Bailes par Ukrainu pieaug. Kā noturēties pret kolektīvo traumu?

Globālās pandēmijas gados daudzas mūsu bijušās dzīves ērtības un paražas uz nenoteiktu laiku mainījās. Ar pandēmiju saistītā realitāte izraisīja virkni stresa faktoru: ekonomiskos, sociālos, pat globālos nemierus. Un nu situāciju turpina eskalēt Krievijas iebrukums Ukrainā. Par spīti mūsu kolektīvajai vēlmei aizvērt pandēmijas durvis, tās smagā psiholoģiskā ietekme turpina pieaugt, un speciālisti pieļauj – visticamāk, tā būs jūtama vēl nākamajā desmitgadē.

Esam ievilkti masu traumā, kuras cēlonis ir vissenākās un spēcīgākās cilvēces emocijas – bailes. Un vissenākais un spēcīgākais baiļu veids ir bailes no nezināmā. Kā tās uzveikt katram atsevišķi un visiem kopā?

Puse pieaugušo baidās par finansēm

Pagājušajā gadā izpētes centrs Pew Research Center veica apjomīgu aptauju ASV, kurā tika atklāts, ka vismaz puse pieaugušo pirmspensijas vecumā uzskata – pandēmija negatīvi ietekmēs viņu ilgtermiņa finansiālos mērķus. Daudzi apšaubīja, vai vispār atgriešanās pie agrākā dzīvesstila ir iespējama un vai viņu finanses jebkad atgriezīsies iepriekšējā līmenī. Tagad šī tendence varētu būt vēl dramatiskāka, ņemot vērā cenu pieaugumu kara dēļ.

Savukārt šogad veikta aptauja Amerikā parādīja – ar pandēmiju saistīto ekonomisko, sociālo un garīgo faktoru kumulatīvais efekts ir veicinājis psiholoģiskās veselības pasliktināšanos un neveselīgas uzvedības pastiprināšanos. Garīgās veselības problēmas, daudz zemāka fiziskā aktivitāte, miega traucējumi, nevēlams svara pieaugums, neveselīgu ieradumu un atkarību pieaugums ir galvenās sekas, cenšoties tikt galā ar pandēmijas izraisītu stresu, bailēm, zaudējumiem, nenoteiktību, izdegšanu, atslābināšanos, sērām un bezpalīdzības izjūtu.

Šim efektam ir vēl lielāka ietekme uz veselību nekā uz finansēm, kaut arī cilvēkiem vienmēr šķiet, ka naudas trūkums ir briesmīgākais, kas var notikt. Nē, nauda un manta nesniedz to drošību, kas varētu mūs atbrīvot no stresiem. Par to liek aizdomāties ukraiņu bēgļi.

Fiziskā drošība mazāk svarīga par emocionālo?

Maija beigās Apvienoto Nāciju organizācija (ANO) publicēja aplēses par ukraiņu bēgļiem kopš kara sākuma. Vairāk nekā 14 miljoni ukraiņu bija pametuši savas mājas, no tiem aptuveni seši miljoni devušies uz kaimiņu valstīm, apmēram astoņi miljoni – uz citu dzīvesvietu turpat, Ukrainā. Taču visvairāk pasauli pārsteidza fakts, ka pēc trim kara mēnešiem vairāk nekā divi miljoni ukraiņu jau bija atgriezušies savā dzimtenē, kaut gan karadarbība joprojām turpinās.

Kā liecina intervijas ar daudziem ukraiņiem, kas raduši patvērumu Latvijā, liela daļa apsver domu par atgriešanos Ukrainā, galvenokārt neremdināmo ilgu dēļ pēc dzimtenes, ģimenes un draugiem. “Vispār nav baiļu. Vispār. Nezinu, ar ko tas ir saistīts. Varbūt tas ir saistīts ar mūsu ukraiņu dvēseli. Ir liela vēlme atgriezties mājās un dzīvot mājās. Paldies visai latviešu tautai par drošības izjūtu! Mums šeit bija droši uzturēties. Mēs dzīvojam, pastaigājamies, mēs dzīvojam,” intervijā ReTV stāstīja ukrainiete Irina Ščerbana, kura atbēga uz Latviju ar diviem bērniem un mazmeitu un Daugavpilī ātri vien atrada gan dzīvokli, gan darbu.

