Vai jauniešiem jau posties uz armiju? Ko nozīmē Valsts aizsardzības dienests
Kaut arī Aizsardzības ministrija ideju par Valsts aizsardzības dienestu (VAD) aicina nesalīdzināt ar obligāto dienestu, tomēr daudzi to uztvēruši tieši tā. Ar ko atšķirsies VAD no obligātā dienesta, un cik izplatīts ir šis valsts aizsardzības nodrošināšanas veids šobrīd pasaulē?
Pēc publiski pieejamiem 2020. gada datiem, pasaulē bija aptuveni 70 valstu, kurās pastāvēja obligātais militārais dienests. Vēl vairākas valstis figurēja kā tādas, kurās dienests ir, bet to tuvākajos gados plānots atcelt, taču Krievijas iebrukums Ukrainā šos plānus ir koriģējis.
Dažās valstīs nemaz nav armijas
Ģeogrāfija ir visai plaša, un valstis ar obligāto dienestu ir atrodamas visos apdzīvotajos kontinentos, izņemot Austrāliju, taču ir arī valstis, kurās armijas nav vispār – Kostarika, Islande, Panama, Surinama. Armijas nav arī Dānijai piederošajā Grenlandē.
Pēc vispārpieņemta ekspertu vērtējuma, profesionālā armija ir kaujas spējīgāka un labāk apmācāma, tomēr gadījumā, kad ir jādod pretspars lielākam iebrucēju skaitam, tā var izrādīties pārāk mazskaitlīga un ar ierobežotām rezervēm.
Obligātajā dienestā uz dažādiem laika posmiem tiek iesaukti visi tam derīgie vīrieši, kuri pēc tā pabeigšanas kļūst par armijas rezervistiem. Viņu iemaņas un zināšanas tiek uzturētas, regulāri organizējot īstermiņa apmācības. Četrās valstīs šādam dienestam ir pakļautas arī sievietes – Izraēlā, Ķīnā, Malaizijā un Norvēģijā.
Ko plānots darīt Latvijā
Kaut arī pagaidām VAD veidošana ir tikai ideju līmenī, tomēr vairākas valdību veidojošās partijas un politiķi ir izteikuši atbalstu tā veidošanai – ieskaitot premjeru Krišjāni Kariņu un Valsts prezidentu Egilu Levitu.
Kā nepieciešamais finansējums pagaidām minēti aptuveni 100 miljoni eiro, taču vairāku amatpersonu izteikumi liek domāt, ka tas var sasniegt arī 800 miljonu. OMD kritiķi arī aicina padomāt, vai šo naudu nebūtu lietderīgāk ieguldīt moderna bruņojuma iegādei.
Latvijas VAD plānots iesaukt vīriešus vecumā no 18 līdz 27 gadiem, sievietes varēs pieteikties brīvprātīgi. Paredzēts, ka to ieviesīs pakāpeniski piecu gadu laikā un 2023. gada 1. janvārī sāksies pirmais posms, kuram varēs pieteikties brīvprātīgi.
Dienesta ilgums paredzēts 11 mēnešu plus viens brīvlaika mēnesis, dienesta laikā tiks maksāta līdz 400 eiro mēnesī liela kompensācija ikdienas izdevumiem. Šajos 11 mēnešos būs trīs mēnešus ilgs pamata apmācības kurss, trīs mēneši militārās specialitātes apmācība un piecu mēnešu dienests Nacionālo bruņoto spēku (NBS) vienībā.
Tiem, kuri nevēlēsies dienēt armijā, būs iespēja dienēt Zemessardzē ar piecu gadu līgumu, kas ietver 20 dienu apmācību gadā. Vēl paredzēta iespēja izvēlēties alternatīvo dienestu Iekšlietu, Veselības vai Labklājības ministrijas iestādēs.
Pēc NBS ekspertu domām, šobrīd profesionālais militārais dienests iespējamās brīvprātīgo rezerves Latvijā ir izsmēlis, tādēļ VAD jaunajos ģeopolitiskajos apstākļos ir vienīgā izeja armijas stiprināšanai.
Pēc dažādiem aprēķiniem, šobrīd tikai 0,5 līdz 2% no Latvijas iedzīvotājiem būtu rīcībspējīgi militāra iebrukuma gadījumā, tādēļ nākamajos piecos gados ir plānots sagatavot 50 000 cilvēku, kuri spētu rīkoties kara gadījumā. Te gan jāpiezīmē, ka, papētot mūsu tuvējo kaimiņvalstu obligātā dienesta iespējas un statistiku, šis skaitlis nešķiet reāli sasniedzams.
