Kultūras žurnāliste Liega Piešiņa: "Laba grāmata aizved no ikdienības, kurā mēdz runāt par elektrības cenām, slimībām un sliktajiem ceļiem"
Varbūt tā patiešām bija, varbūt tie ir atmiņas jociņi, taču man ir sajūta, ka bērnu dienas allaž esmu vadījusi priežu meža tuvumā. No biezās priedes mizas taisītās laiviņas bez bažām varēja laist ūdenī – tās šķita drošas un neapgāžamas. Tieši tā es jūtos grāmatu pasaulē. Tajā vienmēr var patverties, kad apkārtējā pasaule sašūpojas.
Radi par manu trako lasītkāri smejas, ka grāmatās es nobēgot no reālās dzīves, bet īstenībā tā jau dara daudzi no mums, dzīvodamies, mūsdienīgi izsakoties, katrs savā burbulī. Tas burbulis nav jāuztver vienīgi kā radniecīgi domājošu ļaužu kopa – tikpat labi tās var būt seriālu kaislības, tīmekļa dzīles, spēļu azarts, vārdu sakot, jebkas. Protams, arī kultūra visās tās izpausmēs.
Lielākā daļa manas darba dzīves dažādās izpausmēs ir bijusi un ir saistīta ar literatūru. Vairāk nekā trīs gadu desmitus simtiem rakstnieku esmu palīdzējusi sarunāties ar saviem lasītājiem lielākās un mazākās bibliotēkās, esmu iemūžinājusi viņu balsis radio sižetos un ierakstos muzeju krātuvēs, esmu strādājusi žūrijās, vadījusi literāras ekskursijas un grāmatu mīļotāju klubiņus. Dzīvodamās grāmatu pasaules iekšpusē un vienlaikus aplūkodama to no dažādiem skatpunktiem, vairs neuzdrošinos neko apgalvot strikti un kategoriski.
Vispārējais viedoklis ir tāds, ka lasītāju kļūst aizvien mazāk, grāmatas pērk retāk, gadu gaitā sakrātās individuālās bibliotēkas kļuvušas par apgrūtinājumu to īpašniekiem un mantiniekiem. Tam var piekrist, jo grāmatu dāvinājumi vairs nav veltes, ko sagaida sirsnīgiem aplausiem, un aizvien biežāk sastopami dzīvokļi, kuros nav neviena drukas darba. Rindas pie grāmatu veikaliem ir mazticami stāsti no vecmāmiņu jaunības dienām, un tikpat eksotiska izklausās mana dalīšanās pieredzē, kā vienlaikus vārīt zupu un sekot romāna varoņu gaitām. Taču arī pierakstu rindas pēc bibliotēkās jaunsaņemtajām grāmatām nemazinās, rakstnieku skaits vairojas, un grāmatniecības jaunumiem vairs nespēj izsekot līdzi pat mācīti filologi.
Tie, kuri raksta projektus, zina, ka naudas piešķīrēji galveno uzmanību velta paredzētā mērķa sasniegšanas kvantitatīvajiem un kvalitatīvajiem rādītājiem. Prāta vētra lepojas, ka tās šīsvasaras turnejas atklāšanas koncertā bijis desmitiem tūkstošu klausītāju. Ar grāmatām tādas masas nepievilināt, taču jūlijā Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā Kalāčos nomaļajā Liepas pagastā uz dzejniekam veltītās grāmatas atvēršanu bija sabraukuši un sanākuši pāri par simtu ļaužu. Nupat Salacgrīvas bibliotēkā vadīju sarunu ar jaunu prozaiķi Ivetu Troaliku par viņas godalgoto grāmatu. Apmeklētāju bija tieši tik daudz – aptuveni divi desmiti –, lai uzticību raisošā pulciņā apmainītos domām par tik svarīgu tematu kā vardarbība, ko autore aplūko romānā. Ar prieku vēroju, ka cilvēki nebaidās izteikties, ka zudusi citkārt ierastā vēlme iesēsties pēdējā rindā, lai tikai liek mani mierā. Varbūt tāpēc, ka tikšanās notika sarunu ciklā Literārā mentalitāte un visi cits ar citu ir pazīstami. Varbūt caur literatūru ir vieglāk runāt par personisko sāpi, tādējādi meklējot ceļu uz garīgu atveseļošanos.
