"Viņa turpināja durt, tad paklupu, un viņa sāka mani kušināt." Liepājā sadurtā skolotāja pastāsta par piedzīvoto uzbrukumu
Liepājas laikrakstam "Kurzemes Vārds" izdevies sazināties ar cietušo – Liepājas Valsts tehnikuma skolotāju Ilzi Elizabeti Romančenko, kuru vairākas reizes ar nazi sadūrusi 17 gadus veca pirmā kursa audzēkne, kurai, kā stāsta sadurtā, bijusi garīga slimība.
Uzbruka pēkšņi no muguras
Ilze Elizabete Romančenko sestdien, kā ierasts, rosījusies savā studijā F. Brīvzemnieka ielā, aptuveni pulksten 10.30, sagaidot, kad viņa paliek viena, ienākusi 17 gadus veca meitene, viņas audzēkne no Liepājas Valsts tehnikuma pirmā kursa, vēsta portāls "Liepajniekiem.lv".
Meitene esot uzbrukusi pēkšņi, no muguras. "Nebija nekādu draudu, viņa vienkārši sāka man durt ar nazi. Es sāku kliegt, mēģināju bēgt, izvairīties, bet viņa turpināja durt. Tad paklupu un rados uz zemes, joprojām kliedzu, un viņa sāka mani balsī kušināt.
Kad viņa uzlika man savu roku uz mutes, lai apklusinātu, sapratu, ka tā ir mana iespēja – es iekodos viņas rokā un nelaidu vaļā, ar otru roku mēģināju atgaiņāties, bet viņa turpināja vicināt nazi, durt.
Viņas acis bija neprātīgas, es kliedzu, neatslābinot žokli un cieši turot viņas roku ar zobiem. Kaut kā izdevās nokļūt līdz durvīm, atrāvu tās vaļā un izskrēju uz ielas, tur vīrietis kāpa ārā no mašīnas, piesteidzās man klāt, tikmēr uzbrucēja aizbēga, nazi nometa turpat uz ielas," notikušo atstāsta Romančenko.
26. septembrī viņa atradusies Liepājas Reģionālās slimnīcas Ķirurģijas nodaļā, pēc dienas, ko pavadīja reanimācijā, un turpināja ārstēšanos. Viņai ir caurdurtas plaušas, citi ievainojumi.
Uzbrucējai ir diagnoze ar kodu F21
Studijā ir apsardze, un īpašniecei ir arī trauksmes poga, bet viss noticis tik ātri, ka viņa nav paspējusi to nospiest. "Būtu paguvusi tikai, ja tā man tobrīd būtu tieši rokās," saka Romančenko.
Vēlāk vīrieši uz ielas teikuši, ka it kā kaut kādus kliedzienus dzirdējuši, bet nodomājuši, ka telpās kāds vienkārši strīdas.
Par to, ka uzbrucējai ir diagnoze ar kodu F21 (šizotipiski traucējumi), viņu tikai pirms kādas nedēļas informējusi meitenes mamma.
Viņa e-klasē kursa audzinātājai uzrakstījusi, ka meita grib apgūt profesiju, uzlabot latviešu valodas prasmi. Skaidrojusi, ka meitene var būt noslēgta, viņai ir ar komunikāciju saistītas grūtības, grūti atbildēt auditorijas priekšā. Brīžiem, lai nomierinātos, viņa zīmē kaut ko savā blociņā, nenoņem austiņas, jo tā jūtas mierīgāk.
"Mamma sarunā atzinās, ka meita arī viņai agrāk ir uzbrukusi"
Vēl dažreiz ir blakusparādības no medikamentiem, kad acs āboli kustas uz augšu, un tajos brīžos viņai ir grūti kaut ko darīt. Īpaši mācību gada sākumā viņai ir ļoti liels stress. "Būšu pateicīga par mierīgu pieeju. Iepriekš paldies par sapratni," skolotājai rakstījusi mamma.
Iepriekš pie viņas studijā meitene nav bijusi, bet zinājusi, ka skolotājai tāda ir, sarunā izrādījusi interesi par mākslu, pieļāvusi iespēju, ka varētu atnākt. "Man ar kursu septembrī bija divas nodarbības, viena no tām notika muzejā, otra bija auditorijā," viņa pastāsta, ka uzbrucēju pat lāgā nav satikusi.
Kas varēja izraisīt tādu pēkšņu meitenes agresiju, viņai atbildes nav.
"Vakar man zvanīja mamma un sarunā atzinās, ka meita arī viņai agrāk ir uzbrukusi. It kā vairākas dienas neesot dzērusi nozīmētās zāles, mamma pieteikusi pie daktera, bet iespēja tikt bijusi tikai oktobrī.
Priekšā fiziska un emocionāla atlabšana
Skolotājas kolēģes, izpētot uzbrucējas sociālos tīklus, cita starpā noskaidrojušas, ka meitene neslēpjoties sajūsminājusies par tādām grāmatām kā "Es – sērijveida slepkava. Vareno maniaku atzīšanās" vai "Slepkavas ēna".
Romančenko šobrīd priekšā fiziska un arī emocionāla atlabšana. Vai pēc notikušā spēs atgriezties darbā Liepājas Valsts tehnikumā, viņa nezina. Savā studijā viņa ar cilvēkiem strādā individuāli, katru iepazīstot, bet skolā pedagogs iegūst tikai formālu informāciju par audzēkni, kas arī radīja labvēlīgu augsni šādam incidentam.
