ārzemēm. “Tagad tas patiešām ir iespējams!” Arī patlaban Māra strādā attālināti.

Viena no pandēmijas labajām blaknēm

Viņa piekrita, ka iespēja strādāt attālināti ir viena no retajām kovida laika pozitīvajām iezīmēm: “100%.”

Ir ļoti labi, ja ir iespēja strādāt attālināti no jebkuras pasaules vietas. Savukārt, ikdienā dzīvojot Latvijā, attālinātais darbs ļoti palīdz taupīt laiku. “Es nedzīvoju tajā pašā pilsētā, kur ir mana darba vieta, līdz ar to es dienā ieekonomēju vismaz 3-3,5 stundas laika [jo nav jābrauc uz un no darba]. Tā ir milzīga vērtība!” Tāpat liels ieguvums ir enerģijas, naudas un citu resursu ekonomija, Māra uzskaitīja vairākas attālinātā darba priekšrocības.