“Mums bija jātiek ārā!” Artūrs un Sigita pameta labu darbu Latvijā un aizbrauca uz pasaules otru malu
Artūrs Liflands (29 gadi) un Sigita Permina (28 gadi) ir latvieši, kuri jau vairākus gadus nedzīvo Latvijā. Pirms aptuveni trīs gadiem viņi devās uz Jaunzēlandi. Pāris intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja par savu aizbraukšanu no Latvijas un dzīvi Jaunzēlandē.
Patlaban Artūrs un Sigita dzīvo Bali, taču sarunu sākam par to, kā un kāpēc viņi aizbrauca no Latvijas un nokļuva Jaunzēlandē.
“Mums katram ir citādāka pagātne. Abi divi esam dejotāji. Ilgu laiku (vismaz 7-8 gadus) dejojām tautas dejas, Sigita pat ilgāk,” Artūrs sāka iepazīstināšanu. Abi ir latvieši un lielāko dzīves daļu pavadījuši Latvijā. “Mēs ceļojam tikai pēdējos trīs gadus.”
Sigita turpināja: “Pašās 2019.gada beigās mēs aizbraucām no Latvijas. Mēs devāmies uz Jaunzēlandi, kur bija plānots uzturēties gadu. Artūrs vēl joprojām nav bijis mājās kopš tā laika, bet es biju Latvijā šogad jūnijā. Tad pirmo reizi atkal satiku savējos.”
Forši satikt ģimeni Latvijā, bet vienlaikus arī kultūršoks
Kā bija pirmo reizi pēc vairākiem gadiem atkal satikt savus tuviniekus? “Bija forši!” Taču vienlaikus Sigita piedzīvoja arī nelielu kultūršoku, atgriežoties dzimtenē. “Aizbraucot prom no Latvijas, cilvēki nedaudz pazaudē savu mentalitāti, piemēram, sapratni, ja cilvēks ar tevi runā uz ielas, viņš tev grib kaut ko pārdot vai viņam kaut ko no tevis vajag. To ceļošanas laikā, aizbraucot no Latvijas un īpaši ierodoties Jaunzēlandē, cilvēks pazaudē. Jaunzēlandē visi vienkārši grib būt draugi! Arī Bali uz ielas ne visi grib kaut ko pārdot.
Atgriežoties Latvijā, es īpaši novēroju tendenci, ka cilvēki ir ļoti fokusēti uz slikto. Tiešām! Es pajautāju: “Kā tev iet?” Viņi sākumā man stāsta slikto, slikto un slikto. Es jau beigās pieķēru sevi, ka vairs neklausos tajā sliktajā, ko viņi man stāsta. Es vienkārši jautāju: “Labi, bet kas tad labs notika?” Tad viņi atplaukst un mums aiziet pilnīgi cita saruna. Tas bija interesanti, un es negaidīju, ka tā būs.”
Sigitas pēkšņā ideja par braukšanu uz Jaunzēlandi
Runājot par aizbraukšanu no Latvijas, Artūrs skaidroja, ka dzimtenē viņiem bija ļoti daudz dažādu pienākumu, piemēram, universitātē, dejošanā, darbā. “Tas bija ikdienas ritenis. Vienmēr bija sajūta, ka vajag kaut ko citādāk, ka tas, ko mēs darām, nestrādā.
Mums bija draugi, kas jau pirms mums ceļoja pa Jaunzēlandi. Viņu ietekmē Sigita vienu dienu atnāca mājās un pateica, ka grib braukt uz Jaunzēlandi. Viņa nolika mani fakta priekšā. Bija aptuveni tā: “Izvēlies! Braucam kopā vai arī es braucu viena.”” Tobrīd Artūrs un Sigita jau vairākus gadus bija pāris. “Nākamgad būs desmit gadi, kopš mēs draudzējamies.”
Aizbraukšana nebija tik vienkārša
Viņi atzina, ka pagāja ilgāks laiks, kopš mirkļa, kad viņi iedomājās par braukšanu uz Jaunzēlandi, un brīdi, kad tiešām reāli varēja doties ceļā.
