Skaidrojam, kā Latvijas pareizticīgos cenšas izvilkt no Maskavas lamatām

Latvijas Pareizticīgās baznīcas pirmsākumi meklējami jau 11. gadsimtā valsts austrumos – Latgalē, kad tās pilsnovadu valdnieki attīstīja sakarus ar Polocku, Pleskavu un Novgorodu. Daudzi uzskata, ka pirmās kristīgās draudzes Latvijā radušās nevis Vidzemes lībiešu apgabalos (Siguldā, Ikšķilē), bet gan latgaļu apdzīvotajos novados. Tādējādi pareizticīgie (austrumu rita kristieši) varētu tikt uzskatīti par pirmajiem kristīgās vēsts nesējiem Latvijas teritorijā.

Vēsturiskā atkarība no Krievijas

Vēsturiski izveidojies, ka Latvijas pareizticīgie kanoniski (garīgajos jautājumos) pakļāvušies Maskavas patriarham. Tikai neilgu laiku – no 1935. gada līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā - viņi bija pakļauti Konstantinopoles patriarham.

Pēc neatkarīgas Latvijas nodibināšanās, toreizējais Maskavas patriarhs Tihons LPB piešķīra plašas autonomijas tiesības, jo patriarhs saprata, ka viņš no karojošas ateisma valsts galvaspilsētas nevarēs vadīt Latvijas ticīgo dzīvi. Savukārt 1935. gada maijā Latvijas pareizticīgo garīdzniecības un baznīcēnu kongress vērsās pie Konstantinopoles patriarha Fotija II ar lūgumu LPB pārņemt savā pārraudzībā.

Līdz Latvijas okupācijai LPB tad arī bija Konstantinopoles patriarhāta sastāvā. 1941. gada pavasarī LPB vadītājs, metropolīts Augustīns okupantu spiediena rezultātā bija spiests Maskavas Dieva Parādīšanās katedrālē publiski nožēlot šķeltniecības grēku un visas LPB lietas nodot Maskavas patriarhāta pārvaldībā. Nacistu okupācijas laikā LPB tā arī neizdevās iegūt juridisku neatkarību no Maskavas, kaut gan tā tolaik pastāvēja tikai formāli “uz papīra”.

Pēc kara LPB atkal pārgāja pilnīgā Maskavas pakļautībā, kas saglabājās arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Neizdodas aiziet no Maskavas

Atjaunotās neatkarības laikā bija pāris salīdzinoši neveiksmīgi un vārgi mēģinājumi LPB atbrīvot no Maskavas pakļautības. Pāris desmitu separātistu, salīdzinot ar desmitiem tūkstošu Latvijas pareizticīgo saimi, nevar uzskatīt par kaut cik vērā ņemamu spēku. Vēl jo vairāk tādēļ, ka visus pēdējos gadus LPB vadība sirdīgi centusies nomelnot visus tos, kuri no tās atšķēlušies un mēģinājuši draudzēties ar Maskavas patriarha Kirila nolādēto Konstantinopoli.

Valsts prezidenta Egila Levita paziņojums par pareizticīgās baznīcas statusa maiņas nepieciešamību:

Pēc Vladimira Putina nākšanas pie varas un it sevišķi pēc tam, kad Krievijas baznīcas tronī 2009. gadā sēdās pašreizējais patriarhs Kirils (viņa priekšteci Aleksiju II varēja uzskatīt par baltiešiem draudzīgu un saprotošu kaut vai tādēļ, ka viņš vairāk nekā 30 gadus vadīja Igaunijas pareizticīgo baznīcu, kādu laiku būdams arī Rīgas bīskaps), pastiprinājās bažas par mūsu pareizticīgās baznīcas atkarību no Kremļa ideoloģijas.

2008. gadā Saeima pieņēma īpašu Pareizticīgās baznīcas likumu, kurā tika noteikts, ka “valsts atzīst Baznīcas tiesības interpretēt Bībeles Svētos Rakstus, formulēt savu mācību (doktrīnu) un to sludināt, veidot savu iekšējo dzīvi, ievērojot kanonus, tostarp organizatorisko struktūru un misiju”. Tas nozīmē, ka laicīgā vara LPB deva brīvas rokas sevi “kanoniski laulāt” ar jebkuru no pasaules patriarhātiem (Konstantinopoles, Aleksandrijas, Maskavas, Rumānijas un tā tālāk). Tomēr LPB jau gadu simteņiem bija saistīta ar Maskavu, un tā šīs saites nevēlējās saraut, kaut gan pēc ģeopolitiskajiem satricinājumiem 20. gadsimta deviņdesmitajos gados radās vairākas pareizticīgo baznīcas, kuras joprojām meklē savu vietu “zem saules”, piemēram, - Melnkalnē, Abhāzijā, Ukrainā un Turcijā.

