Ja negribi aizstāvēt Latviju, brauc prom! Pasniedzējs skarbi izsakās par tiem, kas nedomā ar savu galvu
Ja tu veido Latvijā ģimeni, karjeru un īpašumus, vai tad tu neizvēlies arī to visu aizsargāt? Tā intervijā portālam Jauns.lv jautāja Banku augstskolas pasniedzējs Māris Krastiņš, kurš 2020.gadā piedalījās rezervistu militārās pamatapmācības kursā, bet pērn brīvprātīgi darbojās rezerves karavīru mācībās. Māris uzskata, ka šajā laikā, kad notiek Ukrainas karš, mums katram jāpieņem lēmums par savām vērtībām un iespēju tās aizsargāt.
Kāpēc Māris vispār iesaistījās rezervistu militārās pamatapmācībās pirms aptuveni diviem gadiem? “2020.gadā mana motivācija bija pilnīgi atšķirīga [salīdzinot ar šodienas motivāciju].
Manā gadījumā tā daļēji bija apstākļu sakritība. Strādāju augstskolā, un mums vasarā ir garš atvaļinājums – 2 mēneši. Esmu aktīvs cilvēks un meklēju dažādas aktivitātes. 2020.gada vasarā nebija nekas īsti ieplānots, un pašā vasaras sākumā “Rīta panorāmā” bija sižets ar piedāvājumu Latvijas pilsoņiem iesaistīties Latvijas armijā kā brīvprātīgajiem rezervistiem.
Likās ekstrēmi un eksotiski
Pirms tam es par kaut ko tādu nebiju pat domājis! Man tas likās nedaudz nereāli, ekstrēmi, pat eksotiski. Es esmu aktīvs un nodarbojos ar burāšanu un citiem sporta veidiem, un rezervistu apmācības likās pietiekoši ekstrēms pasākums, ko vajadzētu pamēģināt.
Uzreiz pēc sērfošanas nometnes devos uz brīvprātīgo apmācībām. Es tajā brīdī visiem deklarēju, ka tas ir super piedzīvojums, kaut kas pilnīgi neikdienišķs, ko noteikti vajag pamēģināt, ja kaut nedaudz piemīt vēlme sevi izaicināt un notestēt, uz ko esat spējīgs. Tāda bija tā brīža motivācija. Šobrīd motivācija ir pilnīgi atšķirīga.”
Rezervistu militārās pamatapmācības kurss Mārim izrādījās liels izaicinājums. “Mēs tur bijām salīdzinoši ilgu periodu – 5 nedēļas. Mums bija stingrs režīms, un tikai vienu reizi atļāva satikties ar tuviniekiem. Pēc pirmajām apmācībām es domāju, vai turpināšu vai nē. Bija 50/50.
Nezinīši bez militārās pieredzes
Apmācību laikā bija unikāla sajūta, ka tik daudz mūsos investē. Instruktori skraidīja mums apkārt un katram rādīja ko, kā darīt. Mēs apguvām militāro pirmo palīdzību, dažādus ieročus, sakarus, orientēšanos apvidū.
Apmācībās apgūto bija iespēja arī praktiski pielietot – komunicējot ar rācijām, šaujot pa mērķiem, dodoties mežā meklēt kontrolpunktus. Tas viss apliecināja kopējo attieksmi pret mums. Investīciju mūsos uztvēra nopietni, īpaši to varēja just instruktoru attieksmē – viņi centās mums, galīgiem nezinīšiem, kaut ko iemācīt. Instruktori mēģināja mums pāris nedēļu laikā pastāstīt to, ko normālā gadījumā karavīriem māca vairākus mēnešus. To varēja just. Tas bija tiešām labi.”
“Lielākā daļa kursantu bija no civilās vides, kuriem nekādas iepriekšējās [militārās] pieredzes nebija. Vēl vairāk, lielā mērā mēs bijām pacifistiski nosakņotas personības.”
Tomēr uzvarēja vēlme turpināt
Neskatoties visu piedzīvoto, pēc pamatapmācībām Māris nebija pārliecināts, ka turpinās darboties militārā jomā.
“Nākošajā gadā sapratu, ka gribu atkal piedalīties mācībās. Šoreiz gan tās vairs nebija tik ilgas. Mums jau bija karavīra statuss, līdz ar to mums vairs Alūksnes pamatapmācību nebija, bet bija normālas mācības kā pilnvērtīgiem karavīriem. Tās bija salīdzinoši vieglākas, mierīgākas, bet arī interesantas. Tās ilga aptuveni divas nedēļas. Un pēc šīm mācībām man uzreiz bija skaidrs, ka nākošgad arī piedalīšos.”
Vai varu tikai sēdēt pie televizora?