Ziemeļeiropā esam izņēmums
Šobrīd Latvija ir vienīgā Ziemeļeiropas valsts, kurā nav obligātā dienesta, un iespējams, ka uz to norādījuši arī NATO sabiedrotie – varbūt tā ir sagadīšanās, bet aizsardzības ministrs Artis Pabriks ar šo ideju nāca klajā uzreiz pēc atgriešanās no ASV. Jāatzīmē, ka agrāk, būdams šajā amatā, viņš par obligāto dienestu izteicās visai noraidoši.
Somijā, kurai ir pieredze karā ar PSRS, obligātais dienests pastāv jau sen. Saskaņā ar konstitūciju katram valsts pilsonim vecumā no 18 līdz 60 gadiem ir obligāts pienākums iesaistīties dienestā, sievietes to var darīt labprātīgi.
Obligātais iesaukums attiecas uz vīriešiem no 18 gadu vecuma, taču to var atlikt līdz 28 gadiem – tā laikā tiek pārbaudīta viņu atbilstība un noskaidrotas vēlmes. Atkarībā no specifikas dienests var ilgt 165, 255 vai 347 dienas – tiem, kas izvēlas alternatīvo dienestu, jārēķinās ar visgarāko termiņu.
Dienas naudas lielums ir atkarīgs no dienesta ilguma un var būt no 5,20 līdz 12,10 eiro – Latvija šajā ziņā plānojusi bagāto Somiju apsteigt. Pēc dienesta pabeigšanas karavīri paliek rezervistos līdz 50 gadu vecumam, virsnieki un apakšvirsnieki līdz 60 gadiem, periodiski iesaistoties apmācībās.
Pērn veiktā aptauja parāda, ka 73% somu vīriešu ir par obligāto dienestu, un Somijas kopējais rezervistu skaits sasniedz teju miljonu. Par atteikšanos no jebkāda veida dienesta paredzēts 173 dienu cietumsods, un tam kā sekas ir arī sabojāta dzīve un jebkāda vērā ņemama karjera.
Zviedrija velti atteicās
Zviedrija no obligātā dienesta atteicās 2010. gadā, pamatojot to ar faktu, ka tās teritorijā kara nav bijis vairāk nekā 200 gadu. Tomēr pēc Krimas aneksijas 2014. gadā un karadarbības Ukrainas austrumos 2017. gada martā valdība paziņoja par tā atjaunošanu.
Jau 2018. gada 1. janvārī kā papildinājums profesionālajai armijai tika iesaukti 4000 cilvēku, arī sievietes, un tāds šis skaits saglabāts arī šobrīd. Zviedrijā tomēr galvenais spēks paliek profesionālā armija, un obligātais dienests ir tikai neliela daļa no tās, taču tā ir kvalitatīva rezerve.
Norvēģijā līdzīgi kā Somijā obligātais dienests noteikts konstitūcijā, un no 2015. gada, nodrošinot dzimumu līdztiesību, iesauc arī sievietes, kuru skaits sasniedzis jau gandrīz 20 procentu.
Gan sievietes, gan vīrieši šim dienestam ir pakļauti vecumā no 19 līdz 44 gadiem. Tāpat kā citās valstīs vispirms ir 12 līdz 18 mēnešu ilgs dienests armijā vai flotē, bet pēc tam turpinājums rezervistu rindās ar periodiskām mācībām. Nacionālās gvardes dienesta ilgums jauniesauktajiem ir septiņi mēneši.
Dienests organizēts tā, ka iesauktos izvieto maksimāli tuvu viņu dzīvesvietām un nedēļas nogales viņi pavada mājās. Paredzēta arī materiālā kompensācija – vairāk nekā 700 eiro mēnesī. No 2011. gada alternatīvais dienests vairs nepastāv, un katram ir iespēja atteikties no dienesta savas pārliecības dēļ.
Aplēsts, ka Norvēģija kara gadījumā spēj mobilizēt aptuveni 300 000 rezervistu. Interesanti, ka 2020. gadā ar likumu tika aizliegts armijā iesaukt Norvēģijas pilsoņus ar krievisku izcelsmi.
Kaimiņi saglabāja
Igaunija obligāto dienestu saglabāja, un tas līdztekus profesionālajai armijai turpina pastāvēt no neatkarības atgūšanas laikiem – tas nostiprināts arī konstitūcijā. Iesaukumam ir pakļauti vīrieši vecumā no 18 līdz 27 gadiem, dienesta ilgums ir astoņi līdz 11 mēneši.