Savukārt liela daļa vecāka gadagājuma ukraiņu vispār nedevās bēgļu gaitās, uzskatot, ka palikšanas risks nav pietiekami augsts, lai attaisnotu atteikšanos no visa, kas piešķir jēgu viņu dzīvei. Viņi drīzāk riskētu ar nāvi vai ievainojumiem, nevis atteiktos no mājām, draugiem un sava dzīvesveida.

Maija vidū bijušais amerikāņu izlūkdienesta darbinieks, neirozinātnieks Ēriks Hasiltīns Polijā intervēja Darju, IT speciālisti no Kijivas, kura bija radusi patvērumu Krakovā. Viņas vīrs, kuram vēl nav 60 gadu, no valsts netika izlaists un palika Kijivā. Darja plānoja atgriezties pie vīra. “Es šeit jūtos tik apmaldījusies. Es nezinu, kas notiks, un es nejūtu kontroli pār situāciju. Mājās kopā ar savu vīru un ģimeni jutīšos kaut kā drošāk. Es domāju, ka tur varu stāties pretī visam, kas notiks. Bet ne šeit.” Darja tiešām atgriezās dzimtenē un ziņoja Hasiltīnam, ka jūtas daudz laimīgāka, kaut gan okupanti bombardēja viņas pilsētu.

Lai gan no malas šāda bēgļu attieksme var šķist neloģiska un nesaprātīga, tomēr to var zinātniski izskaidrot. Daudz pētījumu par hronisku stresu un trauksmi parāda, ka viens no lielākajiem stresa un trauksmes virzītājspēkiem ir neskaidrība par nākotni, kā arī jūtama bezpalīdzība attiecībā uz šīs nākotnes ietekmēšanu. Daudzi ukraiņi jūt mazāku nedrošību un lielāku kontroli pazīstamos apstākļos, kur viņus ieskauj draugi un ģimene, nekā nepazīstamā vidē, kur viņi atrodas izpalīdzīgu svešinieku vidū – par spīti tam, ka pazīstamie apstākļi ir fiziski daudz bīstamāki.

Tādējādi, lai cik saspringta varētu būt dzīvošana kara zonā, dažiem cilvēkiem tas šķiet mazāk stresaini nekā sajust, ka esi izolēts un apmaldījies fiziski drošā vietā. Ukraiņu bēgļu piemērs spēcīgi apstiprina emocionālās drošības nozīmi pār fizisko drošību, un šai tēzei, visticamāk, vēl tiks veltīts ne viens vien pētījums.

Kā kolektīvā trauma ietekmē ikdienas dzīvi

Līdzīgi kā individuālas traumatiskas pieredzes rezultātā, tā arī uz kolektīvo traumu cilvēki reaģē atšķirīgi. Daži no tās izkļūst relatīvi neskarti, bet citus šis notikums var ietekmēt pat uz visu mūžu. Precīza atšķirīgās reakcijas pakāpe uz traumatisku pieredzi ir atkarīga no dažādiem faktoriem, tostarp iepriekšēju traumu vēstures, pašreizējiem stresa faktoriem, psiholoģiskās noturības un no tā, cik lielā mērā pastāv nozīmīgas attiecības.

Lielākā daļa cilvēku ir vienisprātis, ka kolektīvās traumas pieredze vienā vai otrā veidā ir ietekmējusi viņu psiholoģisko labsajūtu. Traumatiska situācija var mainīt cilvēka spēju tikt galā ar stresu. Indivīdiem var šķist, ka viņu dzīve ir zaudējusi jēgu, un viņiem var būt grūti izjust pozitīvas emocijas. Dažreiz traumas reakcijas ar laiku izgaist pašas no sevis. Dažas dienas vai nedēļas cilvēki var cīnīties ar stresu, trauksmi vai miega traucējumiem, tomēr laika gaitā simptomi var uzlaboties.

