Policija un Grobiņas vidusskola skaidrojas par dīvainajiem Zentai Mauriņai adresētajiem sūtījumiem

Jauns.lv jau rakstīja, ka plašu sabiedrības ievērību izpelnījās laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnālistes Lienes Kupičas teiktais Latvijas Radio ēterā: “Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolā sastapušies ar problēmu, ka pat pieauguši cilvēki nezina, kas ir rakstniece Zenta Mauriņa, un uzskata viņu par skolas direktori. Skolā esot saņemtas vēstules no valsts iestādēm, tostarp no Valsts policijas, kas adresētas Zentai Mauriņai. Tāpat arī kurjeri nākot un meklējot Zentu Mauriņu.”

Daudzi pēc šīs vēsts izdzirdēšanas internetu pārpludināja ar neizpratnes pilniem komentāriem, kuros šausminājās par vēstuļu un paciņu sūtītāju, tostarp arī no policijas, tumsonību: kā var neatpazīt vienu no Latvijas dižākajām sievietēm, kura jau teju 55 gadus atdusas Dieva mierā Dienvidvācijas Badkrocingenas pilsētiņas kapsētā?

Jauns.lv skaidroja, kas tad ir šo mistisko Mauriņai adresēto sūtījumu autori, ko viņi vēlējušies nosūtīt uz Grobiņas vidusskolu, un kur pati skola šos sūtījumus liek?

Valsts policija: “Visur saņēmēja lauks aizpildīts pareizi”

Pirmāk Jauns.lv vērsās Valsts policijā, lai noskaidrotu, vai tā ir atradusi to likumsargu vai izmeklētāju, kas rakstījis vēstules uz “viņsaules apartamentiem” Grobiņā?

Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes vecākā speciāliste sabiedrisko attiecību un sadarbības jautājumos Madara Šeršņova Jauns.lv pavēstīja, ka tā nav tiesa, ka kāds Kurzemes policists Grobiņā būtu meklējis Zentu Mauriņu:

“Atbildot uz jautājumu par Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolu un saraksti ar vidusskolas personālu, informējam, ka esam pārbaudījuši gan sūtītās, gan saņemtās vēstules, un neprecizitātes nav konstatētas – visur saņēmēja lauks aizpildīts pareizi, arī vēstules reģistrētas pareizi.

Piebildei varu informēt, ka Valsts policijas sistēma nemaz neļautu nepareizi iereģistrēt vai nosūtīt vēstuli, jo iestādes nosaukumi un adreses sistēmā ir saglabātas un “ielasās” automātiski.”

Grobiņas vidusskola: “Netaisām drāmas un traģēdijas”

Tālāk Jauns.lv vērsās Dienvidkurzemes novada pašvaldībā un Grobiņas vidusskolā, lai precizētu iespējamās sarakstes ar Zentu Mauriņu saturu un uzzinātu, kur palikušās šīs “slepenās vēstulēs”.

Ar Dienvidkurzemes novada domes Sabiedrisko attiecību un mārketinga daļas vadītājas Kristīnes Pastores starpniecību Jauns.lv saņēma vidusskolas skaidrojumu:

“Šajā sakarā gribētu ieskicēt, ka neesam sastapušies ar PROBLĒMU Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolā, ka pat pieauguši cilvēki nezina, kas ir rakstniece Zenta Mauriņa, un uzskata to par skolas direktori. Nē, tā nav problēma, bet kāds atsevišķs gadījums, kas ļāva skolas direktorei Lailai Rogai reaģēt, šajā mācību gadā skolā izveidojot vienu jaunu stundu – direktores stundu, kuras laikā viņa katrā klašu grupā, atbilstoši skolēnu vecumam, skaidro dažādas svarīgas lietas, toskait arī par Zentu Mauriņu.

Tā mums nav problēma, mēs zinām, kas ir Zenta Mauriņa, taču mēs nevaram prasīt, lai to zina katrs cilvēks uz Zemes virsas, jo, būsim godīgi – daudzi Latvijā nezina arī, kas ir Valsts prezidents vai Ministru prezidents, vai Natālija Draudziņa, kuras vārdā ir nosaukta skola Rīgā, un tā tālāk, tāpēc nevajag dramatizēt, patiešām, ar mums un Zentas Mauriņas piemiņu viss ir vislabākajā kārtībā.

Un mēs Grobiņā sacelto ažiotāžu tur Rīgā no defekta pataisām par efektu un priecājamies, ka mūsu Zentas Mauriņas vārds izskan tik plaši, jo 15. decembrī skaisti svinēsim viņas 125. piemiņas gadadienu. Visa šī humorpilnā situācija mums ir veidojusi vislabāko publicitāti un reklāmu, kāda vien var būt un par to vissirsnīgākais PALDIES.”

Par to, vai Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskola bieži saņem “neadekvātus” sūtījumus, un no kā, tiek skaidrots:

“Pilnīgi noteikti šiem sūtījumiem nav nekādas regularitātes un tie nebūt nav neadekvāti. Atsevišķu gadījumu – mutisku vai rakstisku – drīzāk uzskatām par jautru misēkli un paši par to no sirds pasmaidām. 

Atšķirībā no citiem par šiem sūtījumiem mēs vispirms pasmaidām, un tā rodas iekšējie jociņi. Tālāk rīkojamies atbilstoši tam, kāds ir vēstules saturs un vajadzīgā rīcība, netaisot kaut kādas drāmas un traģēdijas. Mēs to nepārsūtām uz Zentas Mauriņas atdusas vietu Vācijā, Badkrocingenā.”