Skolotājas galvenais jautājums pēc šī incidenta ir par to, cik aizsargāts ir skolotājs, īstenojot tā sauktās "iekļaujošās izglītības" modeli, kas paredz iespēju kopā ar citiem bērniem mācīties arī tiem, kam ir kādas veselības problēmas, tostarp mentālas.
Tieši tas, cik pedagogs ir neaizsargāts šajā situācijā, uztrauc arī citus viņas kolēģus, kas apspriež arī jautājumu par atbildību, ja meitene uzbruktu kādam savam kursabiedram auditorijā.
Skolai nekādas informācijas nebija
"Tas ir kaut kas ārkārtējs un nenormāls, mēs vēl mēģinām apjaust to, kas ir noticis,” aizvakar "Kurzemes Vārdam" sacīja PIKC "Liepājas Valsts tehnikums" direktors Agris Ruperts, komentējot sestdien notikušo.
Par skolotājas saduršanu viņš uzzinājis svētdien – pēc tam, kad Romančenko personiski par to informējusi. "Skolā mēs esam nodrošinājuši, lai būtu maksimāla drošība – gan izglītojamiem, gan skolotājiem. Bet diemžēl to, kas notiek ārpus skolas, mēs nevaram ietekmēt," viņš saka.
Ruperts pārskatījis dokumentus, kas iesniegti, uzbrucējai stājoties izglītības iestādē. "Bija ģimenes ārsta slēdziens, ka meitene var apgūt izvēlēto profesiju," viņš pastāsta. Bet par to, ka ir kādas nopietnas veselības problēmas, – nekā. "Ja cilvēks ir kaut kur uzskaitē, viņam ir tiesības par to neinformēt izglītības iestādi, mēs no izglītības iestādes puses arī nevaram vākt šādu informāciju, ņemot vērā fizisko personu datu aizsardzību."
Neko nesaprata, stress bija milzīgs
Meitenei bijušas grūtības saprast mācāmo vielu, jo latviešu valoda nav viņas dzimtā. "Atceros, ka darbnīcā, kur arī 2. kurss nāca palīgā, ierādījām, kādas mums iekārtas, pastāstījām par specialitāti. Piegāju klāt, krieviski jautāju, cik daudz no teiktā viņa saprata, un viņa atklāti pateica, ka pilnīgi neko. Nezinu, ko mamma domāja, kā mēs mācāmies, jo [meitu veda uz skolu] ar tādu cerību, ka varēs radoši izpausties un iemācīties latviešu valodu. Bet tā jau nevar. Līdz ar to varu iedomāties, kā tas bija, kad viņa aizgāja uz fiziku, ķīmiju, matemātiku…
Viņai tas noteikti radīja šausmīgu diskomfortu, tu nevari justies labi, ja neko nesaproti,” saka tehnikuma pedagoģe Ligita Reimane.
Pacienta tiesības un sabiedrības intereses
Liepājas Piejūras slimnīcas galvenā ārste, bērnu psihiatre Evija Siliņa par notikušo uzbrukumu skolotājai uzzināja tikai no "Kurzemes Vārda".
"Jebkuram cilvēkam ir tiesības uz izglītību, vispār uz dzīvi, neatkarīgi no viņa diagnozes, citādi tā ir diskriminācija. Tagad notiek pacientu ar dažādiem fiziskiem un arī psihiskiem traucējumiem integrācija sabiedrībā. Cits jautājums ir par to, cik pacients ir kritisks pret savu veselību, vai lieto medikamentus, kuri ir jālieto, vai laikus vēršas pie ārsta. Psihiskajiem traucējumiem ir tā specifika, ka tieši trūkst šīs kritikas," saka Siliņa.
Bet, ja pacients ir nepilngadīgs, visa atbildība ir vecāku un aizbildņu ziņā. "Ja bērnam ir traucējumi, ieskaitot psihiskos, pienākums un labais stils ir par to informēt citus. Ja tas ir izdarīts, tad pārējie var mēģināt izvairīties un jebkādā gadījumā ņemt vērā, ka šis cilvēks ir atšķirīgs no citiem," saka daktere.
"Diagnozes izpausmes var uznākt gan pēkšņi, gan arī pakāpeniski," viņa piebilst, lūgta komentēt, vai uzbrucējas emocionālā stāvokļa pasliktināšanos bija iespējams paredzēt.
"Skola nav to iestāžu lokā, kam ir tiesības pieprasīt informāciju par diagnozēm, šādu tiesību nav arī Sociālajam dienestam. To var pieprasīt tikai cita ārstniecības persona vai tiesībsargājošās institūcijas, kā prokuratūra, policija, bāriņtiesa. Ziņas par personas veselību, tostarp arī invaliditāti, diagnozēm ir stingri aizsargājamas, sensitīva informācija, ko nosaka likumdošana," paskaidro Siliņa.
"Bet pēc šādiem gadījumiem atkal rodas jautājums par psihiatrisko pacientu tiesībām. Par to ierobežošanu Tiesībsargs bieži pārmet. Bet ir tā, ka tiesības un intereses saduras. Viens ir sabiedrības tiesības justies droši, bet ir pacientu tiesības integrēties sabiedrībā," situācijas sarežģītību izskaidro speciāliste.
Raksta pilno versiju var izlasīt portālā "Liepajniekiem.lv".