Taču iespējams arī pretējais scenārijs, kad traumas rezultātā attīstās dažādi garīgie traucējumi. Viens no izplatītākajiem ir pēctraumas stresa sindroms (PTSD) – novēlota vai ieilgusi atbildes reakcija uz psihotraumējošu situāciju (kā īslaicīgu, tā ilgstošu), kas ir bijusi sevišķi draudoša vai katastrofāla un var izraisīt smagus emocionālus pārdzīvojumus ikvienam. PTSD var izraisīt notikums jeb stresors (karš, katastrofa, vardarbība, dzīvību apdraudošu stāvokļu, piemēram, vēža, ārstēšana u. tml.), kas ir ārpus ikdienišķās konkrētā cilvēka dzīves pieredzes un rada nopietnus draudus cilvēka paša vai tuvinieka veselībai vai dzīvībai.

Speciālisti iedala stresa traucējumu simptomus četrās pamatgrupās. Pirmie ir ar traumatisko notikumu saistītie uzmācības simptomi, visbiežāk – atkārtotas un uzmācīgas atmiņas par traumatisku notikumu, negaidīti nepatīkamu atmiņu uzplaiksnījumi. Otrajā grupā apkopoti izvairīšanās simptomi – centieni izvairīties no domām, jūtām, sarunām, darbībām, vietām, cilvēkiem, kas atsauc atmiņā traumatisko notikumu. Trešo grupu veido izmaiņas pārliecībā un garastāvoklī. Tā varētu būt nespēja atcerēties svarīgus traumas aspektus, kā arī var izveidoties noturīga negatīva pārliecība par traumatiskā notikuma cēloņiem un sekām vai par sevi, citiem, pasauli (piemēram, “esmu slikts”, “esmu apdraudēts”, “nevienam nevar uzticēties”, “citi nodara man pāri”, “pasaule ir bīstama”).

Ceturtās grupas simptomi saistīti ar pastāvīgi paaugstinātu fizioloģiska un emocionāla uzbudinājuma stāvokli. Šo simptomu vidū ir izolētības un atsvešinātības izjūta, samazināta interese par nozīmīgām aktivitātēm, noturīgas negatīvas emocijas (bailes, šausmas, dusmas, vainas vai kauna izjūta), noturīga nespēja izjust pozitīvas emocijas, miega traucējumi, grūtības koncentrēties, paaugstināta modrība vai nepārtrauktas kaujas gatavības sajūta, paaugstināta aizkaitināmība, dusmu lēkmes.

Gan cilvēkiem ar PTSD, gan citiem kolektīvās traumas upuriem bieži tiek diagnosticēti arī citi traucējumi – trauksme (panikas lēkmes, fobijas), depresija un atkarības problēmas, kā arī personības traucējumi. Sevišķi lielu iespaidu uz ikdienas dzīvi atstāj trauksme. Tā sākas kā normāla reakcija uz briesmām, bet kļūst patoloģiska, turpinot mūs ietekmēt bez tieša iemesla. Piemēram, Covid-19 pandēmija daudziem lika sajusties kā uz naža asmens, nedrošiem par dzīvi. Neatkarīgi no tā, vai viņi bija noraizējušies par saslimšanu, nespēju apmeklēt tuviniekus vai ka bērni neapmeklē skolu, vai par savu finansiālo nākotni vai vakcinēšanos, pandēmija radīja kolektīvu pieredzi, kas līdzīgā veidā ietekmējusi lielākās daļas cilvēku garīgo veselību.

Līdzīgi kā citu kolektīvo traumu gadījumā to, cik lielā mērā šī trauma ir ietekmējusi mūs gan kolektīvi, gan katru atsevišķi, mēs uzzināsim tikai nākotnē.

Traumas pozitīvā puse

Traumatisks notikums var izraisīt gan negatīvas, gan pozitīvas, gan arī abējādas sekas. Piemēram, cilvēks var ciest no pēctraumas stresa traucējumiem, taču vienlaikus var būt arī pozitīvs efekts. Nenoliedzami, trauma kalpo arī kā iespēja milzīgai izaugsmei – zinātnieki to nodēvējuši par pēctraumas izaugsmi.

