Iznācis “Novaja Gazeta. Eiropa” jaunākais numurs: adekvāts krievu žurnālistu skatījums uz notikumiem Krievijā un pasaulē
Preses tirdzniecības vietās šonedēļ parādījies jau otrais Krievijā aizliegtās “Novoja Gazeta” Eiropas numurs, ko izdod izdevniecība “Rīgas Viļņi” sadarbībā ar “Novaja Gazeta. Eiropa” komandu, kura pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā jau kopš pavasara mājvietu atradusi Latvijas galvaspilsētā.
Iznācis “Novaja Gazeta. Eiropa” jaunākais numurs: adekvāts krievu žurnālistu skatījums uz notikumiem Krievijā un pasaulē
Tas ir piespiedu emigrācijā esošo Krievijas brīvo žurnālistu veidots izdevums, viņu neatkarīgs skatījums uz notikumiem Ukrainas karā un procesiem Krievijā, kas raksta arī par situāciju Baltijas valstīs. Piemēram, šajā numurā īpaša vieta atvēlēta gan nule notikušajām Saeimas vēlēšanām, gan enerģētiskajai krīzei, ar kuru jāsaskaras Latvijai, Lietuvai un Igaunijai.
Pirmais Rīgā izdotais “Novaja Gazeta. Eiropa” numurs iznāca maijā gan latviešu, gan krievu valodā. Šis ir tikai krievu valodā. Izdevniecības “Rīgas Viļņi” galvenais redaktors Ainis Saulītis saka: ““Novaja Gazeta. Eiropa “ 2. numura iznākšanai tieši drukātā formātā ir nepārvērtējama simboliska nozīme, jo Kremlis nesen anulēja licenci leģendārajam Krievijas izdevumam. Tikko tur tika slēgta arī tā interneta versija. Bet Eiropas redakcijas darbs aktīvi turpinās Rīgā sadarbībā ar mūsu izdevniecību.
Patiesa cieņa kolēģu augstajai profesionalitātei un viņu pārliecībai, ka ar žurnālistu darbu viņi veicina Putina režīma drīzu krišanu. “Novaja Gazeta. Eiropa” saturs ir ļoti noderīgs arī Latvijas krieviski lasošajai auditorijai. Jo, kā zināms, mūsu krievu avīzes ilgstoši darbojas Kremļa politikas pavadā”.
Laikraksta pirmajā atvērumā ir gan “Novaja Gazeta. Eiropa” galvenā redaktora Kirila Martinova, gan “Novaja Gazeta. Baltija” galvenās redaktores Janas Leškovičas ievadraksti. Martinovs rakstā “Speciālā kara degradācija” uzsver, ka Krievijas iedzīvotājiem, kuri tiecas pēc miera, sev jāmeklē jauns prezidents Putina vietā: “Sabiedrība nevar pastāvēt pēc noteikumiem, ko piedāvā Putins, kad bezgalīgā vardarbība un beztiesiskums kļūst par tradicionālo nepotismu (radu, draugu būšanu, “savējo” iecelšana augstos amatos – red.) un zagšanu. Tagad mums ir kopējs uzdevums – nepieļaut kara tālāku eskalāciju un apturēt agresoru. Tā tas ir mums, krievu žurnālistiem, kuri tagad strādā Latvijā”.
Savukārt Leškovičas šī laikraksta nozīmīgumu vērtē: “Krievvalodīgajai Baltijas publikai ir nepieciešamība pēc kvalitatīvas žurnālistikas krievu valodā, kas brīva no propagandas un manipulācijas”.
Plašā publikācijā “Šausmas bez beigām” apskatīta situācija pašreizējā Krievijā – panika, apmulsums, protesti, ceļu bloķēšana, kara komisariātu dedzināšana, rindas daudzu kilometru garumā uz robežas ar Kazahstānu, Gruziju un Mongoliju. Tai pašā laikā Putina tirānijā norit dzīve paralēlajā pasaulē – ar referendumiem par okupēto Ukrainas teritoriju pievienošanu Krievijai.
Savukārt politologs Dmitrijs Oreškins pieļauj, ka pašreizēja situācija Krievijai draud ar sairšanu, nacionālo republiku (sevišķi Dagestānas) separātismu un savstarpēju dažādu Krievijas spēka struktūru cīņām jau pašā Krievijas iekšienē, kad tās vienu otru sāks vainot par piedzīvoto sakāvi Ukrainā.
Rakstā “Grabažas, kas nogalina” Darja Talanova raksta: “Krievijas armija, kura “Global Firepower” reitingā pēc kaujasspējām bija otra visspēcīgākā pasaulē, drīz vien pēc iebrukuma Ukrainā piedzīvoja mūsdienīga bruņojuma deficītu. Karā nācās sūtīt novecojušo padomju tehniku, kas ir bīstama gan mierīgajiem iedzīvotājiem, gan arī pašiem karavīriem”.
