Absurdie neredzīgo un vājredzīgo dzīves “uzlabojumi”

Latvijas Neredzīgo biedrības vadītājs Kaspars Biezais Jauns.lv pastāstīja, ka Eiropas Savienībā, tostarp arī Latvijā, pēc būtības izstrādātas labas vadlīnijas un būvnormatīvi, kā atvieglot neredzīgo un vājredzīgo cilvēku iekļaušanos sabiedrībā, palīdzēt viņiem orientēties un pārvietoties pilsētvidē. Pie šādām lietām varētu pieskaitīt, piemēram, luksoforu skaņu signālus, taktilās norādes, rievotās vadlīnijas, kuras cilvēks “uztausta” ar balto spieķi un tamlīdzīgi. Tomēr tās ir tikai “vadlīnijas” nevis obligāti īstenojamas lietas. Daudzi šie it kā “uzlabojumi” nav funkcionāli un pat apdraud cilvēku drošību un veselību.

Bīstamie palīgi

Sarunās ar vājredzīgiem cilvēkiem, Jauns.lv ne reizi vien uzklausījis viņu sūkstīšanos par nepārdomātajiem “uzlabojumiem” jeb “atvieglojumiem”, kas bieži vien ir tikai “uz papīra”, lai būvniecības pasūtītājam vai finansētājam celtnieki varētu atskaitīties par “labu darbu”. Bieži vien jāteic – tad jau labāk neko nebūtu darījuši! Biezais bez domāšanas var nosaukt tikai vienu pašvaldību, kurā nopietni aizdomājas par neredzīgu cilvēku problēmām: tā ir Liepāja. Pārējās pašvaldības stipri iepaliek.

Projektētājiem un būvniekiem vieglāk ir gan īstenot, gan izprast cilvēku ar kustību traucējumiem, ratiņkrēslā problēmas un saprast kā izbūvēt uzbraukti vai liftu, nevis taktilo ietvi vai skaņas luksoforu, Jauns.lv teica kāds arhitekts, kurš publiski nevēlējās atklāt savu vārdu.

“Arī Eiropas un valsts/pašvaldības pasūtījumos tiek ietvertas prasības par vides pieejamību, bet brīžam tās ir diezgan miglainas un nesaprotamas. Piemēram, tiek noteikts, ka kādā konkrētā ietves posma bruģī jāiestrādā taktilās norādes. Nu, labi! Bet kas būs 200 metrus tālāk, kur šī ietve beigsies…? Man arī uz to nav atbildes. Ja cilvēks ratiņkrēslā kaut kā tālāk var tikt, tad cilvēks ar balto spieķi ir absolūtā dezorientācijā,” viņš teica.

Kā piemēru viņš minēja vairākus ielu krustojumus Rīgas centrā. Iestrādātās taktilās vadlīnijas trotuārā cilvēku aizved līdz krustojumam, bet tur luksofors bez skaņas signāla! Un kā nu lai cilvēks tagad saprot – drīkst tālāk soli spert vai ne?

“Tieši iekšā krūmos un stiklos!”

Šo problēmu akcentā arī Latvijas Neredzīgo biedrība: “Veicot ielu un ceļu izbūvi vai rekonstrukciju, pēdējos gados daudzās vietās Latvijā tiek izmantoti tā saucamā universālā dizaina principi, kas paredz uzbrauktuvju izveidošanu ratiņkrēslu un bērnu ratiņu uzstumšanai pie ēkām, veikaliem, autobusu pieturām un tā tālāk., kā arī rievoto vadlīniju iestrādāšanu ietvēs, pieturās, krustojumos - šīs vadlīnijas domātas gājējiem ar redzes traucējumiem, kuri bieži vien izmanto spieķi. Taču nezināšanas vai neapdomības dēļ būvdarbu izpildījums bieži vien ir ne līdz galam pārdomāts - piemēram, gājēju pāreja uz ļoti dzīva krustojuma pie Gaiļezera slimnīcas, ja to izmantotu neredzīgais, aizvestu cilvēku tieši iekšā mežrožu krūmos, savukārt tramvaja pieturas nojume Brīvības ielā pie Mārkalnes ielas uzbūvēta tā, ka nojumes stikla malas iznāk tieši ceļā cilvēkam, kas pārvietojas ar balto spieķi pa vadlīniju. Vēl viens piemērs - pie kādas automazgātavas Juglā rievotā vadlīnija pagriežas nepareizā leņķī, lai izvestu gājēju ārā uz braucamās daļas, pakļaujot briesmām”. 

“Tie ir tikai tie piemēri, kuri atrodas Neredzīgo biedrības un Neredzīgo bibliotēkas tuvākajā apkārtnē, taču visā Latvijā ir atrodami arī citi, tāpēc šogad Baltā Spieķa dienā mēs aicinājām visus, kas iesaistīti un strādā ielu, ceļu, tiltu būvdarbos un rekonstrukcijā, padomāt par šādiem sīkumiem, ko viegli ir izdarīt būvniecības laikā, bet vēlāk grūti novērst,” saka Kaspars Biezais.

Otra problēma, kas pēdējos gados radījusi bīstamas situācijas ir tā, ka lielajās pilsētās jebkurā laikā un jebkurā vietā var atrasties elektriskie skrejriteņi, kas nomesti uz ietvēm vai gājēju celiņiem. Parasti cilvēkiem šie transportlīdzekļi nesagādā lielas neērtības, bet citādi ir ar tiem, kas pārvietojas ar balto spieķi.

“Mums ir bijuši gadījumi, kad neredzīgais iet pa gājēju celiņu, bet tur pēkšņi priekšā ir salikti elektriskie skūteri, kas tur parasti neatrodas. Neredzīgais to nevar zināt, paklūp pār tiem, nogāžas un gūst sasitumus, pat traumas. Par to ir jāizglīto tieši šo braucamrīku lietotāji, lai viņi tos pēc izmantošanas nenoliek, kā pagadās, kur tie varētu traucēt gājējus ar redzes traucējumiem,” norāda Neredzīgo biedrības vadītājs. 

* * *

Latvijas valsts oficiālais statistikas portāla datu bāze liecina, ka mūsu valstī pērn bija reģistrēti 9794 redzes invalīdi, bet Neredzīgo biedrība lēš, ka neredzīgu vai vājredzīgu cilvēku varētu būt vairāk – ap 12 000.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Mūsējie" saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi"