Vai gulbjus vieno mīlestība uz mūžu? Dabas muzejs atklāj gulbju noslēpumus. FOTO

Gulbis ir cēlākais, lepnākais, lielākais un stiprākais Latvijas putns. Putnu, kura svars var sasniegt 15 kilogramus, apvij dažādas leģendas un bijība pret viņu, tā tēls iedvesmojis daudzus māksliniekus – sākot ar naivisma tehnikā tapušajiem “gulbīšiem uz ezera” un beidzot ar izcilo Pētera Čaikovska baletu “Gulbju ezers”. Ar “piederību gulbjiem” lepojas daudzas Latvijas vietas, piemēram, Gulbenes pilsēta vai Vērgales pagasts, kuru ģerboņos ir attēlots gulbis.

Tāpat daudzus interesē jautājums, vai gulbji tik tiešām veido pāri uz mūžu, un viņu mīlestība vienam pret otru ir līdz mūža galam, cik ilgi dzīvo gulbji, vai un kāpēc tie uzbrūk cilvēkiem? Vismaz daļu atbilžu uz šiem jautājumiem nākamajos piecos mēnešos varēsim atrast Nacionālajā dabas muzejā Rīgā.

Leģenda par pēdējo gulbja dziesmu

Viens no izstādes veidotājiem Ruslans Matrozis par “cēlo gulbju mīlestību līdz kapa malai” Jauns.lv saka:

“Apstrādājot zinātnisko informāciju, varam uzzināt, cik ilgi dzīvo gulbji un cik ilgtspējīga ir viņu ģimene. Atklājas, ka gulbju pāri var kopā turēties astoņus gadus, tie ir pāri - ilgdzīvotāji. Tomēr daudzos gadījumos, kad viens no partneriem iet bojā, otrs uzreiz atrod sev citu partneri.

Gulbis vidēji dzīvo 10 – 12 gadus un daudzi pāri, kuri attiecības veido desmit sezonas, pa šo laiku maina trīs partnerus.”

Pasaulē visvecākais gulbis atrasts Latvijā 

Interesanti, ka pasaulē visvecākais gulbis atrasts Latvijā, stāsta gulbju pētnieks. Tas bija 2010. gadā Kurzemē - Akmensraga izskalojumos Baltijas jūrā. Toreiz tur atrada beigtu gulbi, kas bija apgredzenots Dānijā, un pēc šī gredzena arī varēja noteikt gulbja vecumu – 42 gadi. Pirms tam Eiropā bija atrasti vēl pāris vecu kritušu gulbju, bet jaunāki – 25 un 40 gadu veci.

Pašlaik Latvijā mīt ap 800 paugurknābja un ap 600 ziemeļu gulbju pāri, lēš Ruslans. Vairs nav tā kā pirms pusgadsimta, kad putni lidoja pārziemot uz siltākām zemēm – viņi visi pārsvarā arī dzīvo Latvijā: gan vasarā, gan ziemā. Protams, pie mums var manīt arī gulbjus-caurceļotājus – mazos gulbjus, kuri no Krievijas tundrām lido pārziemot uz Nīderlandi vai Lielbritāniju.

Tā kā var teikt, ka klimata pārmaiņas Latviju savā ziņā ir pārvērtušas par “gulbju zemi”, jo nu viņi pie mums silto ziemu dēļ sastopami visu cauru gadu.

Vecāku instinkts gulbjus padara dusmīgus

Viens no cilvēku aizspriedumiem par gulbjiem ir tas, ka viņi nepamatoti uzbrūk cilvēkiem, putni esot nikni un labāk tiem netuvoties. Šādus brīdinājumus parasti dzirdam putnu ligzdošanas laikā – no maija līdz jūlijam. Tomēr agresīvā putnu uzvedība it nebūt neliecina par viņu naidu pret divkājainajiem radījumiem, bet gan par vecāku jūtām. Viņi vienkārši aizsargā savus mazos bērnus – jaunos gulbēnus.

Ruslans stāsta: “Latvijā ir zināmi divi gadījumi, kad gulbis noslīcinājis cilvēku, un abos gadījumos cilvēkiem nevajadzēja atrasties pie gulbja ligzdas.

Pirmais gadījums bija 1996. gadā Baltezerā, kad puišeļi izdomāja piepeldēt gulbju perējumam un gulbis aizstāvēja savus mazuļus. Otrs gadījums bija 2010. gadā Sarkandaugavā netālu no Kundziņsalas, kad cilvēki peldējās blakus gulbju perējumam. Gulbja mazuļi bija it kā iedzīti stūrī, tēviņš un mātīte viņus aizsargāja. Viens no peldētājiem nolēma gulbi “pārmācīt” – peldēja viņam virsū, bet gulbis pārmācīja peldētāju. Un tā no gulbju puses nebija vis uzbrukšana, bet gan aizstāvēšanās. Pieaugušais gulbis ir stipriem spārniem, ar kuriem sit, un tad cilvēkam iestājas šoks.”

