Restauratora rokās atdzimst izcilā Jūlija Madernieka mantojums

Daudziem Madernieks ir grafiķis, zīmētājs, gleznotājs, vinješu izgatavotājs, bet Pileniekam viņš vairāk saistās ar mēbelēm: “Kad dzirdu Madernieka vārdu, saprotu, ka tā ir kvalitāte,” jūsmo restaurators, piebilstot, ka, dzirdot Madernieka vārdu saistībā ar mēbelēm, jūtams saviļņojums un pietāte pret mākslinieka atstāto kultūras mantojumu.

Pazudusi vien lustra

Senās mēbeles atradās dzīvoklī Āgenskalnā, Zeļļu ielā 13. Neparastā kārtā ļoti plašā garnitūra saglabājusies vienkopus kopš tās izgatavošanas, pārdzīvojot okupāciju varas un karu. Mēbeles ap 1930. gadu pasūtīja arhitektūras entuziasts Arnolds Vestmanis, kurš bijis tuvos draugos ar Madernieku.

“Arnolda kunga mazmeita man teica, ka, iespējams, vectēvs pats ir izstrādājis šo mēbeļu dizainu, bet mēs sliecamies domāt, ka iniciatīva nākusi no Madernieka. Par to liecina daudzas pazīmes. Ir plašs mēbeļu komplekts, kurš saglabājies līdz mūsdienām – rakstāmgalds, tā krēsls, divdurvju skapis un papīrgrozs, kuru iegādājās Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Diemžēl no šī komplekta ir pazudusi lustra,” Kas Jauns Avīzei stāsta restaurators Aigars Pilenieks.

Viens skapītis piemiņai no vectēva palicis pie mazmeitas, pārējās mēbeles – grāmatu skapis, bufete, drēbju skapis, galds ar sešiem krēsliem – pārceļojušas uz Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja pastāvīgo ekspozīciju, kur viss zāles iekārtojums veltīts Maderniekam un viņa dizainētajām mēbelēm.

Veiksmīga sakritība

“Es teiktu, ka tā ir ļoti liela laime, veiksme un sakritība. Arī muzeja pārstāvji to atzina – viss sakrita tā, ka šīs mēbeles veiksmīgi nonāca pie viņiem. Mans pienesums – restaurēju ēdamgaldu un sešus krēslus,” lepojas restaurators. Pirms apmēram desmit gadiem tādā pašā stilistikā viņš restaurējis arī pēc Madernieka idejām izgatavoto komponista Emiļa Melngaiļa mēbeļu komplektu, kas arī atrodas Gulbenes muzejā. Tā bijusi Pilenieka pirmā saskarsme ar izcilā meistara darbiem.

“Man ir liels prieks, ka gulbenieši cildina Madernieku, ceļ gaismā šādu unikālu mākslinieku. Šoreiz gan, restaurējot mēbeles, nebija fenomenālu atklājumu. Es pētīju izgatavošanas tehnoloģijas un izmantotos tā laika dizaina elementus. Secināju, ka šīs mēbeles ir ļoti kvalitatīvi izgatavotas, bet, protams, laika gaitā nolietojušās. Īpašnieka mazmeita atklāja, ka ģimenei dzīvoklī, kur atradās mēbeles, katrās brīvdienās notikusi kopīga talka, tās kopjot.”

Pa vēstures pēdām

“Par atklājumiem runājot, tie ir tādi meistarknifiņi, piemēram, kādi risinājumi lietoti, izgatavojot galdu un krēslus – kokmateriāls, apdares materiāli. Pārsvarā izmantots masīvs ozols, finieris un neredzamajās daļās priede. Visi materiāli sagatavoti ļoti kvalitatīvi – ievērots pareizais ciršanas laiks, žāvēšanas principi un uzglabāšanas metode,” izpētījis restaurators.

Madernieks kopā ar Vestmani šīs mēbeles pasūtīja pie galdnieka Jāņa Skultāna viņa darbnīcā, kurā nenotika masveida produkcijas ražošana. Meistars pret šim lietām izturējās ļoti skrupulozi, tādēļ arī piesaistīts Madernieks, kopā viņi domāja un dizainēja.