Mājup braucot, mašīnā skanēja radio. Mundrs vīrietis aizgūtnēm skandināja, lai pērku un pērku – viss par 30 un pat 40 procentiem lētāks, un jauna santehnika ir tā, bez kā mana turpmākā dzīve nav iedomājama. Skaidrs, ka dzīvojam mārketinga laikmetā un bez reklāmas nav iespējams paspert ne soli. Visi rēķina ekonomisko izdevīgumu, un no šāda viedokļa bibliotēku, muzeju un citu mazu kultūras iestāžu pastāvēšana nav izdevīga. Ja parēķina, cik Salacgrīvas pašvaldībai izmaksā viens bibliotēkas apmeklētājs, tāmē iekļaujot telpu uzturēšanu, elektrību, tualetes apmeklējuma ūdeni un ko tik vēl ne, galva no tiem skaitļiem apreibtu. No vienas puses, mazajā Latvijā, kuras iedzīvotāju daudzums ar katru gadu samazinās, kopā ir pusotrs tūkstotis bibliotēku, tāpēc var pieņemt, ka ir tikai saprātīgi, ja par diviem trim procentiem samazinās arī bibliotēku skaits. No otras puses, man šķiet pilnīgi noziedzīgi visu aplūkot tikai naudas kategorijās, bibliotēku slēgšanu pamatojot ar lieliem izdevumiem vai, aizplīvuroti izsakoties, kā to pašlaik dara Jūrmalas dome, ar to, ka “iekštelpas ir morāli un fiziski nolietojušās”. Manā uztverē tie ir papildu šķēršļi lasoša cilvēka ceļā pie grāmatas.
Kultūras objektus var ne tikai slēgt, bet arī atvērt. Aizvadītajā ziemā, piemēram, Siguldas novada Inciema tornī atklāja izstādi Anšlavs Eglītis. Jaunais cilvēks. Modernās ekspozīcijas, kuras atklāšanā trīs braši vīri, viņu vidū kultūras ministrs, runāja par literatūras un rakstnieku nozīmi, pirmsākumi meklējami latviešu valodas skolotājas Māras Ozolas vēlmē iepazīstināt ciema ļaudis ar Anšlavu Eglīti un viņa saistību ar Inciemu. Ņemot vērā grāmatu Pansija pilī un Homo novus autora pēdējo gadu popularitāti un interesentu meklējumus, kur tad atradusies Eglīšu pansija, Māra vispirms esot izvadājusi ekskursijā pie ciema veikala allaž dirnošos saulesbrāļus, lai viņi zinātu atbildēt uz iebraucēju jautājumiem. Materiālu meklējumi Māru aizveda līdz grāmatai, bet ciema iedzīvotāji pie katras izdevības atgādina – ja neesat vēl bijuši tornī, ir vērts iegriezties, tur ir ļoti interesanta ekspozīcija…
Ikgadējie Latvijas izdevējdarbības datu apkopojumi liecina, ka klajā nākušo grāmatu un brošūru skaits tikai pieaug un pieaug. Šajā daudzveidīgajā klāstā ir tik viegli apjukt un neieraudzīt patiesas pērles. Varbūt tāpēc daudziem ir viedoklis, ka latviešiem jau nav labas literatūras, ka īstus dārgumus var atrast tikai tulkotajā literatūrā. Tā spriež arī dažs labs bibliotekārs, kas jaunumu stendā goda vietā izliek tās grāmatas, ko es saucu par pasakām pieaugušām sievietēm, taču arī tās daudziem krāšņo dzīvi un ļauj cerēt, ka kaut kur tepat mīt varonis, ar ko kopā vadīt brīnišķas dienas. Kad paziņo kārtējo literāro konkursu rezultātus, allaž kāds pukojas, ka prēmijas un balvas saņēmuši neīstie, bet ne jau godalgas vairo vai samazina romāna un dzejas krājuma nozīmīgumu. Man, piemēram, šķiet, ka Ilzes Jansones romāns Laika rēķins, kas veltīts rakstnieces Ilzes Šķipsnas mūžam, sērijā Es esmu ir izcils darbs un nav pietiekami novērtēts, bet es arī redzu tam iemeslus – romāns ir pilnīgi atšķirīgs no Ilzes Jansones iepriekšējā veikuma, un trimdas rakstniece Ilze Šķipsna latviešu lasītājam ir maz pazīstama. Un es turpinu to ieteikt ikvienam, kurš man jautā, ko ir vērts lasīt no jaunākās literatūras.
Grāmatas var iedalīt, kā to dažkārt mēdz darīt gardēži, augstajā literatūrā un lasāmvielā. Es drīzāk izvēlētos salīdzinājumu ar jūtu pasauli. Kad esi iemīlējies, tad taču savā jūsmā iekļauj visu cilvēku, nepievēršot uzmanību viņa krunciņām, liekajiem kilogramiem, kārnajām miesām, garajam degunam vai citām nepilnībām. Mīlestība kā starojums apņem visu cilvēku kā kopumu. Tā arī tiem, kas dzīvo grāmatu pasaulē. Grāmata ir piedzīvojums, kas vienmēr paliek ar lasītāju. Laba grāmata aizved no apnikušās ikdienības, kurā mēdz runāt par maizes un elektrības cenām, par slimībām un sliktajiem ceļiem, par kašķīgajiem kaimiņiem un laika apstākļiem. Laba grāmata ieved tajā pasaulē, kas ir kļuvusi par retu greznību, tas ir, pasaulē, kurā spriež, kā vairot labo un nostāties pret ļaunumu, kur godīgums, pašcieņa, stāja, gudrība nav tukši vārdi, bet ceļš, kas ejams personības tapšanas procesā.
