Skandāls "mākslas frontē" Daugavpilī nerimst: iesaistās ebreji, ministrijas un pilsētas Kultūras pārvalde

Jauns.lv jau rakstīja, ka pēc iedzīvotāju un reliģisko organizāciju “vēlēšanās” par desmito tiesu papluinīta igauņu keramiķa Sandera Raudsepa personālizstāde “Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē”, no tās cikla “Tavs alternatīvais Jēzus” izvācot trīs no kopumā izstādē eksponētajiem 30 mākslas darbiem - krusta zīmes jeb krucifiksus, kuros Jēzus Kristus tēls bija aizstāts ar vīriešu dzimumorgānu/fallu attēlojumu.

Pēc kristīgo darbaļaužu vēlēšanās

Daugavpils pilsētas pašvaldība informēja, ka tādā veidā bija notikusi “nepieņemama iejaukšanās sakrālajā telpā un naida pret kristietību propagandēšana”. Vietvaras mājaslapā publicētas arī trīs vēstules, kurām būtu jāapliecina daugavpiliešu sašutums pret “naidīgo propagandu”. Viena no vēstulēm ir lielāko kristīgo konfesiju bīskapu parakstīta vēstule, kas savā ziņā būtu saprotama, jo viņu darbs taču ir nepieļaut citu elku stādīšanu Dieva tā Kunga vietā.

Pārējās divas vēstules gan ir diskutablas. Viena no tam ir “daugavpiliešu vēstule” Daugavpils vicemēram Aleksejam Vasiļjevam (Latvijas Krievu savienība), kurā teikts, ka to parakstījuši gan ticīgie, gan neticīgie, lai aizklapētu zaimojošo ekspozīciju. Tikai nekur nav minēts, kas to sastādījis, un cik ļaudis to parakstījuši. 

Savukārt trešajā vēstulē, kura sastāv tikai no viena teikuma un kuru parakstījusi Daugavpils ebreju kopienas vadītāja Riva Urjutova, rakstīts: “Daugavpils ebreju kopiena pauž nicinājumu pret Marka Rotko centrā izstādītajām zaimojošajām ekspozīcijām.”

Te nu jādomā, ka šis ebreju kopienas paziņojums ir baltiem diegiem šūts. Jo, pirmām kārtām, strīdus objekts ir tikai viena konkrēta ekspozīcija – igauņu keramiķa personālizstāde, un, otrām kārtām, nav skaidrs pret kādu “zaimošanu” ebreji iestājas. Ja šai gadījumā runa ir par “tradicionālajām vērtībām”, tad būtu nepieciešams pamatīgāks skaidrojums, jo, kā zināms, jūdaismā krustam netiek piešķirta sakrāla maģija.

Revolūcija Daugavpils kultūras aprindās

Tikmēr Latvijas Muzeju biedrības, atsevišķu muzeju vadītāju un kultūras darbinieku izteiktajam atbalstam izstādei “Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē” pievienojušies arī Daugavpils kultūras pārstāvji. Respektīvi – darba ņēmēji (pašvaldības Kultūras pārvalde) nostājušies pret darba devējiem (pilsētas domes vadību).

Daugavpils pilsētas pašvaldības Kultūras pārvaldes vadītājas vietnieces pienākumu izpildītāja Diāna Soldāne Jauns.lv pauda:

“Esam izvērtējuši šo gadījumu un apzināmies, ka māksliniekiem ir būtisks vēstījums, ko tie ar savu darbu vēlas nodot skatītājam. Savukārt skatītāji mākslas darbu uztver caur personīgo prizmu un mēdz raisīt diskusijas. Tomēr neuzskatām, ka ir atbalstāma atsevišķu darbu izņemšana no izstādes ekspozīcijas.

Darbu izņemšana no izstādes nav pieļaujama un līdz ar to būtu nepieciešams ļaut skatītājiem skatīt pilnu ekspozīciju, kā to bija iecerējis mākslinieks.”

Kultūras ministrs: “Melnbalta krāsu palete neveicina konstruktīvu dialogu”

Ar visnotaļ ātru reakciju uz notikušo Daugavpils izstādes zālē reaģējuši valdības ministri. Ja citos gadījumos reizēm ar konkrētas nostājas paušanu iet kā pa celmiem – jāveic izpētes, jādibina darba grupas un tā tālāk, tad šoreiz viss skaidrs kļuva dažu stundu laikā. Iespējams, tādēļ, ka zem āmura nonāca jau tā valdības nemīlētā Daugavpils dome.

Kultūras ministrs Nauris Puntulis pauda: “Šobrīd, Ukrainas kara un citu ārējo krīžu kontekstā, sabiedrībā dominē melnbalta krāsu palete, kas neveicina konstruktīva dialoga klātbūtni visās dzīves nozarēs, diemžēl arī mākslā.  

Mākslas politiska cenzūra demokrātiskā sabiedrībā nav pieļaujama, tas ir ceļš uz nekurieni - tur, kur Latvija bijusi salīdzinoši nesenā pagātnē pirms dažiem gadu desmitiem, kur arī es pats kā mūziķis esmu ticis politiski cenzēts.

