Liepājnieks Ansis Alksnis rada elektriskās ģitāras, kas skan visā pasaulē

Var teikt, ka Ansis ir sava ceļa gājējs, viņam nepatīk rutīna un konveijera darbs. "Kas Jauns Avīze" ciemojas viņa darbnīcā Liepājā, lai pavērotu darba procesu un uzzinātu meistara veiktā darba nianses. 

No radošas ģimenes

“Es esmu uzaudzis radošā ģimenē, tāpēc izglītību turpināju Liepājas Mūzikas, mākslas un  dizaina vidusskolā, apguvu metālapstrādi pilnā apjomā, arī gravēšanu. Mans tētis Gunārs bija metālapstrādes guru, bet diemžēl viņš jau mūžībā,” stāsta Ansis. Vidusskolas diplomdarbs bija radīt rakstnieka Egona Līva literatūras balvu "Krasta ļaudis", kur dēlam nedaudz piepalīdzējis tētis.

Vairāku iemeslu dēļ vēlme iestāties Mākslas akadēmijā gan neīstenojās, un tālākā izvēle krita uz Liepājas universitāti, kur Ansis apguva datordizainu bakalauru programmā. Viss gūtais salicies kopā un tagad lieti noder.

“Pēc datordizaina specialitātes iegūšanas pievērsos savai sirdslietai, sapnim, kas man radās jau mākslenes laikā. Manā ģimenē daudzi ir saistīti ar mūziku – tētis bija dīdžejs, brāļi tāpat, un es kādreiz agros jaunības gados darīju to pašu. Man patīk roks un metāls, un ļoti vēlējos sākt spēlēt ģitāru,” atklāj liepājnieks.

Smīnētāji zaudēja

Toreiz ģimenē visi tikai pasmējušies, taču Ansis pats sakrāja naudu un nopirka savu pirmo ģitāru – tā maksājusi 120 latu, un tolaik tā bijusi gana liela nauda. “Protams, tas bija kas jauns, kad es mācījos spēlēt. Visiem krita uz nerviem – īsti nebija kur spēlēt, un tomēr skan skaļi,” atceras Ansis.

Ar laiku viņš sāka pētīt ļoti daudzas ģitāras, katru mazāko niansi, kādas ir stīgas, no kāda materiāla tapusi, formu un vēl daudzas svarīgas lietas. Kopskaitā izpētījis aptuveni simt ģitāru, gan pie paziņām un draugiem, arī mūzikas veikalos Rīgā.

“Pienāca moments – ja reiz esmu radošā ģimenē audzis un arī pats nedaudz dulls labā nozīmē, sākšu kaut ko darīt. Jau zināju, ko gribu, un sāku datorā veidot pirmos ģitāru rasējumus, kā pratu, tā arī rasēju. Nākamā problēma – kur rast telpas ģitāru būvei?  Man bija pazīstams cilvēks, kurš teica: man Grobiņā ir galdniecība, varu mazliet palīdzēt. Toreiz tētis man aizdeva naudu, un es nopirku pirmos materiālus. Čaļi galdniecībā bija jau saderējuši uz ruma pudeli, cik es ilgi izturēšot, varbūt mēnesi?” pasmaida Ansis. “Visi man derībās zaudēja, jo es uz vietas paliku desmit gadus.”

Savu pirmo ģitāru viņš uztaisīja no ļoti izturīgā Āfrikas sarkankoka, bija arī Kanādas kļava, melnais ebonīts un vēl citi materiāli. “Tapa gada laikā, jo instrumentu man īsti nebija, reāli pašam bija tikai kalts. Kā jau studentam, naudas bija maz, stipendija visvairāk aizgāja degvielas izdevumos,” atceras Ansis

Tētis un brālis gan ar laiku sākuši palīdzēt. Arī materiāli palikuši pāri, tapa vēl ģitāras no dažādiem kokiem, un puisis jau toreiz galvā bija izģenerējis simtiem jaunu instrumentu.

Skan Amerikā, Āfrikā, Eiropā

“Mākslas vidusskolā pasniedzējs Andris Garokalns mūs mazliet citādāk mācīja. Viņš iemācīja domāt citādāk, jau pētot katru materiālu vai detaļu, uzreiz automātiski domājot, ko no tā iespējams izveidot. Man ar ģimenes radošajiem gēniem, šķiet, viss nāca līdzi jau no agras bērnības. Radās tik daudz ideju ģitāru sakarā, un nezinu, vai tās visas pat iespējams īstenot viena cilvēka dzīves laikā,” prāto meistars.

“Es ar savu ģitāri klejoju pa pasauli,” dzied dziesmā. Ansis pats neklejo, bet ar viņa rokām tapušas aptuveni piecdesmit elektriskās ģitāras, kuras jau izklīdušas pa visu pasauli – skan Francijā, Portugālē, Vācijā, Šveicē, Dānijā, Norvēģijā, Krievijā, Singapūrā, Indijā, ASV, Kanādā, pat Āfrikā, kā Ansis smej, nav tikai Antarktīdā, jo pingvīni taču nespēlē. Kaut gan – polārpētnieki brīvajos brīžos taču varētu.

Meistara ģitāras pieder arī slavenajiem Liepājas mūziķiem Luijam Fonteinam, Ainaram Pūpolam, Anša darinātais instruments dzirdams Fēliksa Ķiģeļa dziesmā "Pasaka". 

Kā mazs bērns konfekšu veikalā

“Sākumposmā tā bija laimes spēle – ģitāras bija mans iztikas avots un arī sirdsprieks. Tikko pirmo instrumentu pārdevu, kas bija ar iestrādātu Liepājas dzintaru, es kā mazs bērns konfekšu veikalā lēkāju no prieka, īsti pat nezināju, kā iepakot un aizsūtīt. Man tas bija nozīmīgs notikums. Kad ienāca pirmā prāvā nauda – 600 līdz 700 eiro, pat bira asaras. Reāli toreiz kvalitatīva elektriskā ģitāra maksāja vairāk nekā 2000 eiro,” salīdzina uzņēmīgais puisis.

Pirmā pārdotā ģitāra tapa no mahagonija, melnozola, Amerikas melnā riekstkoka un vēl daudziem dažādiem unikāliem materiāliem. “Manas darinātās ģitāras visas izceļas jau ar to vien, ka ir ar dažādām niansēm un no tik daudziem īpašiem materiāliem. Es arī daudz eksperimentēju.  Līdzīgi kā gleznotājs sajauc kopā pilnīgi netipiskas krāsas. Protams, ģitāras būvē katrs vismazākais sīkums ir jāievēro,” uzsver meistars.

Mūzikas instrumentu varot uztaisīt nedēļas laikā, bet realitātē tie ir divi mēneši. “Tas ir dabisks process, jo vispirms koks ir jānomierina – iejaukšanās tam ir pārdzīvojums, tu taču tam nogriez gabalu. Līme un laka arī ļoti ilgi žūst.” Protams, var darināt vairākus instrumentus vienlaikus. 2016. gadā pat  bijusi pamatīga pārslodze, jo mēnesī izgatavotas četras vai piecas ģitāras.

Vēl Grobiņas laikā Ansim bijis palīgos kokamatnieks, un puisis ar savu radošo domāšanu ļoti daudzas lietas viņam iemācījis, turklāt laikā, kad "Google" un "YouTube" pieejamā informācija vēl bija visai skopa. Tagad jau Ansis strādā viens pats.

Kā ir ar tiem kurpniekiem?

“Es nekautrējos teikt, ka man vecie, labie mūziķi gandrīz visi ir lieliski paziņas. Atsevišķi jaunie gan vairs nav manā gaumē. Esmu vairāk roka un metāla cilvēks, kurš nelien popmūzikā. Ikdienā ļoti daudz klausos mūziku, bez tās vispār dzīvot nevaru. Īstenībā man patīk ļoti dažāda mūzika, un brīžiem pat kolēģi smejas par mani – fonā skan Daiņa Porganta balss un līdzās kaut kāds metāls,” pasmaida Ansis. Var skanēt "Lauku muzikanti" un pēc tam uzreiz roks. Meistaram vajag mūziku, gan strādājot darbnīcā, gan ikdienā braucot ar auto.