“Kad Krievija sāka uzbrukumu Ukrainā, man jau pirmajās dienās bija jautājumi: “Ko es varu darīt? Vai es tagad sēdēšu mājās, skatīšos “Panorāmu” un sarunāšos ar televizoru? Vai sēdēšu virtuvē pie galda un “risināšu problēmas”? Tad motivācija iesaistīties Latvijas aizsardzībā bija pilnīgi atšķirīga.
Es sapratu, ka tās vairs nav kaut kādas spēles, tās vairs nav zēnu un meiteņu kara spēles, bet tur reāli uzbrūk, nīcina ārā valsti, cilvēkus, sagrauj īpašumus, iznīcina visu, ko cilvēki pirms tam ir uzkrājuši, šķir ģimenes locekļus utt. Tad sapratu, ka tas ir absolūti cits stāsts.”
Varēt aizstāvēt sevi un savējos
Māri uzrunāja Gustava Terzena uzdotais jautājums, vai un ko viņš varēs izdarīt, kad vajadzēs kaut ko aizstāvēt, piemēram, savu māju, ģimeni, valsti.
“Pēc rezervistu apmācībām ir cita motivācija un zināšanas: saprašana, kā notiek aizsardzība, kas ko dara, kur, kas un kā pārvietojas, kādi ir ieroču veidi un pamatzināšanas to pielietošanai. Tās ir labs pamats pārliecībai par savām spējām.”
Vēlas izmēģināt spēkus kā kibersargs
Iepriekš Māris apmeklēja rezerves karavīru mācības, bet nestājās Zemessardzē, jo varēja un gribēja atļauties veltīt apmācībām dažas nedēļas gadā, bet ne vairāk un biežāk.
“Tas viss bija pagājušajā gadā, bet šogad esmu pieteicies Zemessardzes speciālajā vienībā par kibersargu. Tas ir diezgan liels izaicinājums.” Sarunas brīdī Māris kārtoja medicīnas dokumentus.
Taču kopumā viņš apsvēra domu nākotnē vairāk laika pavadīt militārajā sfērā. “Jā, Ukrainas gadījums mani uz to vairāk pamudināja.”
Zinātniekiem nevajadzētu rakt grāvjus
Viņš pieļāva, ka nākotnē varētu darboties ne tikai kā parasts karavīrs, kurš izpilda vadītāja uzdevumus, bet arī savas profesionālās zināšanas un prasmes ieguldīt Latvijas aizsardzības stiprināšanā.
Māris norādīja, ka brīvprātīgo rindās darbojas ļaudis no ļoti dažādām jomām, tostarp daļai ir pat doktora grāds. Arī pats Māris bija sācis studēt doktorantūrā, bet tagad to ir pārtraucis.
“Mums tiešām ir cilvēki ar doktora grādiem un ļoti augsta līmeņa zināšanām. Mēs arī spriedām, ka, iespējams, efektīvāk būtu izmantot tieši šīs zināšanas, nevis to, ka cilvēks fiziski kaut ko nes un pārvieto.” Viņaprāt, cilvēkiem ar augstu izglītību nevajadzētu rakt grāvjus.
Vēlas izmēģināt spēkus Kibersardzē
Iespējams, Māris arī savu profesionālo dzīvi varētu vairāk saistīt ar militārām aktivitātēm. “Jā, es par to esmu diezgan nopietni domājis.” Tieši tāpēc viņš vēlas izmēģināt savus spēkus Kibersardzē.
“Es esmu pasniedzējs augstskolā, es mācu vadības lietas, risku analīzi, risku vadību caur apdrošināšanu. Tas ir tas, ko es daru un pārzinu. Man liekas: lai Latvijas aizsardzības sistēma būtu efektīva, iespējams, vajadzētu saprast, kurš dalībnieks var nest lielāko labumu.
Protams, es arī varu skriet, biju savā nodaļā labākais šāvējs, bet, iespējams, es varu dot vēl lielāku pienesumu. Es noteikti izskatītu iespēju iesaistīties nopietnākā līmenī.”
Grūti studēt, ja blakus notiek karš
Ikdienā strādājot ar studentiem, Māris redz, ka Ukrainas kara notikumi rezonē arī viņos. Banku augstskola jau pirmajās dienās pēc kara sākuma nolēma uzņemt Ukrainas bēgļus, līdz ar to jaunieši pavasarī redzēja ukraiņus savā studiju procesā. Augstskolā bija redzamas ukraiņu māmiņas ar bērniem. Kāds no Ukrainas bija atvedis līdzi arī suni…
“Nodarbībās pašā kara sākumā bija ļoti grūti runāt par studiju lietām. Protams, mēs to darījām. Sapratām, ka tas ir mūsu uzdevums, kas jādara, lai cik šokējošas būtu ziņas apkārt.”