Jā, laikmetīgās mākslas izpausmes mēdz būt izaicinošas, provokatīvas, ne visiem pieņemamas, tādēļ Marka Rotko muzejs laikus ir veicis gan skaidrojošo darbu, gan, ievērojot labāko muzeju praksi, izveidojis brīdinājumus, kas informē skatītājus par izstādes sensitīvo raksturu, atstājot izvēli pašu skatītāju ziņā.
 
Ņemot vērā Satversmes 100. un 113. pantā teikto par zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, es kā Saeimas deputāts jau esmu rosinājis šo jautājumu skatīt arī tuvākajā Saeimas izglītības un kultūras komisijas sēdē. Savukārt, tuvākajā laikā Kultūras ministrija uz sarunu aicinās Daugavpils pašvaldības pārstāvjus.”

VARAM pret cenzūru

Savukārt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā Jauns.lv informēja: “Ministrija ir saņēmusi Latvijas Muzeju biedrības atklāto vēstuli, kas vēršas pret mākslas cenzūru Daugavpilī un ir vienisprātis ar vēstules autoriem, ka demokrātiskā valstī un izglītotā sabiedrībā cenzūrai nav vietas.

Ministrija gatavo vēstuli Daugavpils valstspilsētas pašvaldības domes deputātiem, kurā plāno atgādināt par Latvijas Republikas Satversmē esošo cenzūras aizliegumu un lūgt sniegt skaidrojumu par situācijas apstākļiem, lai vērtētu, vai no pašvaldības puses veiktās darbības notikušas pašvaldības un pašvaldības deputātu kompetences ietvaros.

Vienlaicīgi norādām, ka saskaņā ar normatīvajos aktos noteikto ministrijas kompetencē nav vērtēt mākslas darbus un to izvietojumu. Marka Rotko mākslas centrs ir pašvaldības izveidota iestāde, un par tā darbību ir atbildīga pašvaldība.”

Bet tai pašā laikā ir tādi, kas visu notiekošo vēro no malas un šo skandālu nekomentē. Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomniece Ella Pētermane Jauns.lv teica:

“Daugavpils nav LPS biedrs, līdz ar to nevaram komentēt gadījumu ar muzeja eksponāta izņemšanu.”

Jaunā esības forma

Pastiprinātu uzmanību izstādei ““Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē” pievērsa Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) arhibīskaps Jānis Vanags savā 18. novembra svētku sprediķī: “Pirms divām nedēļām kādā vēsturiskā Eiropas rātsnamā notika G7 valstu ārlietu ministru tikšanās. No sapulču zāles tika aizvākts krucifikss, kurš tur bija atradies piecus gadu simtus, kura pavēnī tika parakstīts miera līgums, kas izbeidza Trīsdesmitgadu karu. Kādam likās, ka senais mākslas darbs neiederas mūsdienīgā līderu sanāksmē. Ap to pašu laiku Daugavpilī, Marka Rotko mākslas centrā tika atklāta igauņu keramiķa Sandera Raudsepa izstāde, kurā ir izlikts krucifikss, kur pie krusta Kristus tēls ir aizstāts ar reālistiski atveidotu vīrieša dzimumorgānu.”

LELB virsgans retoriski jautāja: “Kādam acīmredzot likās, ka šāds mākslas darbs nevainojami iederas mūsdienu kultūrtelpā. Divi atsevišķi notikumi? Vai divas laikmeta zīmes?”

Bet igauņu mākslinieka mājaslapā varam redzēt vairākus viņa izkropļotos krucifiksus – gan Ziemassvētku krustu, gan divdimensionālo Jēzu, gan uzpūtīgo dzimumlocekļa krucifiksu – “Dicksus”, kurš tiek ironiski reklamēts:

“Sabiedrība, kurā ikvienā ir iesakņojusies pašapmierinātība: dariet tieši to, kas jums nepieciešams, lai piepildītu savas vēlmes. Lai tas būtu prieks, slava, veiksme… Jūs varat būt milzīgs dižgalvis un tikt par to slavēts.”

Marka Rotko mākslas centrs par igauņu keramiķa izstādi ar provocējošo nosaukumu vēsta: “Vairumā uzskatu sistēmu neizbēgami gaidāmās dzīves beigas ieved jaunā esības formā. Vai nu tā būtu paradīze, reinkarnācija vai izkušana visvarenā gaismas straumē, vai arī pārtapšana… par jebko!

Izstāde vizualizē autora personīgo ceļojumu – no bailēm nezināmā priekšā līdz pieņemšanai, ka viss ir iespējams. Tajā pašā laikā stingru, neapgāžamu secinājumu māksliniekam pavisam noteikti nav.”

Igauņu mākslinieks Sanders galvenokārt pazīstams ar savām smalki izstrādātajām keramikas skulptūrām. Katra no tām ir kā kadrs no pasakas vai smīkņājošs personāžs ar savu – nereti pagalam muļķīgu – stāstu. Starp saviem galvenajiem iedvesmas avotiem mākslinieks ierindo nepiedienīgus jokus, konspirācijas teorijas, psihodēliju, bērnības maldus, dzīvi un nāvi, reliģiju un nejaušas domas, kas ienāk prātā, mazgājoties dušā.