Skultāna darbnīca atradusies Āgenskalnā, Meistaru ielā 12 (tagad Kokles iela 12), apmēram 100 līdz 200 metru no Vestmaņa dzīvokļa. “Es domāju, ka izgatavotās mēbeles līdz Vestmaņa mājvietai, iespējams, aiznesa ar rokām vai nogādāja ar zirga pajūgu,” spriež Pilenieks. Šobrīd šajā adresē atrodas Rīgas veselības centra filiāle Torņakalns.

“Sarunā ar poliklīnikas direktori par šīs ēkas vēsturi viņa atzina, ka iepriekš nav zinājusi, ka šajā mājā agrāk atradusies Skultāna galdniecība,” piebilst meistars. “Vēstures avoti liecina, ka Skultāns pats uzcēlis šo māju, lai tur ierīkotu ražotni. Barona ielā viņam piederējis mēbeļu veikals, kur amatnieks piedāvāja savu produkciju.”

Pilenieks zina stāstīt, ka Madernieks allaž uzstājis, lai mēbeles izgatavotu kvalificēti meistari: “Viņš kļuva par pirmo profesionālo latviešu mākslinieku, darināja metus istabu iekārtām, rotājumus aizkariem, galdautiem, visiem mājas dzīvē lietojamiem priekšmetiem. Madernieka radītais stils ir patiešām kas īpašs, un, strādājot ar viņa dizainētajām mēbelēm, meistara rokrakstu uzreiz var pazīt.”

Maderniekam ir īpašs rokraksts – lauztās līnijas, asie stūri, kuri veido dažādas ornamentācijas. “Ir profesionāļi – zīmju tulkotāji, kuri Madernieka stilā saskata ieslēptus kodus, ko ne visi spēj nolasīt.”

Katrai mēbelei sava pase

Iepriekš minētās Madernieka mēbeles Pilenieks restaurēja apmēram divus līdz trīs mēnešus. Muzejiskās restaurācijas metodika nozīmē saglabāt senatnīgumu.

“Katram priekšmetam ir restaurācijas pase. Tajā ir ziņas par mēbeļu restaurācijas procesu, ilgumu, metožu izmantošanu un lietotajiem materiāliem. Šajā dokumentā ir arī mēbeļu fotofiksācijas ar darba procesa atspoguļojumu. Pase ir apliecinājums, ka es kā restaurators uzņemos atbildību par atjaunošanu. Ja šāds mēbeļu izgatavošanas apliecinājums tiktu fiksēts arī 30. gados veidotam priekšmetam un būtu saglabājies līdz mūsdienām, tas kalpotu kā vērtīgs izziņas materiāls,” teic Pilenieks.

Runājot par jaunatklājumiem, ir atrasts sens uzraksts uz krēsla sēdes apakšas. Tas restaurācijas pasē parādīts kā sava laikmeta liecība. Uzraksta atšifrēšanai uzrunāti vairāki seno rokrakstu pazinēji, bet viņu atbildes bija dažādas.

“Es pārsvarā strādāju viens, un dažkārt tas ir tāds meditācijas process. Paskatoties uz šo Madernieka galdu un krēsliem pēc restaurācijas ar neprofesionāļa acīm, varētu šķist, ka tur nav veikts laikietilpīgs atjaunošanas darbs, taču tas ir maldīgi. Lai salabotu pamatmateriālu, nodrošinātu konstrukciju stabilitāti, pietonētu jaunās daļas un nepilnības nebūtu neredzamas, bija jāiegulda milzīgs darbs,” savas amata virtuvē ielūkojas Pilenieks.

Rindas kārtībā sens dīvāns

“Varbūt kādam vēl bēniņos glabājas seni priekšmeti, kuri krāj putekļus? Varbūt tas ir Madernieka rokraksts un varam iegūt jaunu eksponātu muzejam?” vaicā restaurators. “Manā darbnīcā atrodas sens dīvāns, kuru esmu gatavs realizēt Gulbenes muzejam. Tas tapis pēc Madernieka skices un ir salīdzinoši labā tehniskā stāvoklī, izņemot nelielu daļu no tapsējuma zonas.”

