Ačgārnās Ainažu “vēsturiskās plāksnes”
Jau vairāk nekā divus mēnešus par dažādu asprātību un sarkastisku joku mērķiem kļuvušas vēsturiski “izzinošas” plāksnes pie Ainažu vēsturiskajām ēkām, ...
Valodnieciskās un vēsturiskās šausmas Ainažos. FOTO
Jau vairāk nekā divus mēnešus par dažādu asprātību un sarkastisku joku mērķiem kļuvušas vēsturiski “izzinošas” plāksnes pie Ainažu vēsturiskajām ēkām, kas tā vietā, lai gan vietējos, gan tūristus ieinteresētu par vietējām kultūrvēsturiskajām vērtībām un mudinātu iepazīt dzimto zemi, čum un mudž ar lērumu kļūdu un aicina interesēties par novadpētniecību, kļuvušas par savdabīgu “nabadzības apliecību Ainažiem”, Jauns.lv pauda vairāki ainažnieki.
Vidzemes jūrmalas sabiedriskā organizācija - biedrība „Jūrkante” īstenojusi projektu „Viedais ciems”, par kura noslēgumu tā paziņoja septembra beigās. Tā laikā “Jūrkante” veica Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda finansētā projekta “Viedie ciemi piekrastē”, kuru Latvijā pārrauga Lauku atbalsta dienests, “Ainažu sadaļu”.
Tā ietvaros uz koka stabiņiem pie 30 Ainažu kultūrvēsturiskajām vietām/namiem uzstādīja 30 plāksnes ar īsiem stāstiem par to vēsturi gan latviešu, gan angļu valodā. Kopējās projekta izmaksas pēc “Jūrkantes” informācijas ir 6000 eiro, no kuriem pagaidām esot saņemta tikai puse. Lai arī izdarītais jau pāris mēnešus “priecē” ainažniekus un pilsētas viesus, paveikto Lauku atbalsta dienests vēl nav pieņēmis, un, pēc visa spriežot, biedrībai vēl krietni nāksies papūlēties, lai izlabotu pieļautās kļūdas. Tā nu tā vietā, lai ātri un bez sāpēm “apgūtu” Eiropas naudu, čaklīši iedzīvojušies nepatikšanās un ir ne visai saudzējošu joku un repliku mērķis.
Ainažnieki un “citi zvēri”
Doma par izzinošo un tūristus piesaistošās informācijas izlikšanu ir laba, bet tās izpildījums Ainažos vērību piesaista nevis vēsturei un interesantiem faktiem, bet gan tekstu absurdumam jeb to izkropļojumiem. Tā, piemēram, Ainažu stacijas bufetē iegriežas gan cilvēki, gan arī “paši ainažnieki”: it kā ainažnieki nebūtu cilvēki, bet gan kādas citas sugas pārstāvji. Galīgi nesaprotams ir gramatiskais kalambūrs tekstam par Valdemāra ielas 39 īpašniekiem: “Rembertu Rungaini ar sievu Leontīni 1941. g. 14. jūnijā izsūtīti uz Sibīriju”. Tekstā par Valdemāra ielas devīto namu burtu fonts jeb lielums mainās un uzmanību piesaista nevis teksts, bet gan dažādie burtu lielumi pat vienā vārdā. Savukārt tekstā par Parka iela 12. namu figurē kāds “barons Volf”, nevis Volfs, kā būtu pareizi, latviskojot personvārdus. Vēl kādā tekstā minēts, ka Ainažos bijušas “motor dzirnavas”, kaut gan latviski to nosaukums jāraksta vienā vārdā - “motordzirnavas”. Tās ir tikai dažas uzkrītošās kļūdas…
Par to iesmej interneta komentāros. Lūk, pāris citātu no diskusijām sociālajā tīklā “Facebook”:
Ainažu stacijas ēka, kurā iegriezās gan cilvēki, gan ainažnieki:
Guna Kārkliņa: “Šausmīgi šaušalīgas šausmas... Parakņājos tīmeklī. Par šo maksā Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds. Un droši vien, ka svarīgākais tiešām ir, lai stabiņu un krāsu bundžu tāmes štimmē... Ja kas - šo projektu sauc “Ceļā uz viedumu piekrastē”...”
Daina Vīķele: “Piebēršu vēl sāli līdzekļu ķērnātāju sirdsēstiem – nav bijuši spējīgi vienā rindkopā noformējumam izmantot vienu fontu. Atsevišķos vārdos un arī lielākās teikuma daļās gan latviešu, gan angļu valodā tas ik pa laikam ir “nobrucis”. Tekstu tiešām nav iespējams lasīt bez kārtīgas izsmiešanās. Visvairāk man patīk, ka jūrskolas absolventi ir būvēti. Ko tik neiespēj pieturzīmju un saikļu brīnumainā vara”.
Vija Ritenberga: “Es arī apstaigāju un palasīju… gramatiskās kļūdas un teikumi ļoti neveikli. Vajadzēja tomēr arī precizēt faktus…. varbūt tomēr var labot? Nezinu kā ar tulkojumu angļu valodā?”
