Šausminās par ierēdņu un policistu analfabētismu: viņi joprojām sūta vēstules Zentai Mauriņai

Dienvidkurzemes centrs - Grobiņa ir Zentas Mauriņas dzimtā puse, kurā viņa pavadījusi savu mūžu no agras bērnības līdz pat došanās brīdim trimdā Otrā pasaules kara beigās. Lai iemūžinātu savas izcilās novadnieces piemiņu Grobiņā iekārtotas ne tikai viņas Piemiņas istabas, bet arī viņas vārdā ir nosaukta vietējā vidusskola. Tas nevienam vien augstāko izglītību ieguvušam Latvijas ierēdnim liek domāt, ka Zenta Mauriņa strādā šai skolā un ir tās vadītāja.

Mulsinošais analfabētisms

Absurdā situācija mudinājusi vidusskolas direktori Lailu Rogu vadīt mācību stundas ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, lai viņiem pastāstītu, kas tad īsti Zenta Mauriņa bijusi. 

Liepājas laikraksta žurnāliste “Kurzemes Vārds” žurnāliste Liene Kupiča Latvijas Radio pirms pāris dienām pastāstīja par neiedomājami absurdām situācijām, kas jāpiedzīvo Grobiņas pusē:

“Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolā sastapušies ar problēmu, ka pat pieaugušie cilvēki nezina, kas ir rakstniece Zenta Mauriņa, un uzskata to par skolas direktori. Skolā esot saņemtas vēstules no valsts iestādēm, tostarp no Valsts policijas, kas adresētas Zentai Mauriņai. Tāpat arī kurjeri nākot un meklējot Zentu Mauriņu”.

“Zeme atveries! Ārprāts, kāda tumsonība”

Vārdu sakot – smiekli caur asarām, kas šajās dienās uzspridzināja internetu, kurš nu “piepildās” ar izbrīnītiem komentāriem. Lūk, tikai daži:

Irina Mangule: “Njā... Acīmredzot ar izglītības līmeni Latvijā ir vēl sliktāk, nekā domājām līdz šim. Īsti nav skaidrs, kas te visu laiku tiek reformēts un ar kādu mērķi. Par to, ka nav zināšanu fizikā un ķīmijā, jau zinājām. Tagad vēl šis. Drīz Krišjānim Baronam sāks rakstīt, ja tā turpināsies”.
 
Vija Darzina: “Es nezinu, ko māca šajos laikos, esmu pārāk tālu telpas un laika ziņā. Tik sirds sāp par Latviju”.

Māra Grigorjeva: “Zeme atveries! Tajās valsts iestādēs strādājošie taču laikam vismaz skaitās izglītoti...”

Frederiks Ozols: “Ja kāds vēl grib pabrīnīties, kāpēc tā dzīvojam un kādēļ tādi esam… Man gan nepalika skaidrs, kādu iemeslu dēļ Valsts policija meklē Zentu Mauriņu: kā liecinieci vai aizdomās turamo?”

Imants Kore: “Ārprāts! Un mēs vēl te ņirgājamies par amerikāņu ģeogrāfijas zināšanām... Tumsonība”.

Anda Munkevica: “Izlasīju un pirmajā mirklī domāju, ka kāds joks. Pārlasot vēlreiz sapratu, ka tas tomēr pilnīgā nopietnībā. Tas ir patiešām skumji”.

Vācieši zina labāk par mums pašiem

“Daugavas Vanagu Vācijā” kultūras nozares vadītāja Inese Avena “Facebook” raksta: “Rakstniece un esejiste Zenta Mauriņa kā Badkrocingenas Goda pilsone tiešām nav pelnījusi, ka viņai raksta vēstules  uz Grobiņas vidusskolu... Varbūt pienācis  laiks, lai skolās mācītu slavenās, uzņēmīgās latvietes darbus?! Grobiņā vērts apciemot Zentas Mauriņas piemiņas istabas bijušajā doktorātā... Jā, variet arī braukt pie mums uz mūsu bibliotēku - Latviešu centru “Bērzaine” Vācijā. Mums te daudz Mauriņas grāmatu, atmiņu stāstu, taku, aizvedīšu uz piemiņas muzeju Badkrocingenā, kur esejiste dzīvoja. Un Latviešu centrā Minsterē Vācijā ir arī daudz no Mauriņas piemiņas - vesela istaba ar personīgām lietām, grāmatām…”

Zentas Mauriņas dokumentālie sapņi:

Savukārt “Facebook” grupas “Grāmatnieki” veidotāja Zuzanna, kura no Latvijas pārcēlusies uz dzīvi Vācijā, pauž: “Starp citu, šobrīd mitinos tikai kādus 15 kilometrus no Zentas Mauriņas mūža mājām, kas atrodas Badkrocingenē. Turpat ir viņas memoriālā istaba un arī viņas vārdā nosaukta iela. Vācieši savulaik viņu tīri labi zināja”.

Kāds cits Vācijā dzīvojis latvietis “Facebook” ierakstījis vēstījumu, ka viņš esot sastapis kādu vācieti, kurš vēlējies braukt uz Latviju, bet ar vienu nosacījumu – lai maršrutā būtu ietverta arī Mūrmuiža, kur Tautas universitātē lekcijas lasīja Zenta Mauriņa.

Izcilā Zenta Mauriņa

Zenta Mauriņa dzimusi 1897. gada 15. decembrī ārsta Roberta Mauriņa un pianistes Melānijas daudzbērnu ģimenē Lejasciemā, bet uzauga Grobiņā, kur tagad atrodas viņai veltīts muzejs.

Zenta Mauriņa kļuva par filozofi, rakstnieci, esejisti un tulkotāju. Piecu gadu vecumā bērnu trieka atņēma kustības brīvību, kas viņu uz mūžu piesaistīja invalīda ratiņiem. Būdama ar milzu gribasspēku apveltīta, viņa cīnījās ar veselības traucējumiem un par spīti visam pabeidza universitāti, aizstāvēja doktora disertāciju un kļuva par ražīgu, populāru rakstnieci un lektori. Zenta Mauriņa radīja latviešu literāri filozofisko eseju kā literatūras žanru. 

Zenta Mauriņa mācījusies Liepājas Sieviešu ģimnāzijā un Latvijas Universitātē studēja gan filozofiju, gan baltu filoloģiju, strādāja par skolotāju Rīgas skolotāju institūtā un lektori Latvijas Tautas universitātē Rīgā un Mūrmuižā. Kara beigās kopā ar vīru Konstantīnu Raudivi devās trimdā uz Vāciju, tālāk uz Zviedriju, kur līdz 1966. gadam dzīvoja Upsalā un bija docētāja Upsalas universitātē (1949-1963). Vēlāk dzīvoja Vācijas dienvidos Badkrocingenā līdz savai nāvei 1978. gadā.