Savukārt maijā bija jūtams, ka cilvēki jau ir pieraduši pie blakus valstīs notiekošā kara. “Cilvēki laikam pierod pie visa. Maijā mēs kopumā studējām normāli, bet fons, protams, bija visu laiku jūtams.”
Uzrunā jauniešus un aicina viņus iesaistīties
Uzreiz pēc kara sākumā augstskolā bija darbinieku tikšanās, lai runātu par to, ko šajā situācijā var darīt. Māris izstāstīja kolēģiem savu pieredzi armijas brīvprātīgo apmācībās un pēc tam par šo iespēju runāja arī ar studentiem. Viņš akcentēja, ka apmācības ir interesantas un tās var apvienot ar studijām. Tāpat apmācības ir iespēja studentiem iegūt papildus ienākumus.
Māris jau rakstījis armijas vadībai par savu uzskatu, ka vajadzētu vairāk komunicēt ar studentiem par šo tēmu, jo viņos ir liels potenciāls piedalīties Latvijas aizsardzības sistēmā.
Ja ir normāla veselība, to var katrs!
Runājot par rezervistu pamatapmācībām, Māris atzina: lai gan viņam tas bija diezgan liels izaicinājums, tajās piedalīties var gandrīz jebkurš cilvēks, kuram ir normāla veselība. “Līdz ar to es gribētu teikt, ka, ja tev nav veselības problēmu un tu esi parasts cilvēks, tad tu tiksi galā!” Ļoti svarīga ir cilvēka motivācija un vēlme piedalīties apmācībās un valsts aizsardzībā.
To pierāda arī dažādie cilvēki, kuri veiksmīgi pabeiguši apmācības. Viņu vidū bijuši gan ļaudis ar lieko svaru, gan nesportiski cilvēki, gan smalkas meitenes, kuru mugursomas, šķiet, veido pusi no viņu ķermeņu svara.
Daļai beidzot jāpadomā, vai tiešām cilvēku nogalināšana ir miera uzturēšana
Rezumējumā Māris uzsvēra, ka mums visiem šajā laikā ir jāaizdomājas par svarīgām lietām: “Man liekas, ka mums visiem ir vienkārši jāaizdomājas. Ikdienā redzu cilvēku konfliktus un ģimenes locekļu savstarpējos strīdus par to, vai ir karš un vai krievi uzbrūk ukraiņiem.
Man liekas, tas demonstrē cilvēku nespēju tikt galā ar demokrātiju, kurā ir jāsāk domāt un pieņemt lēmumus ar savu galvu. Tas pat ir nedaudz šokējoši. Es personīgi zinu un redzu daudz cilvēku, kuriem var iestāstīt jebko. Viņiem iestāstīs līdzīgi kā [Džordža] Orvela grāmatā: ka uzbrukums ir aizsardzība, ka cilvēku nogalināšana ir miera uzturēšana utt.”
Ja gribi no visa vērtīgā tikt vaļā, tev ir iespēja šķērsot Latvijas robežu!
Saistībā ar to ir daļa Latvijas iedzīvotāju, kuri mēģina “nolikt”, noniecināt mūsu valsti. “Es tajā brīdī gribu uzdot jautājumus: “Kādas ir tavas vērtības? Ja tu esi izvēlējies veidot šeit ģimeni un īpašumu, vai tad tu neizvēlies arī to visu aizsargāt? Aizsargāt šīs vērtības, kas tev ir: ģimeni, iespēju brīvi runāt, iespēju iegūt īpašumus? Vai tev tas viss nepatīk? Vai tu no tā visa gribi tikt vaļā? Ja tu gribi no tā visa tikt vaļā, tev ir iespēja šķērsot Latvijas robežu!”
Mums ir jāsaprot, vai mēs esam gatavi pazaudēt to, kas mums šobrīd ir.” Māris piekrita, ka normālos miera apstākļos šīs iepriekš minētās lietas var nelikties liela vērtība, bet situācijā, kad blakus karo divas lielas valstis, mums jāsaprot, ka sava brīva valsts ir vērtība, kas jāaizsargā.
Kādā brīdī var būt jāaizstāv savas vērtības
“Ir loģiski, ka cilvēki pierod pie normālas dzīves. Viņam liekas, ka tas ir dabīgi. Bet izrādās, ka tā ir milzīga vērtība un tā ne vienmēr dabīgi ir. Vēl vairāk, kādā brīdī tev ir arī jāaizstāv un jācīnās par šīm vērtībām! Ja tu man saki, ka tās nav tavas vērtības, un negribi tās aizstāvēt, tad jāpieņem lēmums doties projām un pamēģināt dzīvot tur, kur nav šo vērtību!
Šādā brīdī daudziem “gudriniekiem” atvērtos acis. Iespējams, kādam arī neatvērtos, jo, kā jau teicu, mani pārsteidz, cik grūti ir cilvēkiem pašiem domāt,” Māris teica.
