Mateušs Moraveckis: Otrā pasaules kara vēstures aktualitāte
Mateušs Moraveckis ir Polijas Republikas premjerministrs. Piedalījās iestāšanās Eiropas Savienībā sarunu grupas darbā, kas apsprieda Polijas iestāšanās nosacījumus. Beidzis Vroclavas universitātes Vēstures fakultāti, studējis biznesa vadību Vroclavas Tehnoloģiju universitātē un Centrālajā Konektikutas štata universitātē. Šīs ir viņa pārdomas par vēstures līkločiem un to saistību ar mūsdienām.
Otrais pasaules karš sākās 1939. gada 1. septembrī. Trešais reihs, ne ar ko neizprovocēts un bez jebkāda paziņojuma, sāka iebrukumu Polijā. Viena no pirmajām karadarbībām bija Polijas munīcijas noliktavas apšaude Vesterplates pussalā. Uguni uz poļu karavīriem atklāja kaujas kuģis "Šlēsviga-Holšteina", kas jau iepriekš bija ieradies Gdaņskā šķietami miermīlīgā vizītē.
Atgādinu šos pamatfaktus 83 gadus pēc Otrā pasaules kara sākuma, jo palielinoties laika distancei, Eiropas sabiedrība arvien mazāk apzinās to notikumu ģenēzi, kas noteica mūsdienu Eiropas veidolu. Jo mazāk tiešu šo notikumu liecinieku paliek starp mums, jo trauslākas ir atmiņas par kara laikiem, un jo lielāka atbildība par gādāšanu par patiesību gulstas uz mūsu pleciem. Un šīs atbildības latiņa šodien ir augstāka nekā jebkad agrāk pēckara vēsturē.
Pirmskara Eiropa iekrita Otrā pasaules kara slazdā, jo gadiem ilgi nespēja saprast un pienācīgi novērtēt divu totalitāro ideoloģiju rastos draudus. Tā laika politiskajai elitei padomju komunisms un vācu nacisms bija pilnīgi nesaprotamas parādības. Jo īpaši ārpus Eiropas iztēles robežām izgāja nacisms un vāciešu masveida aizraušanās ar Hitleru, jo Vācija, galu galā, gadiem ilgi kalpoja par augsti attīstītas kultūras paraugu, kas nav uzņēmīga pret masu neprātu.
Hitlers kopš paša valdīšanas sākuma Vācijā neslēpa savas impēriskās ambīcijas. Un šīs ambīcijas viņš soli pa solim realizēja, vispirms veicot Austrijas anšlusu un pēc tam ieņemot Čehoslovākiju. Reakcija uz katru no šiem soļiem bija pasīva, jo Eiropa maldināja sevi, ka spēs izvairīties no kara, ja tiks apmierināta vācu apetīte. Cena par mieru, kas būtu jāsamaksā, bija tautu un valstu verdzība, kuras Vācija atzina par savu ietekmes sfēru, par savu Lebensraum.
Polija uz šī fona bija unikāla. Hitlers ne vienreiz vien kārdināja poļus ar sadarbības piedāvājumu apmaiņā pret Vācijai pakļautās valsts statusu, taču neviens no šiem priekšlikumiem netika pieņemts. Tāpēc Vācijas lēmums varēja būt tikai viens – iebrukums. Tajā pašā laikā Hitleram bija divu veidu bažas. Vienas attiecās uz Rietumu reakciju uz uzbrukumu sabiedrotajai Polijai, bet otras raizes bija saistītas ar Padomju Savienības reakciju, kura oficiāli bija naidīgi noskaņota pret Trešo reihu.
Neskatoties uz daudzām atšķirībām, abus totalitārismus vieno vēlme iznīcināt Polijas valsti. 1939. gada 23. augustā Trešais reihs un PSRS parakstīja neuzbrukšanas līgumu, bet slepenā papildprotokolā vienojās par Polijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Somijas un Rumānijas teritoriju sadalīšanu. Molotova-Ribentropa pakts izšķīra Centrāleiropas un Austrumeiropas likteni. 1.septembrī Polijai uzbruka Vācija, savukārt 17. septembrī no otras puses uzbruka Sarkanā armija. Polija kļuva par pirmo asiņaino kara upuri, bet Hitleram un Staļinam bija dubultās uzvaras sajūta. Viņi ne tikai izmantoja nospiedošo militāro pārsvaru savam zibenīgajam triumfam, bet arī nesagaidīja nekādu konkrētu reakciju no Rietumu puses.