Dīvāns ir īpašs ar to, ka saglabājies oriģinālais audums un nav veikta pārtapsēšana. Visticamāk, 20. gadsimta 30. gados šo mēbeļu virsdrēbi darinājušas audējas pēc Madernieka metiem. Mēbele nedaudz jāatsvaidzina, un tā varētu kalpot kā muzeja eksponāts. “Jāatzīst, ka muzejam šāda tipa priekšmetu vēl nav,” atklāj Pilenieks.

“Restaurējot muzeja priekšmetus, tu saproti, ka tie turpinās eksistēt vairākus gadu desmitus un pat simtus un paliks mantojumā nākamajām paaudzēm. Tas iedvesmo un rosina darboties tālāk,” par savu misiju saka Pilenieks.

Raiņa drauga skapji no Latgales

Runājot par pašreizējo darbu, restaurators atjauno divus skapjus, kuru izgatavošana datējama ar 19. gadsimta beigām. Skapji ir no bijušās muižas Randenē Daugavpils pusē, mēbeļu  īpašniece klāstījusi, ka šīs mēbeles piederējušas Raiņa draugam. Pats dižais dzejnieks dažus bērnības gadus ir pavadījis šajā muižā.

“Šie skapji ir kvalitatīvi, tajos ir neredzētas vitrāžas. Vitrāžu meistars man atzina, ka šāds izpildījums nav Latvijā bieži sastopams. Sākotnēji ir ielikts pamatīgs darbs, lai ko tādu izgatavotu un vēl saglabātu līdz mūsdienām.  Priekšā ir darbs arhīvā, lai pētītu Randenes muižas vēsturi,” pauž Pilenieks.

Darba netrūkst – vēl meistars parāda senu dīvānu un krēslu, kuram atzveltnes daļā atainota taure un vijole. Šīs mēbeles tapušas 19. gadsimta beigās vai 20. gadsimta sākumā, atradušās kādā Jūrmalas vasarnīcā, bet vairākus gadu desmitus nav lietotas.

“Tas ir vēl viens izpētes cienīgs objekts. Par mēbeļu ornamentikas piederību esmu interesējies Mūzikas akadēmijā, bet diemžēl bez panākumiem. Pētot dažādus vēsturiskos avotus – arhīvos pieejamos materiālus, cilvēku nostāstus un priekšmetus –, ir jābūt intuīcijai, lai zinātu, ko  un kā meklēt. Diennaktī ir tikai 24 stundas,” pasmaida restaurators.

Godina novadniekus

Iespēja dalīties zināšanās

Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā viena no izstāžu zālēm ir veltīta diviem Jūlijiem, novadniekiem Maderniekam un Straumem (tekstilmākslinieks Jūlijs Straume ir viens no izcilākajiem 20. gadsimta latviešu lietišķās mākslas meistariem).

Madernieka dzimtā puse ir Vecgulbenes pagasts, tāpēc arī muzejs viņa daiļradei pievēršas un katru gadu rīko mākslas festivālu Divi Jūliji, kas norisinās, protams, jūlijā. “Vēlos teikt atzinīgus vārdus par muzejniekiem. Viņi deg par šo vārdu, piesaistot arī ārzemju lektorus,” saka Aigars Pilenieks, kurš šogad konferencē referēja par Madernieka mēbelēm, īpaši akcentējot galda un krēslu restaurāciju. Piedalījās lektori arī no Igaunijas, Turcijas, Azerbaidžānas un  citām valstīm.

Nākamā gada maijā Latvijas Restauratoru biedrība rīkos starptautisku konferenci, kurā Pileniekam būs iespēja pastāstīt par savu veikumu, restaurējot brīvvalsts pirmā laika Ministru kabineta krēslus. Tie tapuši pēc Paula Rūdolfa Rubja metiem Centrālcietuma darbnīcā, tādējādi pētījums paver arī ieskatu Latvijas ieslodzījuma vietu nodarbinātībā.