Politiķi ar satraukumu lūkojās uz Maskavas “ielikteņiem” LPB, izplatījās baumas, ka Krievija vēlas nomainīt LPB vadītāju pret “prokremlisku elementu”, un tā 2019. gada augustā Saeima izdarīja grozījumus Pareizticīgās baznīcas likumā, kas noteica, ka “LPB par Baznīcas galvu, metropolītiem, bīskapiem un šo amatu kandidātiem drīkst būt tikai Baznīcas garīdznieki un Latvijas pilsoņi, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ne mazāk kā pēdējos desmit gadus ir Latvijā”. Tas bija pirmais mēģinājums LPB atbrīvot no Maskavas taustekļiem. Tagad nu izdarīts otrais solis.

Prezidents pasludina pareizticīgo autokefāliju

Pirmdien, 5. septembrī, Levits Saeimai iesniedzis likuma grozījumus, kas paredz pilnā mērā atzīt Latvijas Pareizticīgās Baznīcas patstāvīgo un neatkarīgo (autokefālo) statusu.

“Likumam stājoties spēkā, tiks izslēgta jebkāda Maskavas patriarha ietekme vai vara pār mūsu pareizticīgo baznīcu. Atteikšanās no jebkādas saiknes ar Maskavas patriarhu ir būtisks jautājums mūsu pareizticīgajiem, visai Latvijas sabiedrībai un nacionālajai drošībai,” uzsvēra prezidents.

Pēc būtības paredzētie likuma grozījumi nemaina nevienu likuma pantu, likums tiek vien papildināts ar pāris teikumiem, ka “Latvijas Pareizticīgā Baznīca ir pilnīgi patstāvīga un neatkarīga (autokefāla) baznīca. Tā nav atkarīga ne no vienas citas, ārpus Latvijas esošas baznīcas varas”.

Tas nosaka, ka nu LPB nebūs saistīta ar kādu baznīcu ārpus Latvijas robežām, un tās oficiālais nosaukums “Latvijas Pareizticīgā baznīca Maskavas patriarhāta sastāvā” būs jāsaīsina. Lielai daļai ticīgo kopienas tas varētu būt zināms satricinājums. Velkot salīdzinošas paralēles ar katoļiem, tas varētu būt tā, ka nu katoļiem tiek paziņots, ka viņi ir neatkarīgi no Vatikāna un Romas pāvesta.

Valsts prezidents paraksta grozījumus Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā:

Valsts prezidents Levits preses konferencē neatbildēja uz tiešu jautājumu, vai jaunais likumprojekta teksts ir saskaņots ar LPB vadību, vien nosakot, ka LPB par to “ir informēta”. Tas varētu nozīmēt to, ka šai gadījumā pareizticīgie tiek nostādīti fakta priekšā – nolemts tā, un viss!

LPB vadība par notikušo vēl nav izteikusi savu viedokli, ja vien par tādu nevar uzskatīt LPB metropolīta Aleksandra augusta beigās (gan baznīcas vadītājs jau tad zināja, ka tiek gatavoti šādi likuma grozījumi) publicētā lūgšana, kurā teikts: “Daudzžēlīgais Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, mūsu Pestītājs (..), uzlūko no Saviem svētajiem augstumiem un uzklausi mūs, kas pazemīgi slīgstam ceļos un ar satriektu sirdi lūdzamies Tevi. Stiprini un saglabā Tavu Svēto Pareizticīgo Baznīcu vienotībā, pasargi no nesaskaņām, no uzbrukumiem un šķelšanās.”

Latvijas Pareizticīgā baznīca skaitļos

LPB mūsdienās ir autonoma baznīca Maskavas patriarhāta sastāvā. Administratīvi Latvijas teritorijā atrodas seši baznīcas apriņķi – Rīgas, Madonas, Liepājas, Valmieras, Rēzeknes un Daugavpils, kas iekļaujas Rīgas eparhijā ar Jelgavas vikariātu, kā arī Daugavpils un Rēzeknes eparhijā. Pareizticīgo baznīcu veido 134 draudzes un ap 370 000 ticīgo.