Artūrs atminējās: “Mēs plānojām braukšanu. 2019.gadā mēs aizbraucām, bet jau 2018.gada sākumā sākām plānošanu ar dokumentiem, naudas krāšanu, vīzu dabūšanu un citām lietām. Domājām, kā darbā pateikt, ka ejam prom, kā ģimenei pateikt.”
Tolaik abi strādāja labās un stabilās darba vietās. Sigita: “Es biju account manager uzņēmumā “Printful”.” Bet Artūrs strādāja “Swedbankā” informāciju tehnoloģiju atbalsta jomā. “Nevarējām sūdzēties par darbu kā tādu. Īstenībā bija diezgan labi,” viņš raksturoja.
Bet vairs nekontrolēja savu dzīvi
Neskatoties uz labajiem darbiem un aktīvo vaļasprieku, jauniešiem šķita, ka viņu dzīvē kaut kā pietrūka. “Sapratām, ka visu laiku skrienam un reaģējam uz to, kas ar mums notiek. Mēs principā nekontrolējām to, kas ar mums notika. Mums nāca rēķini, mēs tikai maksājām tos, mēs skrējām, mēs ņēmām mašīnu līzingā,” Sigita stāstīja par ikdienas pienākumu riteni.
Pēc tam dzīvesbiedri saprata: ja viņi gribam nopirkt dzīvokli, par to būs jārūpējas pašiem. “Mēs nenākam no bagātām ģimenēm. Mēs nevarējām aiziet un vienkārši nopirkt māju. Mums arī mantojumā neviens tā vienkārši neatstās 50 tūkstošus eiro un neteiks: “Ejiet, bērni, dariet to, ko jūs gribat!””
Viņi apjauta, ka dzīve nemitīgā ikdienas skrējienā nav viņu sapnis. “Mēs sapratām, ka tas nav tas, ko mēs gribam. Mums likās, ka dzīvot var tik daudzveidīgi! Galvenais darīt to, kas mums patīk ikdienā! Līdz tam mēs to darījām, lai dabūtu naudu.” Artūrs piekrita: “Mūsu darbs vairāk bija kā finansiāls atbalsts.”
Dejošana kļūst par otru darbu
Sigita stāstīja: “Tad mēs skrējām dejot, un beigās bijām iekšā tajā visā tik ļoti. Mums ir latviešu mentalitāte, mēs gribējām palīdzēt visiem un vairāk dot. Beigās man dejošana pārauga gandrīz par otru darbu. Es sapratu: tā nav labi, man ir jātiek ārā!” Artūrs papildināja, ka deju kolektīvos starp dalībniekiem parasti izveidojas ļoti ciešas saites un ir grūtāk tikt ārā no šīs grupas. “Saknes riktīgi ieaug iekšā.”
Bieži vien Artūrs un Sigita dzirdēja sev adresētus jautājumus: “Vai tu vari izdarīt šo? Vai tu vari uztaisīt tādu bildi? Vai tu vari
Darbā turējās līdz pēdējam brīdim
“Tad nāca šī iespēja. Pat ne iespēja. Drīzāk kāds pateica, ka tas ir iespējams. Sigitai darbā bija arī saziņa ar ārzemniekiem, kas parādīja priekšstatu, kā var labāk ceļot. Caur viņu tas atnāca pie manis,” Artūrs teica.
Noteikti nebija tā, ka kāds viņiem sagatavoja visu nepieciešamo ceļošanai. Viņiem pašiem bija diezgan daudz jādarbojas, lai varētu doties ceļā, piemēram, jākrāj nauda, jāpasaka ģimenes locekļiem un darba kolēģiem.
“Darbu mēs turējām līdz pašam pēdējam brīdim,” Artūrs atklāja. Sigita papildināja: “Es atceros, ka darbā par aiziešanu pateicu tikai mēnesi pirms tam, lai gan krietni agrāk zināju, ka mēs brauksim projām. Mēs gribējām, lai mums ir maksimāli daudz naudas, cik nu vien mēs varam nopelnīt.” “Mēs jau ar vienu kāju bijām ārā un zinājām, ka brauksim prom, bet tomēr profesionālais pamats lika palikt un pabeigt pienākumus,” Artūrs skaidroja.
