Rakstniece Guna Roze: ""Piecgadi trijos gados, grūtniecību divos mēnešos!” varētu būt mūsdienu sauklis"

Ja laiku varētu pagriezt atpakaļ, es izvēlētos studēt antropoloģiju. Manuprāt, nav interesantākas zinātnes par cilvēka un laika attiecībām. Par fiziski reālās būtnes Homo sapiens mūžīgo sacensību ar relatīvo lielumu – laiku. Jā, protams, laiku nevar pagriez atpakaļ un mācīties nekad nav par vēlu, nestrīdos. Tomēr akadēmisko studiju vietā antropoloģiju apgūstu kā hobiju – lasu populārzinātniskas publikācijas un labu literatūru, skatos talantīgu kino, abos gadījumos priekšroku dodot vēsturiskiem darbiem un tādiem, kas modelē ne pārāk tālu – saskatāmu nākotni.

Izprotot, kas un kāpēc jau ir noticis ar cilvēci, kad tā mēģina apsteigt laiku, ir iespējams prognozēt, kas vēl varētu notikt, ja iesim to ceļu, uz kura esam pašlaik. Diemžēl vārda notikt vai notikums sinonīms šajā gadījumā ir posts  tā vecmodīgajā nozīmē – ar šauro o. Ar plato pārvēršamies par putekļiem. Vai tad ne? Ja ar bijību aplūkojam katru simts gadu senu fotogrāfiju, tad viss, kas publicēts soctīklos šodien, ir putekļa vērts.

Es ticu, ka laiks ir relatīvs un ka vispārpieņemtā laika skaitīšana sekundēs, minūtēs, stundās, mēnešos un gados ir tikai palīglīdzeklis – ilūzija par cilvēka spēju kontrolēt laiku. Ja laika mērīšana būtu nepārprotama, cilvēce nepazītu dažādus kalendārus un atšķirīgus atskaites punktus dažādās kultūrās. Kāds skaita cilvēka vecumu no ieņemšanas, nevis no piedzimšanas brīža, kāds reiz izdomāja, ka tieši ar Kristus dzimšanu (jo ieņemšanas nebija) sākas jauna – tā saucamā mūsu ēra, kam maz kopīga ar to, kādā dzīvojam tagad. Laiks ir visnoslēpumainākais fenomens un visinteresantākā tēls mākslā – līnija, kas neapnīk un nebeidz pārsteigt.

Tikai nesen aptvēru, ka arī savā literatūrā nemitīgi pētu tieši laiku. Vēsturiskajam romānam 101. kilometrs sekoja Sadursme – vienas parastas 2018. gada dienas fiksācija, mirkļa rezonanse pagātnē un nākotnē. Pie beigām ir antiutopija, tātad notikumi ne pārāk tālā nākotnē, bet iecerē ir tikt galā ar vēl sarežģītākām laika cilpām, par ko nevēlos publiski runāt, lai... neskrietu laikam pa priekšu. Bet varbūt arī šis romāns ir jau uzrakstīts, un es to tagad atceros – kā Vudija Allena filmā Pusnakts Parīzē. Bet, jā – savos rakstu darbos es preparēju laiku.

Atļaujos domāt, ka dzīvojam īpašā laikā. Labā vai sliktā nozīmē – to rādīs laiks. Manas un manu vecāku paaudzes cilvēki savā vēl nenodzīvotajā mūžā piedzīvojuši tik daudz notikumu, kas mainījuši pasauli, cik, iespējams, nav piedzīvojusi neviena cita paaudze. Tādas metamorfozes, ko viena paaudze teorētiski nevar piedzīvot. Gribat – ticiet, negribat – neticiet, bet arī es esmu gājusi ganos un caurām vasarām skraidījusi basām kājām. Vēl manā bērnībā laukos populārākais transporta līdzeklis bija zirgs, bet cilvēks jau iekaroja kosmosu. Manā jaunībā sabruka PSRS un Latvija atkal kļuva brīva. Bērnībā mums mājās nebija pat stacionārā telefona, tagad mobilais ar internetu kabatā kļuvis par ikdienu.