Ar putniem jau 32 gadus

Ruslans pēc profesijas ir jurists, kurš, kā pats saka “ar putniem nodarbojas jau 32 gadus”, bet gulbji viņa interešu prioritātē nonāca 1996. gadā. “Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Latvijā putnu vērotājiem bija aizņemta ligzdošanas sezona un migrācijas laiks, pavasaris un rudens aizpildīts, bet pa ziemu nebija ko darīt. Tad nu mēs ar draugiem sākām Rīgā un tās apkārtnē gredzenot gulbjus, kas kļuva par ilglaicīgu projektu. Tas nu kļuvis par vienu no ilglaicīgākajiem vienas sugas izpētes projektiem Latvijā un arī Eiropā kopumā,” stāsta gulbju pētnieks.

Gulbju gredzenošana Ruslanam nav “pasūtījuma darbs”, tas ir viņa hobijs. Ar iegūtajiem gulbju gredzenošanas datiem viņš dalās ar saviem domubiedriem citur Eiropā. Tagad gredzenošana kļuvusi interesantāka, patiecoties modernajām tehnoloģijām:

Gulbji Latvijā:

“Ja agrāk datus no gredzena varēja iegūt pārsvarā tad, kad atrada jau mirušu gulbi - tikai vecumu un kur viņš gredzenots, tad tagad datus var nolasīt jau no attāluma, kad gulbis piepeld klāt.” Ja pirms gadu desmitiem no gredzena par gulbja dzīvi varēja uzzināt tikai vienreiz, tad tagad ar jauno “nolasīšanas metodi” par vienu putnu viņa dzīves laikā jau var iegūt pat 100 ziņas. 

Jautāts, vai gulbim alumīnija gredzens nav traucējošs, Ruslans saka: “Ir gulbji, kas to gredzenu “uzņem” vienaldzīgi, tas viņam netraucē, bet ir putni, kuriem gredzens nepatīk un viņi to cenšas ar knābi noņemt. Daži gulbji uz to ir arī spējīgi - ar knābi attaisīt, jo, gadiem ejot, metāla īpašības paliek mīkstākas un putnam knābim pakļāvīgākas.”

Tagad par konkrēto gulbi var iegūt daudz datu: cik ilgi dzīvo, kā maina ziemošanas vietas un tā tālāk. Putnu gredzenotāji šo informāciju iegūst un apkopo brīvprātīgi, bet vēlāk to zinātnieki var izmantot savu pētījumu izstrādei.

Gaida “Gulbju ezeru”

Paralēli īsto putnu izpētei un vērošanai, Ruslanam ir vēl viena ar gulbjiem saistīta aizraušanās – viņš kolekcionē dažādus ar gulbju tematiku saistītus suvenīrus – pārsvarā figūriņas, mazāk nozīmītes, izšuvumus, galda piederumus, svečturus, rotaļlietas, monētas… Pašlaik viņa kolekcijā ir 304 priekšmeti no 28 pasaules valstīm, daļu no kuriem var redzēt arī Dabas muzeja izstādē.

Daļa no lietām pirkta tepat Latvijā, daļa ārzemju ceļojumos, daļu atved draugi un kolēģi no saviem ārzemju braucieniem. Suvenīru darinātāji vairumā gadījumu uz saviem izstrādājumiem attēlo nenoteiktas sugas gulbjus: nevar noteikt to sugu. Cilvēkus galvenokārt fascinē putna grācija un skaistums. Ruslana kolekcijā vecākā figūriņa datēta ar pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, daļai priekšmetu datējumu nevar noteikt, tāpēc visnotaļ iespējams, ka kolekcijā ir arī simts gadus veci priekšmeti. 

Ar citām “gulbju mākslas” nozarēm gan Ruslans neaizraujas. Jautāts, vai ir redzējis slaveno baletu “Gulbju ezers”, viņš atminas, ka tas bijis pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados – kādas trīs reizes, kad viens pēc otra mira PSKP ģenerālsekretāri un tad Maskavas televīzija tieši rādīja “Gulbju ezeru”. Tagad viņš atkal gaida “Gulbja ezera” translāciju no Maskavas. 

Izstāde „Gulbji – zināmais un nezināmais” stāsta par gulbju sugām, kas dzīvojušas senāk, un tām, kas pasaulē mīt mūsdienās. Tajā var uzzināt, kad un kur gulbji būvē ligzdu, cik olu dēj un kā aug gulbju mazuļi, kā arī noskaidrot, kas ietilpst gulbju ēdienkartē un kādi dzīvnieki putniem rada apdraudējumu. Gulbju dzīves noslēpumi nebūtu atklāti bez ieguldītā pētnieciskā darba, tādēļ izstāde ielūkojas arī Latvijas gulbju pētnieku sasniegumos.