Mednieki sastapušies ar neparastu, iepriekš neredzētu dzīvnieku

Āmrija vai jenots

Jāatzīmē, ka lielākā daļa komentētāju sliecas uz viedokli, ka visai neskaidrajā, naktī uzņemtajā fotogrāfijā tomēr varētu būt redzama āmrija vai tinis. Kāda komentētāja ar vārdu Diāna Diāna pat apgalvo, ka šajā ziemā redzējusi šo dzīvnieku Vidzemē: “Es ziemā redzēju Vidzemē. Pēc astes var atpazīt. Viņam tipiska tipināšana, tāda, kā zema lavīšanās. Liels dzīvnieks ar lieliem ķepu nospiedumiem, bet ziemā bija biezāks kažoks. Dzīvnieks nelīdzinājās nevienam citam un bija diezgan tuvu uz meža ceļa. Tur netālu ir cūku komplekss, iespējams tas viņu arī pievilināja.”

Savukārt Māris Millers ir skeptisks: “Tinis ir augstumā ap metru un to nevar sajaukt ne ar ko citu. Pilni meži medniekiem ar novērošanas kamerām pie barotavām, tās ir vietas kur tinis 100% pieietu, bet neviens nav piegājis. Visi izrādās jenotsuņi vai kašķainas lapsas tumsā. Pat tiņa pēdu neviens nav redzējis, jo jebkurš mednieks tās atšķirtu. Mūsu klimatiskajā joslā nav iespējams, ka tinis pārvelk vasaru. Izcepsies.”

Cits asprātis gan uzskata, ka attēlā redzams teiksmainais dzīvnieks -  čupakabra, taču vairāki komentētāji tomēr ir pārliecināti, ka tas ir jenotsuns.

Āmriju Latvijā satikt būtu visai neiespējami

Kaut arī savulaik āmrija Latvijā ir dzīvojusi, tomēr klimata izmaiņu un medību dēļ tā no Eiropas mērenā klimata mežu joslas ir izzudusi 18. – 19. gadsimtā. Savukārt Ziemeļeiropā mūsdienās šis dzīvnieks ir saglabājies taigas un mežatundras joslās Skandināvijas ziemeļos, kā arī Krievijas Arhangeļskas apgabalā. Nav arī novērots, ka āmrija jeb tinis regulāri ieklīstu tālāk par Igaunijas un Pleskavas apgabalu ziemeļu robežu, un ir fiksēti vien atsevišķi gadījumi. Latvijā pēdējais it kā pierādītais tiņa sastapšanas gadījums fiksēts 1973./1974. gadā Engures ezera apkārtnē, kur viņu ūdenī peldošu ir redzējuši divi mednieki. Viņi dzīvnieku pat esot mēģinājuši noķert, taču tas nav izdevies – tiesa gan nekādu materiālu liecību vai fotogrāfiju, izņemot mednieku stāstīto, par šo gadījumu nav.

Savukārt 2000. gadā vairāki mednieki no Vidzemes stāstīja, ka šo dzīvnieku redzējuši ziemas medību laikā, stāvot mastā. Diemžēl arī šajā gadījumā nekāda fiksācija nav veikta, arī viņa visai raksturīgos pēdu nospiedumus (viņa ķepas ir visai līdzīgas lāča ķepām) neviens nav nofotografējis. Esot bijuši arī vēl vairāki cilvēku ziņojumi no Gulbenes puses, taču arī bez pierādījumiem.

Vilnis Skuja – tas tomēr ir jenotsuns

“Kas Jauns Avīze” vērsās pie viena no pieredzes bagātākajiem dabas pētniekiem Viļņa Skujas. Apskatot fotogrāfiju, viņš tomēr ir pārliecināts, ka tajā ir redzams jenotsuns. “Visi nez kāpēc ir pārliecināti, ka jenotsuns vienmēr ir ar kuplu spalvu, taču tā nebūt nav. Vasarā dzīvniekam mainās ziemas spalva, un kādu brīdi viņš ir pavisam pliks, jo paliek vien centimetru bieza vilniņa. Ziemas tauki arī ir pazuduši, un jenotsuns ir visai slaids un kustīgs. Piemēram, mātītēm mazuļu zīdīšanas laikā ir visai lieli pupi, un šādā fotogrāfijā viņas izskatītos ļoti spocīgas. Nekvalitatīvos attēlos jenotsunim un tinim patiešām var atrast zināmu līdzību, taču esmu pārliecināts, ka šajā fotogrāfijā redzams tieši jenotsuns.”

Arī Skandināvijā, Krievijā un Ziemeļamerikā āmriju skaits pēdējos gados ir stipri sarucis un tā ir iekļauta aizsargājamo dzīvnieku sarakstā. Kaut arī dabisko ienaidnieku āmrijai nav daudz, un tā nebaidās stāties pretī pat lācim, civilizācijas ienākšana dabā ir darījusi savu. Kā uzskata Skuja, tad āmrija no Latvijas ir aizgājusi uz neatgriešanos, un ieraudzīt šo dzīvnieku pie mums būtu visai nereāli. Protams, nevar pilnībā izslēgt gadījumu, kad var izbēgt kāds nebrīvē turēts dzīvnieks, taču ziņām bez fakta fiksācijas tomēr ticēt nevajadzētu.