Par valsts naudu balstīsim arī prokrieviskus spēkus
Piedalīšanās Saeimas vēlēšanās nozīmē ne tikai konkrētu partiju pārstāvju nonākšanu parlamentā un valdībā. Iepriekšējās Saeimas laikā koalīcijas partijas parūpējās par visai ievērojama valsts finansējuma piešķiršanu pašām sev, un jau pirmie gadi parādīja, ka atsevišķos gadījumos tas tiek vienkārši izšķiests.
Diemžēl finansējums pienākas arī partijām, kas pārvar 2% barjeru, tas nozīmē, ka visai prāvus līdzekļus turpmākos četrus gadus saņems arī atklāti prokrieviskas un Latvijas valstij nelojālas partijas.
Ko nosaka partiju finansēšanas likums
Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā ir skaidri noteikts, kā tiek aprēķināts valsts finansējums partijām, kuras Saeimas vēlēšanās ir saņēmušas vismaz divu procentu vēlētāju atbalstu. Finansējums ir visai ievērojams, tāpēc nevar izslēgt varbūtību, ka atsevišķas sīkpartijas, kas saprot, ka Saeimā iekļūt nav reāli, cīnās galvenokārt par šo divu procentu pārvarēšanu. Turpmākos četrus gadus katra šo barjeru pārvarējusī partija saņems 4,50 eiro par katru iegūto vēlētāja balsi, taču šiem līdzekļiem vēl jāpievieno 0,50 eiro par katru iegūto balsi gan pašvaldības, gan Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Piecu procentu balsu ieguvēji par šo sasniegumu vēl var rēķināties ar 100 tūkstošu eiro piemaksu katru kalendāro gadu. Tomēr pastāv ierobežojums – šī summa gada laikā nedrīkst pārsniegt 800 tūkstošus eiro, un iepriekšējā Saeimā šos “algu griestus” piedzīvoja partija “Saskaņa”, kas gan šajās vēlēšanās Saeimā netika.
Izmaksājamā nauda no Valsts kases vispirms nonāk Korupcijas apkarošanas un novēršanas biroja (KNAB) bankas kontā un partijai tālāk tiek pārskaitīta vien tad, ja nav fiksēti nekādi pārkāpumi. Šo finansējumu partija var zaudēt situācijās, ja tā ir sodīta par priekšvēlēšanu izdevumu apmēra pārsniegšanu, neatbilstošiem tēriņiem vai saņemtiem dāvinājumiem, kā arī tai Krimināllikuma kārtībā ir piespriests piespiedu ietekmēšanas līdzeklis. Tāpat finansējums tiek apturēts, ja politiskās organizācijas darbība tiek apturēta, nav savlaicīgi iesniegts gada pārskats vai vēlēšanu ieņēmumu un izdevumu deklarācija, kā arī ja tiek konstatēta nelikumīga šo līdzekļu iztērēšana gada laikā 30 tūkstošu eiro apmērā. Iepriekšējās Saeimas laikā šādu finansēšanas apturēšanu piedzīvoja partijas “KPV.LV” atliekas, kur šie līdzekļi – teju vai pusmiljons eiro – faktiski bija nonākuši trīs jaunizveidotas valdes locekļu rokās.
Citā gadījumā – Zaļajai partijai izstājoties no vēlēšanu apvienības ZZS, visa nauda, kura rūpīgi trīs gadus tika atlikta vēlēšanu vajadzībām, palika ZZS kabatā.
Likums arī stigri reglamentē iespējas naudas tērēšanā, un tam paredzētas vien trīs konkrētas iespējas. Tās ir – politiskās organizācijas biroja un darbinieku uzturēšanai, politiskās organizācijas saturiskai nodrošināšanai (dažādu informatīvu pasākumu un izdevumu apmaksāšanai), kā arī komunikācijai ar sabiedrību, tostarp politiskās aģitācijas apmaksāšanai.
Arī šajā sadaļā KNAB savulaik bija spiests vērtēt jau pieminētās partijas “KPV.LV” darbošanos, jo visai pamatīga naudas summa, simt sešdesmit tūkstoši eiro, bija iztērētas RD domes vēlēšanu kampaņas plānošanā, maksājot arī uzņēmumam, kura nodarbošanās bija sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumu sniegšana.
