“Es varu samaksāt, un tad tu darīsi tā, kā es likšu,” vecāki piedraud skolotājai
Skolotāja Māra Ozola.
Tava izglītība
2022. gada 1. septembris, 06:51

“Es varu samaksāt, un tad tu darīsi tā, kā es likšu,” vecāki piedraud skolotājai

Jauns.lv

Šodien sākas jaunais mācību gads, un saistībā ar to portāls Jauns.lv piedāvā iepazīties ar skolotājas Māras Ozolas viedokli par lielākajiem sarežģījumiem izglītības sistēmā. Viņa norādīja, ka nozarē ir vairākas būtiskas un ieilgušas problēmas. Viena no tām ir sabiedrības, tostarp vecāku, negatīvā attieksme pret skolotājiem. Atsevišķi vecāki pat mēdz aizrādīt pedagogiem: “Ja tev kaut kas nepatīk, es varu samaksāt, un tad tu darīsi tā, kā es likšu.”

Vaicāta, kāda patlaban ir lielākā Latvijas izglītības sistēmas problēma, viņa intervijā portālam Jauns.lv atbildēja: “Tā nav viena problēma. Tas ir problēmu kamols. Nezinu, vai tas bija tīšām vai netīšām, bet kamols sāka risināties pirms ļoti, ļoti daudziem gadiem.”

Katru slikto gadījumu cēla gaismā

Skolotāja norādīja, ka pirms vairākiem gadiem “žurnālisti masveidā metās virsū skolotājiem”. “Skolotāji tādi un skolotāji šitādi. Un par katru slikto gadījumu vēl ir jautājums, vai maz tā bija? Pat tad, ja bija, mēs nezinām niansītes, bet viss tika celts augšā milzīgos apjomos.

Līdz ar to nobijās skolu vadības un visādas problēmas un negadījumus sāka slēpt. Loģiski, katrs aizstāvas, kā prot. Pretējā [pozitīvā] virzienā nebija nekā.

Turklāt vienlaicīgi ar šo visu man ir ļaunas aizdomas, vai tur nebija liels, trekns pirksts no austrumu puses. Īsti neticu, ka varējām netīšām tā diskreditēt savu izglītību, neko neliekot vietā!”

Skolotājus mācīt drīkst, bet skolēnus - nē

Vienlaikus regulāri auga prasības skolotājiem. “Pietika jau ar to: ja skolotājs māca vairākus priekšmetus, vienubrīd viņam pēkšņi vajadzēja katrā priekšmetā augstāko izglītību. Un vispār augstāko izglītību pat tad, ja skolotājam palikuši tikai daži gadi līdz pensijai, viņš ir izcils un visu mūžu labi strādājis. Nē, viņiem piepeši steidzami lūdza augstāko izglītību, kaut gan reizēm šie skolotāji būtu varējuši paši stāvēt [augstskolas auditorijas] priekšā!

Nonāca līdz absurdam ar vienu skolotāju. Pēkšņi izrādījās, ka viņai diploms nav pareizs. Viņa varēja mācīt citus skolotājus, kā pirmklasnieks jāmāca, un viņa to arī darīja, jo bija augsti kvalificēta darbiniece. Bet pati viņa mācīt [skolēnus] nedrīkstēja! Skaidrs, viņa apskaitās un aizgāja.

Katras valodas mācīšanai pēkšņi vajag augstāko izglītību

Es pati esmu mācījusi skolā dažādas valodas, tostarp vācu valodu ļoti daudz gadu. Pa druskai mācīju arī krievu un angļu valodu. Ko vajadzēja, to mācīju. Pēkšņi izrādījās, ka man katrā valodā vajag augstāko izglītību. Sirsnīgi pateicos!

Es paliku pie savas latviešu valodas, kaut arī man ir doktora grāds un svešvalodu mācīšanas metodika bija pazīstama. Neatceros, ka kādreiz kāds būtu sūdzējies, ka manas mācīšanas dēļ nav ticis tālāk vai ka es kaut ko nepareizi darītu. Tā nebija tajā laikā. Bet labi, es visas valodas nometu nost.

Šis ir “jaukais” iemesls, kāpēc skolās pārtrauca darbu daudz vācu valodas skolotāju. Viņi izbeidzās kā suga. Viņu vairs nav! Vecie noplīsa, nomira, aizgāja pensijā. Viss. Pietiek.”