Grobiņas vidusskolā kopā ar žurnālisti Lieni Kupiču esot “riktīgi izsmējušies par PROBLĒMU, kas izrauta no konteksta”. “Mums tiešām viss šis ļoti patīk,” pauž Grobiņas novadā, un skola esot lūgusi “policijā neņemt šo pie sirds un netramdīties, bet darīt tos darbus, kas viņiem svarīgāki, lai nodrošinātu kārtību. Paldies Dievam, tur arī cilvēki saprot jokus”.

Visneiespējamākās lietas

Uz jautājumu, kāds varētu būt visdīvainākais vēstījums Zentai Mauriņai adresētajā vēstulē, atbilde ir šāda: “Par šo mēs varētu izsludināt Jauns.lv lasītāju konkursu: ko jūs vēlētos pajautāt Zentai Mauriņai? Šādu jautājumu mēs varētu uzdot arī Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolas skolēniem.” 

Pēc tam, kad šī dīvainā vēsts jau izskanēja valsts mērogā, sociālajos tīklos turpinājās komentāri, kas jau veltīti šīs “joku ziņas” analīzei.

Ilona Toropova: “Tagad redzu, kā no mušas var izpūst ziloni. Mūsu direktore pajokoja...”

Savukārt Dace Strelēvica-Ošiņa pauž: “Jā, dīvains joks ar dīvainu motivāciju... Kaut kas no “Mazsalacas meteorīta” sērijas?”

Te jātgādina, ka 2009. gada oktobrī plašsaziņas līdzekļos izplatījās ziņas par it kā Mazsalacā nokritušo meteorītu, kas patiesībā nebija vis “viesis” no kosmosa, bet gan mobilo sakaru kompānijas “Tele2” mārketinga triks, kas ievadīja reklāmas kampaņu par jaunu kompānijas tarifu plānu “Meteorīts”. Akcija izraisīja starptautisku ažiotāžu, un tās organizatoriem nācās publiski atvainoties.

Te vietā citēt raksta “Svinēsim rakstnieces Zentas Mauriņas piemiņas gadadienu” ievadu no pašvaldības izdevuma “Dienvidkurzeme” jaunākā numura, kurš sākas ar Zentas Mauriņas citātu:

“Neiespējamais kļūst iespējams, ja tu tam tici, un manā dzīvē īstenojušās vai nu visneiespējamākās lietas, vai arī tās nenotiek vispār.”
 
Dienvidkurzemes novada pašvaldības “Facebook” profilā lasāms: “Direktores stunda – tāds jaunums šajā mācību gadā ieviests Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskola visās klasēs. Direktore Laila Roga, atbilstoši skolēnu vecumam, šajā stundā viņus iepazīstina, kāpēc skola nosaukta rakstnieces Zentas Mauriņas vārdā, ar skolā strādājošajiem, ar svarīgām lietām, kas jāzina un kas var atstāt sekas uz visu mūžu un daudz ko citu, par ko ikdienā neiznāk parunāt.

Bet sākas tas viss, kad skolā no kādas valsts iestādes pienāca vēstule, kas bija adresēta skolas direktorei… Zentai Mauriņai. “Tad arī sapratu, ka mums ir daudz svarīgu jautājumu, kas ar skolēniem jāizrunā,” direktore Laila Roga atklāj, kā radās ideja par direktores stundu. Līdz mācību gada beigām viņa būs paspējusi izrunāties ar visu klašu skolēniem gan Grobiņā, gan Kapsēdē.”

Izcilā latviete

Zenta Mauriņa dzimusi 1897. gada 15. decembrī ārsta Roberta Mauriņa un pianistes Melānijas daudzbērnu ģimenē Lejasciemā, bet uzauga Grobiņā, kur tagad atrodas viņai veltīts muzejs. Dienvidkurzemes centrs, Grobiņa, ir Zentas Mauriņas dzimtā puse, kurā viņa pavadījusi savu mūžu no agras bērnības līdz pat došanās brīdim trimdā Otrā pasaules kara beigās. Lai iemūžinātu savas izcilās novadnieces piemiņu, Grobiņā iekārtotas ne tikai viņas Piemiņas istabas, bet arī viņas vārdā ir nosaukta vietējā vidusskola.

Zenta Mauriņa kļuva par filozofi, rakstnieci, esejisti un tulkotāju. Piecu gadu vecumā bērnu trieka viņai atņēma kustības brīvību, kas uz mūžu piesaistīja invalīdu ratiņiem. Būdama ar milzu gribasspēku apveltīta, viņa cīnījās ar veselības traucējumiem un par spīti visam pabeidza universitāti, aizstāvēja doktora disertāciju un kļuva par ražīgu, populāru rakstnieci un lektori. Zenta Mauriņa radīja latviešu literāri filozofisko eseju kā literatūras žanru.

Zentas Mauriņas dokumentālie sapņi:

 
Zenta Mauriņa mācījusies Liepājas Sieviešu ģimnāzijā un Latvijas Universitātē studēja gan filozofiju, gan baltu filoloģiju, strādāja par skolotāju Rīgas skolotāju institūtā un lektori Latvijas Tautas universitātē Rīgā un Mūrmuižā. Kara beigās kopā ar vīru Konstantīnu Raudivi devās trimdā uz Vāciju, tālāk uz Zviedriju, kur līdz 1966. gadam dzīvoja Upsalā un bija docētāja Upsalas universitātē (1949-1963). Vēlāk dzīvoja Vācijas dienvidos Badkrocingenā līdz savai nāvei 1978. gadā.