Kādas naudas summas partiju makos iekritīs pēc šīs Saeimas vēlēšanām
Izvērtējot vēlēšanās saņemto balsu skaitu, situācija veidojas šāda.
Vēlēšanās uzvarējusī partija “Jaunā Vienotība”, pateicoties 173 425 saņemtajām vēlētāju balsīm, turpmākos četrus gadus varēs rēķināties ar valsts finansējuma maksimāli iespējamo summu – 800 tūkstošiem eiro. Taisnības labad jāsaka, ka pēc formulas “Jaunajai Vienotībai” pienāktos 880 412 eiro, tādēļ šajā gadījumā tiek piemērots maksimālās summas ierobežojums.
Savukārt Zaļo un zemnieku savienība, pateicoties 113 676 vēlētāju atbalstam, ik gadu kļūs turīgāka par 611 542 eiro.
Trešo vietu ieguvušais “Apvienotais saraksts”, par kuru novēlēja 100 631 vēlētājs, savas darbības nodrošināšanai turpmāk ik gadu varēs tērēt 552 839 eiro.
Tikmēr nedaudz atpalikusī Nacionālā apvienība savu partijas kasi katru gadu varēs papildināt par 482 225 eiro.
Izteikti prokrievisko un Ukrainas karu nenosodījušo partiju “Stabilitātei!” Alekseja Rosļikova vadībā Latvijas valsts aplaimos ar ikgadēju finansējumu 379 756 eiro.
Savukārt “buldozera” Aināra Šlesera partijai “Latvija pirmajā vietā” naudas būs nedaudz mazāk – “tikai” 356 648 eiro.
Tikmēr lielās politikas jaunpienācēji, partija “Progresīvie”, kura Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā iztērēja vien 10 tūkstošus eiro, turpmāk varēs tērēt 353 471 eiro katru gadu.
Tukšā nepaliks arī Saeimā neiekļuvušās partijas, kurām izdevās aizsniegties līdz maģiskajai piecu procentu robežai.
Šo vēlēšanu lielākā neveiksminiece, partija “Attīstībai/ Par!”, kurai līdz 5% pietrūka vien nieka 250 balsu, gaidot nākamās vēlēšanas, varēs rēķināties ar 204 534 eiro.
Lielākā šo vēlēšanu pārsteiguma autori, sociāldemokrātiskā partija “Saskaņa” zaudējuma rūgtumu varēs “saldināt” ar 197 743 eiro lielu naudas summu.
Alda Gobzema veidojums, kuru pats politiķis uzreiz pēc vēlēšanām teicās pametis, par 33 578 vēlētāju balsu “nozvejošanu” no valsts ik gadu saņems 151 101 eiro.
Visatklātāk prokrieviski noskaņotā un Krievijas agresiju nenosodījušā partija “Latvijas krievu savienība” arī turpmākos četrus gadus varēs īstenot savu graujošo politiku, jo viņiem no valsts maka savu mērķu īstenošanai pienāksies 149 413 eiro.
Līdz valsts finansējumam ir aizsniegusies arī promaskaviski un prokrieviski orientētā Jūlijas Stepaņenko vadītā partija “Suverēnā vara”, kuras 29 603 vēlētāju balsis nodrošinās to ar 133 213 eiro finansējumu.
Partija “Konservatīvie”, kura šajās vēlēšanās piedzīvoja vislielāko kritumu – no Saeimas lielākās frakcijas līdz 3,09% vēlētāju atbalstam, varēs turpināt darboties, pateicoties 127 215 eiro valsts atbalstam.
Apkopojot šos datus, viegli sarēķināt, ka Latvijas nodokļu maksātāji turpmākos četrus gadus uzturēs valstij klaji nedraudzīgas vai pat naidīgi noskaņotas partijas, kurās ir visai iespējama tieša Maskavas ietekme. Šim nolūkam no valsts budžeta tiks iztērēti vairāk nekā 1,36 miljoni eiro gadā. Jautājums – vai tādai ir jābūt demokrātijas cenai?