Pilnībā mainījās dzīve un darbs
Aizbraucot uz Jaunzēlandi, viņu dzīve pilnībā mainījās. “Mums nebija tikai viens darbs. Vīzas dēļ mums pirmajā gadā bija noteikums, ka ik pa trim mēnešiem jāmaina darba vieta. Tas lika mums kustēties. Bijām viesmīļi, istabiņu tīrītāji, ķiršu un vīnogu lasītāji, ābeļdārzu veidotāji. Darījām vis kaut ko,” Artūrs stāstīja.
Jaunzēlandē veicamie darbi būtiski atšķīrās no tiem pienākumiem, ko viņi darīja Latvijas lielajos uzņēmumos. “Man jau iepriekš bija pārdošanas pieredze, un tas man palīdzēja. Es strādāju arī vairākos ļoti augstas kvalitātes veikalos. Mani paņēma kā
Dažādie darbi ļāva vairāk nopelnīt
Artūrs turpināja: “Vide, uz kuru mēs pārvācāmies, bija pilnīgi citādāka. Tur viss bija balstīts uz tūristiem. Tūristi atrauca un aizbrauca. Bija sezonāla tendence.” Sigita piebilda: “Tur tas ir normāli. Ņemot darbinieku, viņi zina, ka ir darbinieku mainība. Ik pa trim mēnešiem viņiem, iespējams, būs pilnīgi jauna komanda.”
Kopumā apkalpošanas sfērā bija viegli sākt jaunu darbu un beigt to. Artūru un Sigitu apmierināja pirmajā gadā piedzīvotā darbu mainība. “Bija ļoti liela daudzveidība,” viņš teica. Viņa piekrita: “Mēs dabūjām izjust ļoti lielu dažādību. Salīdzinot ar Latviju, mēs pirmajā gadā nopelnījām par vismaz desmit tūkstošiem eiro vairāk, Jaunzēlandē strādājot dažādos darbus, kas it kā bija zemākas klases.
Tas vēl ir pie nosacījuma, ka mēs ne jau visu laiku strādājām! Mēs pastrādājām trīs mēnešus, tad bija divas nedēļas, kuru laikā mainījām dzīvesvietu un vispār nestrādājām. Tikai braukājām apkārt, skatījāmies un baudījām,” Sigita teica un piebilda, ka tajā laikā viņi bija kā ceļotāji un varēja darīt visu, ko vien gribēja.
Nopirka busiņu un izbraukāja Jaunzēlandi
Jaunzēlandē diezgan populāra ir dzīve busiņā. “Cilvēki dzīvo busiņā, braukā apkārt un apskata valsti. Trīs mēnešus tur strādājot, mēs nopelnījām un sakrājām naudu, lai nopirktu busiņu. Tas tolaik bija mūsu mērķis. Mēs varējām izbraukāt Jaunzēlandi vairāk,” Artūrs pastāstīja.
Iknedēļas alga ļāva dzīvot brīvāk un mierīgāk
Viņi piekrita, ka vidējam biroja darbiniekam šāds darba ritms, kad strādā tikai trīs mēnešus, bet pēc tam divas nedēļas atpūšas, varētu šķist kā sapnis. Sigita ir cilvēks, kuram ļoti patīk plānot: “Man patīk zināt, ka būs nauda. Man patīk zināt, ka būs jāiet uz darbu. Man patīk struktūras, sistēmas. Tāpēc sākumā bija nedaudz bailīgi, jo mēs ne vienmēr zinājām, kāds būs mūsu nākamais darbs.
Bet Jaunzēlandē nauda ienāca tik ļoti vairāk, salīdzinot ar Latviju, ka es jutos daudz brīvāk. Turklāt tur algu maksā katru nedēļu, līdz ar to es zināju: ja man tagad nav naudas, es pastrādāšu nedēļu kafejnīcā, sapelnīšu kādu tūkstoti un varēšu atkal dzīvot mierīgi. Bija pilnīgi citādāks stils un dzīves ritms. To bija ļoti forši iemācīties un saprast: es varu pavisam citādāk! Tā, kā notiek Latvijā, nenotiek visā pasaulē. Tas bija forši.”