Vai arī pats spēlē ģitāru? “Zināt, kā ir ar kurpniekiem? Es kādreiz ļoti daudz spēlēju, bet vairāku dzīves notikumu dēļ pirksti man sāka neklausīt, šobrīd gan varu paspēlēt. Universitātes laikā ģitārspēli mācījos pie komponista Jura Pavītola. Pirmajās nodarbībās dabūju sekmīgu atzīmi, bet vēlāk vienkārši fiziski to nespēju izdarīt.” Mācījies arī pie ģitārista Māra Kupča, tomēr šobrīd savu mazo sapnīti par tiešām kvalitatīvu ģitāras spēli Ansis nolicis nedaudz malā.

Paštaisīti instrumenti

Vaicāts, kādi rīki vajadzīgi ģitāras radīšanai, Ansis skaidro: “Ļoti labi zāģi un daudz smalku un specifisku instrumentu. Ja šo lietu grib veikt profesionāli un kvalitatīvi, tad jāpasūta pie speciāliem ģitāru instrumentu ražotājiem. Es arī neteiktu, ka man šobrīd instrumentu ir pietiekami. Starp citu, mans tētis Gunārs uzbūvēja ģitāru skrūvspīli, darinātu specifiski tieši šā instrumenta radīšanai. Tāda veikalā maksā tuvu 800 eiro, bet man toreiz materiālos aizgāja apmēram 120 eiro, šis instruments ir daudz ekonomiskāks un labāks,” Ansim ļoti daudzi instrumenti ir paštaisīti.

Par daudziem amatniekiem, kas garāžā būvē ģitāras, Ansis gan ir ļoti kritisks – ļoti daudzas lietas viņi nezina, sapērk gatavas detaļas, paši uztaisa tikai korpusu. Izskatās jau galarezultātā glīti, bet pats reāli tikai sastellējis visu kopā. Nav ne dizaina, ne unikalitātes.

Pagaidām meistaro dāvanas

Šobrīd gan uz neilgu laiku ģitāru būvi Ansis nolicis malā – pirmām kārtām šis ir ļoti dārgs pasākums, detaļas, kuras jānopērk, maksā bargu naudu. Turklāt vairākas ģitāras nozagtas. “Ar dažiem mūziķiem bija vienošanās, kuras joprojām nav izpildītas, tāpēc esmu palicis bez nopelnītās naudas, pat daudzos tūkstošos. Neko tālāk nevaru, tomēr ir kaut kā jāizdzīvo. Tāpēc sāku darīt citus darbus, un radās daudzas jaunas biznesa idejas.”

Šobrīd Anša darbnīcā ar iekārtu, kuru viņš sākotnēji bija iegādājies ģitārām, top personalizētas dāvanas – kāzām, bērniem, dzimšanas dienām, Ziemassvētkiem, Valentīna dienai, Jāņiem, jebkuriem svētkiem un notikumiem. Deviņdesmit procentu klientu ir sievietes, idejas dāvanām top dažādi, gan paša Anša izdomātas un piedāvātas, gan arī pircēju izlolotas.

“Lielākoties šie darbi top no bērza saplākšņa, arī no ozolkoka, sarkankoka, epoksīda sveķiem. Es darinu dažnedažādu rotājumu pulksteņus ar speciāliem gravējumiem, kaklarotas, kulonus, aproces, gredzenus, tagad top Ziemassvētku eglīšu rotājumi, fotorāmīši bērniem, visvisādas spēles, svečturi. Mans roku darbs ir arī balvas Grobiņas pasākumam "Zelta mopēds", kuram katru gadu ir individuāls piegājiens, arī Liepājas Karostas minirallija balvas. Šķiet, vieglāk būtu nosaukt lietas, kuras nedarinu,” lepojas meistars.

Turklāt šobrīd viņš dibina SIA un meklējot investorus. Pieteicies arī kāds kolēģis, kuram ir sava oriģināla ideja – ekoloģiski, pašu rokām saliekami dzīvnieku zārciņi, lai arī cik skumji tas neizklausītos.

“Es ceru, ka nākamgad būs vairākas jaunas lietas, jo idejas vienmēr rodas galvā. Ģitāras noteikti vēl taps, ir sagataves, šabloni, materiāli nolikti malā, detaļas iegādātas. Mans sapnis joprojām ir, ka varētu ražot daudz elektrisko ģitāru, bet vajag brigādi un lielas investīcijas. Viens nav karotājs,” uzsver Ansis.