Kā izpaužas pozitīva reakcija uz kolektīvo traumu? Viens no efektiem ir augstāks pašnovērtējums un vairāk pozitīvu attiecību. Daudzās aptaujās cilvēki pēc traumatiska notikuma atzīst – kaut arī vēlētos, lai tas nekad nebūtu noticis, tomēr ir radusies sajūta, ka tagad viņi atrodas labākā vietā.

Dažreiz traumatiska pieredze var ietekmēt veselas grupas vai sabiedrības tādā veidā, kas palīdz tām radīt pozitīvas pārmaiņas. Viņi var justies droši, just cits cita atbalstu. Viņi var sanākt kopā, lai sasniegtu kopīgu mērķi. Un viņi pat var sajust mazākas psiholoģiskās sāpes, ja tās izraisījusi kopīga pieredze. Kad grupas vai sabiedrības piedzīvo traumatisku pieredzi, tās var attīstīt pozitīvas noturības stratēģijas un veidus, kā tikt galā, piemēram, ar dziedāšanu un dejošanu.

Cilvēka dabā slēpjas patiešām reti dārgumi, un dalītas sāpes ved pie solidaritātes, kas savukārt nodrošina dziedēšanu, jo indivīdi var aizstāvēties pret kopīgu traumas pieredzi un kopā atrast jēgu šai savai pieredzei. Gan pētījumos ar traumatiska notikuma kopienām, gan laboratorijas eksperimentos atklāts, ka dalītas sāpes patiesībā palīdz grupām saliedēties.

Kādā laboratorijas pētījumā vienai dalībnieku grupai tika lūgts izpildīt uzdevumus, kas izraisīja sāpes, piemēram, iegremdēt rokas ledainā ūdenī. Otrai grupai tika doti uzdevumi, kas nesāpēja, piemēram, iegremdēt rokas istabas temperatūras ūdenī vai balansēt uz vienas kājas 60 sekundes. Sāpju grupas dalībnieki ziņoja, ka jūtas ciešāk saistīti cits ar citu, salīdzinot ar grupu, kas sāpes nejuta. Turpmākie pētījumi liecināja, ka sāpju pieredze arī palielināja sadarbību starp grupas dalībniekiem.

Šis fenomens tika novērots 2010. gadā, kad Čīle piedzīvoja zemestrīci, kas skāra vairāk nekā 22 000 māju. Pētnieki atklāja, ka cilvēki, kas strādāja kopā, lai iegūtu ūdeni, pārtiku, malku, pajumti un emocionālu atbalstu, uzrādīja samazinātu traumas ietekmi. Strādājot kopā, pieauga altruisms, sociālais atbalsts, pozitīva sociālā pārliecība un vērtības. Un jau kopš pirmajām kara dienām šo pašu īpašību dēļ visa pasaule apbrīno ukraiņu saliedētību un stipro garu.

Kolektīvās traumas negatīvās sekas

Attiecībā uz kolektīvo traumu gan ir sava specifika, kas ievērojami apgrūtina tās dziedināšanu. Piemēram, kad visa sabiedrība tiek traumēta, ir grūti atrast ārstniecības pakalpojumu sniedzējus, kuri paši arī nebūtu cietuši. Turklāt, ja cilvēku ieskauj draugi un ģimenes locekļi, kuri cīnās ar pēctraumas simptomiem, viņš, iespējams, pārņems šos simptomus arī pats. Šī pieredze ir ļoti izplatīta un tiek saukta par aizstājošo traumu.

Sāpes var būt plaši izplatītas un novest pie tā, ka normalizējas nederīgas reakcijas. Piemēram, visa sabiedrība var sākt krāt pārtiku pēc bada pat tad, kad pārtikas atkal ir pietiekami. Trauksme var kļūt lipīga, ja visi sāk dzīvot hroniska stresa stāvoklī.