Savukārt NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts intervijā stāsta, ka radikālajiem padomju okupekļa Pārdaugavā aizstāvjiem vajadzētu piešķirt ceļazīmi uz Mariupoli, lai viņi savām acīm redz, ko tur paveikuši rašisti. Bet vēsturniece Tamāra Eidelmane intervija teic, ka ļoti labi saprot Baltijas valstu valdības, kuras iestājas par padomjlaika pieminekļu nojaukšanu:
“Saprotu, kāpēc nojauc šos pieminekļus, nemaz nerunājot par to bezgaumīgumu. Ne man citu valstu valdībām norādīt, ko ar tiem darīt. Bet varbūt pareizāk būtu bijis, ja līdzās piemineklim padomju armijai būtu arī piemineklis komunistiskā režīma upuriem. Tieši tas parādītu šīs situācijas sarežģītību”.
Viļņas universitātes krievu filoloģijas katedras vadītājs Pāvels Lavrinecs analizē, kā Krievijas agresija un karš Ukrainā mainījis krievu leksiku, piemēram, ieviešot tādus jēdzienus kā “rašists” un “putinoīds”. Viņš arī uzsver, ka krievi savu imperiālistisko domāšanu apliecina Baltijas valstis sasaucot par “Pribaltiku” (tiešā tulkojumā – Piebaltija): “Jēdziens “Pribaltika” sevī nes maskavisku orientāciju, imperiālistisku skatījumu uz krievu dižvalsts nomali”.
Pāris rakstos tiek stāstīts par tuvojošos ziemu un enerģētisko krīzi, kas Eiropai jāpārdzīvo pēc atteikšanās no Krievijas energoresursiem. Tomēr perspektīvas nav tik šausminošas, kā to apgalvo Kremļa propaganda: jā, būs grūti, bet to varēs pārdzīvot.
Rakstā “Krievi, atpakaļ” analizētas nule notikušās 14. Saeimas vēlēšanām. Tā autors Jevgēņijs Pavlovs uzsver, ka uzvarēja līdzšinējā premjera partija – centriskā “Jaunā vienotība”, kura arī būs noteicēja Latvijas valdībā. Savukārt graujošu neveiksmi piedzīvojusi “Saskaņa”, kas bijusi krievvalodīgo balsts un aizstāve. Par to, ka tagad krievvalodīgo intereses varētu pārstāvēt “Stabiliātei!”, viņš ir skeptisks: “Diez vai var cerēt, ka populistiskā “Stabilitātei!” konstruktīvi strādās krievvalodīgo interešu aizstāvībā”.
Tāpat plašs materiāls veltīts tam, ka Baltijas valstis nu savas robežas slēgušas Krievijas iedzīvotājiem. Tomēr Latvija nav slēgta repatriantiem, Krievijas iedzīvotājiem ar latviskajām saknēm, kuri vēlas pārcelties uz savu tēvzemi. Un viņu skaits pēdējos mēnešos krasi pieaudzis. Ja pērn uz savu senču zemi Latviju gribēja pārcelties 161 Krievijas un 18 Baltkrievijas iedzīvotāji, tad šī gada pirmajos sešos mēnešos jau attiecīgi - 154 un 22.
Publikācijā “Asins spēks” intervēti Ļena un Andrejs Vasiļjevi (Andreja vecmāmiņa bija latviete), kuri no Tomskas nu pārcēlušies uz dzīvi Rīga un bijušais Pēterburgas iedzīvotājs Iļja Mjagkovs, kura senči no Latvijas uz Krieviju pārcēlās vēl 19. gadsimtā. Viņš pāris gadus kārtojis dokumentus, lai pārceltos uz Latviju, un tagad dzīvo Jelgava, kur mīt arī viņa attālie radinieki. Iļja no Pēterburgas uz Jelgavu pārcēlies tādēļ, ka viņš “iestājas par vērībām, kas Krievijai ir svešas”.
Laikraksts 2. numurs noslēdzas ar plašu aprakstu par Krievijā vajāto režisora Kirila Serebņikova gaitām Rīgā, kur tagad strādā Latvijā.
Jāatgādina, ka “Novaja Gazeta”, ko 1993. gadā palīdzēja nodibināt pēdējais PSRS līderis Mihails Gorbačovs, līdz nesenam laikam bija vienīgais lielais laikraksts Krievijā, kas vēl pauda kritisku attieksmi pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un viņa politiku. Avīzes “Novaja Gazeta” galvenais redaktors Dmitrijs Muratovs 2021. gadā saņēma Nobela Miera prēmiju.
Laikraksts savu darbību Krievijā pārtrauca neilgi pēc Ukrainas kara sākuma, jo atteicās pakļauties prasībai tur notiekošo saukt par “speciālo militāro operāciju”.