Mūsdienu Eiropas pamati ir būvēti uz atmiņām par uzvaru pār nacismu un tajā pašā laikā uz apkaunojošas patiesības par pasivitāti kara pirmajā posmā noliegšanas. Kad Polija asiņoja, būdama pirmā, kas stājās pretī noziedzīgajam režīmam, Parīzē vai pat Londonā daudzi joprojām ticēja, ka Hitlers apstāsies pie Varšavas. Pavisam drīz viņi uzzināja, cik ļoti bija maldījušies.
Tas, ko pieredzēja Polija un tas, kas notika tās zemē vācu okupācijas laikā, ir pilnīga izdzimuma gadījums. Tieši Polijas teritorijā vācieši izdarīja visnežēlīgākos noziegumus. Tieši Polijā tika uzbūvēta lielākā daļa infrastruktūras, kas tika izmantota vienam no šausminošākajiem noziegumiem vēsturē – holokaustam. Daudzās Rietumvalstīs okupācija bija sāpīga, tomēr pārdzīvojama pieredze. Tikmēr Polijā miljoniem poļu un ebreju katru dienu nācās cīnījās par izdzīvošanu, jo viņi tika uzskatīti par zemcilvēkiem. Jau no paša sākuma "kungu" tauta nolēma iznīcībai ebreju tautu, bet poļu tautu atzina par vergu tautu, lielu daļu no kuras arī bija jāiznīcina.
Apziņa, ka Vācija ir pārvērtusi Poliju par elli uz zemes, Rietumos nāca ārkārtīgi lēni. Simbolisks ir stāsts par Janu Karski. Viņš bija viens no pirmajiem, kas Amerikas Savienotajām valstīm iesniedza ziņojumu par Vācijas noziegumiem – ebreju iznīcināšanu. Un, lai gan karš bija jau turpinājies daudzus mēnešus, Rietumi nebija gatavi pieņemt visu patiesību.
Spēt paskatīties acīs patiesībai par Otro pasaules karu ir mūsu pienākums ne tikai pret pagātni, bet arī pret nākotni. Tas, ka pēckara Vācija tik ātrā laikā atkal tika iekļauta starptautiskajā apritē, nepieprasot tai veikt dziļu izmeklēšanu un saukt pie atbildības kara noziedzniekus, pavēra durvis uz ļaunuma relativizēšanu. Moralizēšana politikā parasti ir nevietā, bet, kad runa ir par totalitārisma izvērtēšanu, mums nevar būt nemazāko šaubu – tas bija absolūts ļaunums, un noziegumu izpildītāji reizi par visām reizēm paši sevi ir izslēguši no cilvēku kopienas. Tikmēr arvien biežāk dzirdam un lasām par upuru līdzdalību. Tas jau ir tikai solis līdz pilnīgai vēstures sagrozīšanai un tās apgriešanai ar kājām gaisā. Šādu soli pret Poliju spēra neviens cits kā Vladimirs Putins. Krievijas propaganda gadiem ilgi cenšas pārliecināt pasauli, ka Polija ir atbildīga par Otrā pasaules kara izcelšanos. Meli, kas ir tik nekaunīgi, ka jau robežojas ar absurdu, ir viena no totalitārās propagandas pamatiezīmēm.
Vēsturiskie salīdzinājumi mēdz būt maldinoši, bet šodien no tiem ir grūti izvairīties. Ja mēs pārceltu Otrā pasaules kara ģenēzi uz mūsdienu apstākļiem, tad kulminācija būtu Krievijas iebrukums Ukrainā. Fakts, ka tas ir noticis, nozīmē, ka daudzas valstis ir aizmirsušas divdesmitā gadsimta mācības. Mēs saskaramies ar atdzimstošu impēriju ar totalitārām tendencēm. Pirms 83 gadiem Polija bija pirmā, kas atteicās pakļauties. Polija izvēlējās uzticību brīvībai, uzticību vērtībām, uz kurām balstās Rietumu civilizācija. Un Poliju nodeva tās sabiedrotie. Atgriežamies pie šīs vēstures, lai ne tikai to atcerētos, bet arī nepieļautu tādas pašas kļūdas kā toreiz.
Teksts publicēts kopā ar Polijas ikmēneša izdevumu "Wszystko co Najważniejsze" [„Viss svarīgākais”] kopīgā ar Nacionālās piemiņas institūtu un Polijas Nacionālo fondu vēstures projekta ietvaros.