Zinātnieku interesi ir izraisījis tāds fenomens kā traumatiskas pieredzes pārmantošana paaudzēs. Tas notiek ne tikai ģimenēs, kur, piemēram, bērni cieš no vardarbības, bet arī sabiedrībās kopumā. Tā cilvēki, kas pārdzīvojuši genocīdu, var turpināt audzināt bērnus, kuriem vēlāk ir raksturīgi pēctraumas simptomi, lai gan viņi patiesībā nebija klātesoši traumatiskajā notikumā. Kādā pētījumā tika atklāti pierādījumi par šādu starppaaudžu traumu Ukrainā. Ukraiņi, kuri izdzīvoja golodomorā – badā laikā, ko 1932.–1933. gadā mākslīgi izraisīja padomju vara, realizējot tautas genocīdu, un kā rezultātā nomira miljoniem cilvēku – nodeva tālāk šo traumu saviem bērniem un mazbērniem. Visticamāk, šī kolektīvā trauma ir arī viena no atslēgām ukraiņu tautas sīvajai pretestībai Krievijas okupantiem.

Kādā pētījumā 2020. gadā tika atklāts, ka tādas problēmas kā veselībai riskanta uzvedība, trauksme un kauns, pārtikas uzkrāšana, pārēšanās, autoritāri bērnu audzināšanas veidi, augsta emocionālā nabadzība un zema sabiedrības uzticēšanās tika nodotas no vienas paaudzes nākamajai. Jaunākās paaudzes šķietami atradās izdzīvošanas režīmā, lai gan bija drošībā. Kopienas, kas pārdzīvoja traumatisku pieredzi, sākot no masveida apšaudēm līdz dabas katastrofām, var nodot savas traumatiskās reakcijas jaunākajām paaudzēm. Stāsti, ko viņi stāsta, un uzvedība, ko viņi demonstrē, var likt jaunākajām paaudzēm uzvesties tā, it kā arī tās būtu piedzīvojušas šo traumu.

Vēl vairāk – daži pētījumi liecina, ka reakcijas uz traumām, ko var nodot no vienas paaudzes nākamajai, neattiecas tikai uz psiholoģiju vai uzvedību. Var būt arī bioloģiskas traumas sekas. Kādā pētījumā par pilsoņu kara ieslodzītajiem koncentrācijas nometnēs tika atklāts, ka vissmagākajos apstākļos turēto karavīru dēli nomira daudz jaunākā vecumā (nesasniedzot 45 gadus) nekā to karavīru dēli, kuri nenonāca gūstā vai bija ieslodzīti nometnēs ar vieglāku režīmu. Interesanti, ka šis fakts neskāra karavīru meitas, kas vedina domāt, ka tēva bioloģija tika traumēta ģenētiskā līmenī, atstājot ietekmi tikai uz vīriešu kārtas pēcnācējiem.

Psiholoģiskā noturība kā pretinde

Psihologi publicē daudz ieteikumu, kā mazināt kolektīvās traumas ietekmi – sākot ar prātīgu informācijas patēriņu un beidzot ar psihoterapiju. Jo īpaši viņi uzsver, ka būtiskās dzīves prasmes – noturības – attīstīšana var nodrošināt tik ļoti nepieciešamo pretlīdzekli ar pandēmiju saistītā stresa kumulatīvajai ietekmei.

Psiholoģiskā noturība ir spēja garīgi vai emocionāli tikt galā ar krīzi vai ātri atgriezties pirmskrīzes stāvoklī. Tā palīdz mums atgūties un pārvarēt paaugstinātu stresu. Būt noturīgam nozīmē stāties pretī grūtībām, nevis krist izmisumā vai izmantot neveselīgas stratēģijas krīzes pārvarēšanai, piemēram, izlikties notiekošo neredzam vai krist kādā atkarībā. Noturība bieži tiek definēta kā garīgā spēka rezervuārs, kas palīdz cilvēkiem tikt galā ar stresu un grūtībām.