Esam svinējuši Rīgai 800 un pat tūkstošgades maiņu – jā, pat to! Mēs redzam, kā trešās tūkstošgades dabas sastāvdaļa – Homo sapiens sapiens – kā puteklis skrien laikam pa priekšu. Topošie vecāki jau ilgi pirms bērna piedzimšanas zina viņa dzimumu; vēstules vairs neceļo nedēļām un mēnešiem ilgi no cilvēka pie cilvēka; vairs nav jāpiesaka tālsarunas no Rīgas uz 50 kilometru tuvo Mālpili un stundām jāgaida savienojums. Arvien tiek uzlaboti pasaules rekordi sportā, un šķiet – arī cilvēka fiziskajām spējām nav robežu. “Piecgadi trijos gados, grūtniecību divos mēnešos!” varētu būt pēdējā pusgadsimta sauklis. Bet interesantākais, ka tas viss pirms simts un vairāk gadiem jau ir rakstnieku uzrakstīts, tātad paredzēts. Jo... izprotot, kas un kāpēc ir noticis, ir iespējams prognozēt, kas vēl varētu notikt. Un nē – rakstnieki nepiesauc notikumus, viņi tos redz kā filmu tajā kinoteātrī, kurā sēž šeit un tagad. Viņi patiešām ceļo laikā.

Tikmēr pārējās dabas norises šķietami nemainās. Tāpat kā pirms tūkstoš gadiem notiek gadalaiku maiņas; skudras būvē pūžņus tāpat kā pirms miljons gadiem un nemainīgi turpina dzīvot kolonijās savā ierastajā hierarhijā. Gājputni rudeņos aizlido un pavasaros atgriežas. Un ligzdo tāpat kā vienmēr – kā to atceras mūsu vecāki, vecvecāki un vecvecvececvecāki. Jo dabā visam ir savs laiks. Vienīgi cilvēks ar to nav mierā. Varbūt tieši cilvēka tieksme pēc paātrinājuma veicinājusi neskaitāmus globālos spontānos abortus, piemēram, mājsēdi un darbu attālināti. Bet arī par to rakstnieki jau sen ir uzrakstījuši romānus un kino ļaudis uzņēmuši filmas.

Nav jābūt gaišreģim, pat ne antropologam, lai prognozētu, ka jau drīz taps mākslas darbi arī par pandēmijas salauztām dzīvēm, par augstākajā līmenī organizētu un atbalstītu fizisku un emocionālu vardarbību pret masām. Skaidrs, ka pēc gadiem desmit pēdējo divu gadu notikumus interpretēs citādi nekā šodien un citādi nekā pēc piecdesmit, simts gadiem. Galu galā tie ierindosies vēsturisko romānu žanrā, kas jau labu laiku iet uz urrā. Pirms pāris gadiem noslēdzās latviešu romānu sērija Mēs, XX gadsimts, tagad cits pēc cita iznāk romāni sērijā Es esmu par latviešu literātiem, kuru klasiskajā laika izpratnē vairs nav.

Biogrāfiski romāni, vēsturiski romāni – tie visi ir tikai autora modulācijas, pieņēmumi, atsevišķu faktu restaurācijas, fikcijas. Jo klasiskajā izpratnē neviens rakstnieks taču nav bijis klāt savu varoņu dzīvju krustcelēs. Neviena viņu saruna nav ierakstīta diktofonā, tātad visi it kā vēsturiskie dialogi (nu labi, lielais vairums) ir izdomāti, labākajā gadījumā būvējot tos no vienas leģendāras frāzes. Kad pati rakstīju vēsturisku romānu, vēsturnieki brīdināja: “Tikai nepaļaujies uz cilvēku atmiņām – tas ir visneobjektīvākais liecinieks.” Nebija melots – cik cilvēku, tik atmiņu par vienu un to pašu notikumu, tostarp tādas, kas nekādi nelīmējas kopā. Rakstniekam jāsalīmē. Jāspēj ceļot laikā, lai savām ausīm dzirdētu TO dialogu, savām acīm redzētu TO zīmīgo notikumu un pierakstītu jau citā laikā – šeit un tagad.