Anita Konrade: “Katram jāsāk ar savu sētu, ielu, pilsētu. Ja necienam paši sevi, savu valodu, kultūru, ko varam gaidīt no citiem? Kaimiņi igauņi varēs stāstīt anekdotes par Ainažu "šedevriem”. Acīmredzot, šeit vietā ir teiciens no padomju laikiem - "kak ņibudj” (kaut kā - kr.)”.
Vainīgo meklēšana
Projekta mērķis – pie vēsturiskām ēkām izvietot informatīvu materiālu par to vēsturi, formāli ir izdarīts: pie namiem ierakti koka stabiņi, kuru virsmā iestrādāts teksts. Tomēr rezultāts iznācis nebaudāms.
Proti, pētījums par ēku vēsturi veikts pavirši, daudzos gadījumos tieši interesantāko faktu trūkst – acīmredzami pietrūcis vēlēšanās vai uzņēmības tos atrast, tālab laukums aizpildīts ar tukšvārdību vai, piemēram, tik “saturīgu” informāciju kā ēkas vizuālais apraksts.
Informācija mudž no rupjām stila kļūdām, nepareizām gramatiskām konstrukcijām un gluži briesmīgas pareizrakstības. Daži teksti rupjo kļūdu dēļ ir pat apkaunojoši. Satopamas arī faktoloģiskas un hronoloģiskas neprecizitātes, pauž daudzi vietējie, kā arī valodnieki. Ainažnieki teksta attēlus viens otram pārsūta jautrībai.
“Jūrkantes” atbildīgās personas par šo projektu – Indra Runce un Dzintra Eizenberga liedzas izpaust, kam pienākas tekstu autorības gods: tekstu esot rakstījusi biedrība. Tomēr redakcijas rīcībā ir informācija, ka autorības gods visdrīzāk pienākas abām augstākminētajām dāmām. Vārds pa vārdam atklājās, ka uz stabiņiem izvietoto informāciju pirms publicēšanas neviens pat nav pārbaudījis.
Septembra beigās Eizenberga pauda gatavību kļūdainos tekstus izlabot, taču vēlāk šī apņemšanās pārgāja. Tagad, kad atkal aktualizējies jautājums par stabiņu “literāro vērtību”, “Jūrkante” sola nepilnības novērst. Skāde un skandāls nebūtu tik liels un skaļš, ja vien šie “vēsturiskie stabiņi” nebūtu tik fundamentāli. Piemēram, reklāmas lapas un afišas pēc pāris nedēļām no stendiem tiek noņemtas, bet tūristiem paredzētā informācija ir “ilglaicīga”. Te gan atkal pavīd jautājums, cik tā “ilglaicīgi” var nostāvēt no skarbajiem jūras vējiem, lietus un sniega nepasargātiem koka stabiņiem zem klajas debess.
Par “Jūrkantes” paveikto īpašā sajūsmā neesot arī Limbažu novada pašvaldība. Limbažu novada domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs (Latvijas Reģionu apvienība) esot izteicies, ka viņam nepatīkot Eiropas līdzekļu izķērnāšana un viņš darīšot visu, lai noskaidrotu, kur palikusi nauda (kā tā sadalīta, kas veicis nekvalitatīvos darbus un tā tālāk), kurš par visu ir atbildīgs.
Savukārt vietvaras Ainažu pilsētas un pagasta pārvaldes centra vadītāja Ilona Jēkabsone Jauns.lv pagaidām vēl nepauda savu vērtējumu par “Jūrkantes” izliktajiem stabiņiem, jo Lauku atbalsta dienests tos vēl nav pieņēmis un pašvaldība arī vēl paveikto nav izvērtējusi. Viņa gan bilda, ka visdrīzāk tos nāksies pārtaisīt.
“Tā ir galīgā nepatiesība”
Biedrības “Jūrkante” vadītāja Eizenberga Jauns.lv pauda: “Pirmām kārtām projekts vēl nav beidzies. Mums bija iepirkums un likumā bija paredzēts, ka vispirms stabiņu uzstādītājiem tiek izmaksāts avanss (3000 eiro), un pēc darbu pieņemšanas saņem pilnu samaksu. Darbu vēl Lauku atbalsta dienests nav pieņēmis”.
Tagad, pēc Eizenbergas teiktā, tiek meklēti “pareizie varianti”, kā projektu pabeigt un, ja tik tiešām atradīs kļūdas, tās izlabošot. Tomēr to nemaz neesot tik daudz – runa it nebūt nav par faktiem, bet, iespējams, dažām stilistiskām nepilnībām. Šobrīd teksti esot nodoti “pārbaudei” “neitrālai korektorei” Kurzemē:
“Ja tā paskatāmies, tad elementāras drukas kļūdas ir maz. Tīri vēsturiski trīs-četrus mēnešus ir vākta vēsturiskā informācija. Tā ir galīgā nepatiesība, ka informācija ir no pirksta izzīsta.
Iepirkuma summa 6000 eiro sastādīja dažādus darbus: informācijas vākšanu, tulkošanu, kodu uzstādīšanu, glabāšanu, stabu ierakšanu un uzstādīšanu…”.
Ainažu jūrskolas muzeja ekspozīcija