Varēja nopirkt bulciņas bērniem

Skolotāja arī norādīja uz nepietiekamo pedagogu atalgojumu. “Vienu brīdi smuki cēlās algas. Pirms 2008.gada krīzes es pat nonācu tādā jaukā situācijā, ka varēju, mierīgi nedomājot, saviem bērniem (tad man bija 4 savi bērni un 1 audžudēls) nopirkt veikalā bulciņas.

Padomāsim: vai tas ir sevišķi augsts sasniegums šad un tad nopirkt ģimenei bulciņas, neskaitot kapeiciņas un nedomājot, vai man pietiks? Vai kvalificēts skolotājs tiešām tolaik būtu pelnījis tādu atalgojumu?

Bērni nevar grauzt ne mašīnu, ne mežu, ne māju!

Tad atnāca krīze. Ne A, ne C, pēkšņi nogrieza algas uz pusi. Nesakot, neprasot, nebrīdinot! Labi, ka 2 no maniem 4 bērniem jau bija savā maizē, bet tomēr 2 savi bērni un 1 audžudēls bija jāuztur.

Es paliku tādā situācijā, ka man bija 2 mēnešus jālūdz pagastam palīdzība. Kaut arī mums bija īpašumi, bērni nevar pusdienās 2 nedēļas grauzt ne mašīnu, ne mežu, ne māju! Pa 2 mēnešiem mēs atrisinājām situāciju, bet fakts, ka tajā momentā algu samazināja.

Pēc tam sākās algu pielikumi, no kuriem, man liekas, lielākais pielikums pa visiem šiem gadiem ar visu manu pieredzi, kvalifikāciju un doktora grādu, bija 10 eiro vai lati. Turklāt katrs nāca ar skaļu bļāvienu: “Tie maitas, tā pelna, tik daudz slinko! Par ko viņiem vēl maksāt? Viņi tik prasa un bļauj!””

Algas pieaugums par 2 eiro

Ozola atminējās, ka algas pieaugumu piedzīvoja vēl vairākas reizes, bet summas, kas reāli nonāca līdz maciņam, bija minimālas, piemēram, 2, 3 vai 6 eiro. Katrā ziņā pieaugums bija niecīgs.

“No visiem skolotājiem, ko es pazīstu un kam esmu jautājusi, lielākā [algas pieauguma] summa bija 30 eiro. Vienreiz. Tajā pašā reizē bija skolotāji, kam pielikums no algas uz rokas atņēma 30 eiro. Pietam to, kam atņēma, bija vairāk, nekā to, kam pielika. Īstenībā zinu tikai 1 cilvēku, kam bija 30 eiro pieaugums.”

Milzīgais vecāku spiediens

Jārunā arī par sabiedrības attieksmi. “Daudz jauniešu tagad dzīvo uz entuziasma. Dzirdēts, ka saka: “Viņi tādi materiālisti, domā tikai par naudu un saviem “gadžetiem”.” Nav tā! Mums ir daudz brīnišķīgu jauniešu. Viena daļa pat ir ideālisti. Daži pat sapņo par skolotāju darbu.

Bet viņi nevar ciest vecāku un bieži vien arī skolu vadības spiedienu. Vadība tika piespiesta pie sienas, es viņus nevainoju. Vajadzēja zvēra raksturu un būt bābām ar pamatīgiem pautiem greipfrūta lielumā, lai varētu izturēt to gāzienu, kas nāca no vecāku puses: “Man pienākas! Manam bērnam pienākas! Klientam vienmēr taisnība!””

Bet dažkārt vecāki aizmirsa, ka skolotāji nav klientu apkalpotāji. Vecāki teica: “Ja tev kaut kas nepatīk, es varu samaksāt, un tad tu darīsi tā, kā es likšu.” Arī man ir nācies saskarties ar pāris šādiem gadījumiem,” skolotāja dalījās pieredzē.

Šajā rakstā piedāvājām iepazīties ar skolotājas Ozolas pārdomām par lielākajām problēmām izglītības sistēmā, bet nākamnedēļ turpināsim un apskatīsim iespējamos risinājumus šīm problēmām.