Dienests notiek pēc teritoriālā principa, un pēc tā rezervisti arī veido teritoriālo vienību. Interesanti, ka dienējošajiem ir iespēja apgūt arī civilajā dzīvē noderīgas prasmes, tostarp tikt pie autovadītāja apliecības. Viņiem ir arī ievērojamas sociālās garantijas – tiek saglabāta studiju vai darba vieta, ir veselības apdrošināšana un materiālais pabalsts.
Iepriekš katru gadu iesauca 3200 karavīru, tagad šis skaits tiek palielināts līdz 4000, un ar šā plāna izpildīšanu, ņemot vērā Igaunijas iedzīvotāju skaitu, ir savas problēmas.
Lietuva obligāto dienestu atjaunoja 2016. gadā, un tas ietverts konstitūcijā. Katru gadu vidēji iesauc 4000 jauniešu, kurus atlasa speciāla datorprogramma, taču priekšroka tiek dota brīvprātīgajiem – rezultātā iesauc tikai 10% no attiecīgo vecumu sasniegušajiem.
Likums paredz, ka uz deviņiem mēnešiem var iesaukt jebkuru vīrieti vecumā no 18 līdz 23 gadiem, brīvprātīgi to var darīt no 18 līdz 38 gadu vecumam. Iesauktie visa dienesta laikā kopā saņem materiālo pabalstu 3684 eiro apmērā, iesauktā darba devējam tiek piešķirta sešu mēnešu subsīdija.
Ir arī virkne attaisnojošu iemeslu, kuru dēļ iesaukt nedrīkst, piemēram, studijas augstskolā. Neiesauc arī garīdzniekus, parlamenta deputātus, kriminālprocesā apsūdzētos un mazu bērnu apgādniekus. Zīmīgi, ka pēc obligātā dienesta ieviešanas 2016. gadā emigrācija no valsts pieauga aptuveni par 20 procentiem.
Šveices totālā aizsardzība
Šveice ir viena no nedaudzajām Eiropas valstīm, kur obligātais militārais dienests saglabājies arī pēc vairākiem referendumiem par tā iespējamo atcelšanu. Dienests armijā joprojām ir obligāts visiem vīriešiem, kuriem to ļauj veselība.
Interesanti, ka alternatīvais dienests Šveicē ieviests salīdzinoši nesen, tikai 1996. gadā, un līdz tam par atteikšanos dienēt armijā bija paredzēts kriminālsods. Pēc pieejamiem datiem, laikā no 1968. līdz 1996. gadam aiz restēm šā iemesla dēļ nonākuši aptuveni 12 000 cilvēku.
Obligātais militārais dienests Šveicē pastāv visai sen, un aukstā kara laikā pēc PSRS iebrukumiem Ungārijā un Čehoslovākijā to vēl nostiprināja. Lēš, ka tolaik Šveice dažu dienu laikā spētu mobilizēt 600 000 vīru lielu kaujas spējīgu armiju, un šī valsts, pateicoties kalnos pie autoceļiem izvietotajām lielgabalu baterijām, būtu teju neiekarojama.
Obligātais dienests notiek trīs posmos. Pirmais ir kā jaunkareivja apmācības skola, kas ilgst 124 dienas, otrais posms atkarībā no specializācijas var ilgt no 440 līdz 680 dienām, taču to var iziet arī vairākos piegājienos. Trešajā posmā rezervistus iesauc uz īsām apmācībām, kas ilgst 19 dienas.
Šveice ir interesanta ar to, ka savus ieročus un formastērpus rezervisti glabā mājās, un visi arī zina, kur viņiem jādodas trauksmes gadījumā, tādēļ teiciens, ka “Šveicē nav armijas, bet visa Šveice ir armija”, ir īsti vietā.
No Eiropas valstīm obligātais dienests vēl ir Austrijā, Vācijā, Grieķijā un Dānijā, tāpat arī NATO valstī Turcijā. Tomēr tāpat kā jau apskatītajās valstīs visur tas ir kā papildinājums profesionālajai armijai un nodrošina sagatavotus rezervistus.
Obligātais dienests ir arī visās autoritāro režīmu valstīs – Ķīnā, Ziemeļkorejā, Krievijā un Baltkrievijā. Karš Ukrainā parāda, ka Krievijai nav nekādu problēmu uz kauju vietām nosūtīt neapmācītus jauniesauktos, kuriem izdzīvošanas iespējas ir visai zemas.