Ir daudz cilvēku, kuri saglabā mieru, saskaroties ar katastrofu; viņiem piemīt psihologu atzītā noturība. Tas nenozīmē, ka viņi izjustu mazāk ciešanu, sēru, trauksmes nekā citi šādā situācijā. Viņi vienkārši izmanto veselīgas pārvarēšanas prasmes un savas stiprās puses, lai risinātu šādas grūtības tādā veidā, kas veicina spēku un izaugsmi, bieži vien kļūstot spēcīgāki nekā iepriekš.

Kas liecina par psiholoģisko noturību? Zinātnieki ir atklājuši vairākas īpašības, kas ļauj atpazīt psihiski noturīgu, elastīgu, stipru cilvēku.

Izdzīvotāja mentalitāte. Viņi uzskata sevi par izdzīvotājiem un zina – pat tad, ja ir grūti, viņi var turpināt cīnīties, līdz tiks ar to galā.

Efektīva emocionālā regulēšana. Tā atspoguļo emociju, izziņas un uzvedības mijiedarbību. Noturību raksturo spēja pārvaldīt emocijas, saskaroties ar stresu. Tas nenozīmē, ka noturīgi cilvēki nepiedzīvo spēcīgas emocijas, piemēram, dusmas, skumjas vai bailes. Tas nozīmē, ka viņi atzīst – šīs sajūtas ir īslaicīgas un var tikt pārvaldītas, līdz tās pāriet.

Kontroles sajūta. Noturīgiem cilvēkiem parasti ir spēcīgs tā sauktais kontroles lokuss – pakāpe, kādā cilvēki uzskata, ka viņi atšķirībā no ārējiem spēkiem kontrolē notikumu iznākumu savā dzīvē. Viņi uzskata, ka viņu rīcība var ietekmēt notikumu iznākumu.

Problēmu risināšanas prasmes. Rodoties problēmām, noturīgi cilvēki racionāli raugās uz situāciju un cenšas rast risinājumus, kas kaut ko izmainīs.

Līdzjūtība pret sevi. Vēl viena noturības pazīme ir sevis pieņemšana un līdzjūtība pret sevi. Noturīgi cilvēki izturas paši pret sevi laipni un iejūtīgi, it īpaši, ja problēmas ir smagas.

Sociāls atbalsts. Stabils atbalstošu cilvēku tīkls ir vēl viena noturības pazīme. Šie cilvēki apzinās atbalsta nozīmi un zina, kad viņiem vajag lūgt palīdzību.

Daļai cilvēku noturības spējas rodas dabiski, un viņu personības iezīmes palīdz viņiem palikt nesatricināmiem izaicinājumu priekšā. Tomēr šī uzvedība nav tikai iedzimtas iezīmes, kas sastopamas izredzētajiem. Kā liecina pētījumi, psiholoģiskā noturība ir daudzu iekšējo un ārējo īpašību, tostarp ģenētikas, fiziskās sagatavotības, garīgās veselības un vides, rezultāts.

Tādējādi cilvēki var daudz paveikt, lai stiprinātu savu noturību un veidotu to savos bērnos. Metodes ir plaši zināmas, atliek vien vairāk tām pievērst uzmanību. Piemēram, pārkadrēt savas negatīvās domas – tā vietā, lai likstas uzskatītu par nepārvaramām, pārstrukturēt domas, meklējot paņēmienus, kā risināt problēmu un veikt izmaiņas, kas palīdzēs. Būtu jāmācās arī fokusēties uz to, kas ir cilvēka paša kontrolē, pretējā gadījumā krīze vai problēma var viņu pārņemt tā, ka emocijas kļūs nekontrolējamas. Protams, vienmēr noderēs dažādas metodes stresa mazināšanai, kā arī palīdzības meklēšana un sava atbalsta loka veidošana.