Eiropiešus labprāt ņēma dažādos darbos
Artūrs atzina, ka viņu darītie darbi nebija ļoti sarežģīti, tomēr to veikšanā bija jūtama latviešu mentalitāte: “Jaunzēlandē mēģināja algot eiropiešus, jo viņiem ir pilnīgi cits darba ritms.” “Viņi ir cītīgāki strādātāji. Jaunzēlandieši zina: ja eiropietis pie viņiem ienāks un kaut cik normāli runās intervijā, tad labi darīs darbu. Reti kurš būs slinks.
Turpretī vietējie iedzīvotāji vispār negrib darīt nekādus lauku darbus. Viņiem tie nepatīk, tostarp lasīt ķiršus, lai gan tā ir milzu nauda, ko var dabūt par sezonas darbu. Bet tas nav viņiem.
Saņem aizrādījumus par pārāk cītīgu ķiršu lasīšanu
“Tas nav slikti, tas ir vienkārši citādāk. Viņi ir ļoti punktuāli. Piemēram, Latvijā tu ņemsi pārtraukumu tikai tad, esi pabeidzis darbu. Lielākoties tā notiek. Bet jaunzēlandieši pamet darbu tieši pulksten 12 un dodas pārtraukumā, “ Artūrs raksturoja dažādās attieksmes pret darbu. Latviešiem bija vēlme pielasīt ķiršu groziņu un tikai tad doties pārtraukumā, bet jaunzēlandieši rīkojās citādāk.
“Īstenībā mums par šo bija tik daudz aizrādījumu! Kad lasījām ķiršus, mūsos bija vēlme pielasīt groziņu, ja tas bija gandrīz pilns [un tikai tad doties pārtraukumā]. Bet mūs jau rāva nost no trepēm un teica: “Viss, jāiet pārtraukumā!” Tā mēs aizkavējām visus citus.”
Ciešā kopdzīve kā pārbaudījums attiecībām
Aizbraucot uz Jaunzēlandi, mainījās arī pāra attiecības. “Nebija tā, ka visu laiku viss bija superīgi un labi. Mums bija vairākas reizes, kad pamatīgi sastrīdējāmies. Vīnogu lasīšanas pēcsezonas laikā mums bija brīdis, kad gandrīz aizgājām katrs savu ceļu. Bija par daudz! Mēs burtiski strādājām un dzīvojām kopā 24/7. Tas bija par daudz!
It kā bija ļoti forši, ka mūs paņēma nost no lielās grupas, kurai bija krietni smagāks uzdevums, jo viņi redzēja, cik cītīgi mēs strādājām un ka mums var uzticēties. Tāpēc viņi mums iedeva pilnīgi citus uzdevumus, ko varējām darīt paši uz savu galvu, paši savā tempā utt. Tas bija ļoti forši, bet mēs visu laiku bijām divatā,” Sigita atcerējās.
Saprata, ka negācijas nevar izlikt uz tuvāko cilvēku
Savukārt Artūrs dalījās savās atmiņās: “Tas bija tīri darba dēļ. Sigitai nepatika tur strādāt. Es domāju, ka varu šo darbu padarīt vēl divus mēnešus. Tā vairāk bija nepatika par to, ko piedzīvojām.”
Pāris saprata, ka nav pareizi, ja savas negācijas izliek uz tuvāko cilvēku. “Tas bija mazs posms. Mēs ātri sapratām, ka tas nestrādā, vajag mainīt darbu vai braukt kaut kur citur.”
Ja kaut kas nepatīk, to var mainīt!
Sigita atklāja, ka viņiem ļoti daudz gan attiecībās, gan attieksmē pret dzīvi palīdzējuši Tonija Robinsa [Tony Robbins] kursi. “Uz to mēs balstāmies ļoti daudz tajā, ko darām, kā domājam, kāpēc vispār ceļojam. No tā mēs saprotam, ka var labāk. Ja mums kaut kas nepatīk, mēs varam kaut ko mainīt.”
“Ceļošana mums iemācījusi, ka vienmēr varam pielāgoties. Nav vērts domāt par kaut kādām problēmām, jo tajās vienmēr atradīsim risinājumu. Nav vērts satraukties jau laikus par to,” arī Artūrs dalījās atziņās.