Ilgāku laiku pētījumi rādīja, ka vairums cilvēku sliecas būt psiholoģiski noturīgi. Diemžēl jaunākie atklājumi liecina, ka, saskaroties ar tādām problēmām kā, piemēram, dzīvesbiedra nāve, laulības šķiršana, bezdarbs, psiholoģiskā noturība ir ievērojami mazāka, nekā tika uzskatīts iepriekš. Vai nu cilvēki ir kļuvuši trauslāki, vai arī traumu radies vairāk un spēcīgākas, Taču ikvienam der apsvērt, kā attīstīt savu psiholoģisko noturību, lai saglabātu drošības izjūtu savā dzīvē un uz šīs pasaules.

Kolektīvās traumas teorija

Tikai pirms piecdesmit gadiem amerikāņu sociologs Kai Ēriksons pievērsa uzmanību tādai parādībai kā sociālas sekas pēc katastrofāliem notikumiem. Viņš ieviesa tā saukto kolektīvās traumas teoriju grāmatā, kas bija veltīta kopienas iznīcināšanai pēc Bufalo grīvas plūdiem Rietumvirdžīnijā 1972. gadā. Pārraujot dambi, 30 metru augstais vilnis applūdināja 16 apdzīvotas vietas un aiznesa 125 cilvēku dzīvības, bet vairāki tūkstoši tika ievainoti un palika bez mājām.

Kopš tā laika kolektīvā trauma ir aizvien plašāk lietots jēdziens. Psihologi to attiecina  uz psiholoģiskām reakcijām uz traumatisku notikumu, kas ietekmē visu sabiedrību. Tomēr šis jēdziens neatspoguļo tikai vēsturisku faktu, atmiņu par šausmīgu notikumu, kas gadījies ar kādu cilvēku grupu. Kolektīvā trauma drīzāk nozīmē, ka šī traģēdija ir pārstāvēta grupas kolektīvajā atmiņā un tāpat kā visas atmiņas formas ietver ne tikai notikumu reprodukciju, bet arī nepārtrauktu traumas rekonstrukciju, mēģinot to izprast. Plaši zināmās kolektīvās traumas, piemēram, ir verdzība Amerikā, holokausts, Hirosimas un Nagasaki atombumbu sprādzieni, 11. septembra teroristu uzbrukumi un Covid-19 pandēmija.

Daudzu indivīdu traumēšanu nevar uzskatīt par kolektīvu traumu, ja vien tā nav ierāmēta un netiek izmantota kā kolektīvās identitātes rādītājs, piemēram, publiskās debatēs, vai kā pašizpausmes un definēšanās veids. Kolektīva trauma rada sabiedrības noskaņojumu, bieži izraisot pārmaiņas šīs sabiedrības kultūrā un masu akcijās. Traumatiskas pieredzes pārdzīvošana kolektīvā var izraisīt plašu garīgās veselības problēmu klāstu, tostarp pēctraumatiskā stresa traucējumus, depresiju un disociāciju.

Vēsturisku kolektīvo traumu pēcefekti

* Lielā depresija. Trīsdesmito gadu smagā globālā ekonomiskā depresija atstāja dziļu un ilgstošu ietekmi uz Amerikas kolektīvo psihi, novedot pie pašnāvību rādītāju pieauguma par 22,8 procentiem. Tai bija arī ilgstoša ietekme uz ASV iedzīvotājiem, daudziem liekot ciest no trauksmes un neaizsargātības izjūtas.

* Holokausts Otrā pasaules kara laika. Pētījumi atklājuši – lai gan holokaustu pārdzīvojušie uzrādīja ievērojamu noturību, saskaroties ar šo traumu, psiholoģiskā ietekme, tostarp pastiprināti PTSD simptomi un samazināta garīgā labklājība, turpinājās gadu desmitiem. Holokausta ilgstošās sekas atstāja nospiedumu arī uz vecāku garīgo veselību, ģimenes struktūru, stresa līmeni, kopumā smagi ietekmējot holokaustu pārdzīvojušo cilvēku pēctečus.

* 2002. gada 11. septembra teroristu uzbrukumi. Vairāk nekā 100 000 cilvēku bija aculiecinieki uzbrukumiem Pasaules tirdzniecības centra torņiem, bet miljoniem cilvēku vēroja notikumu attīstību televīzijas tiešraidē vai redzēja videoklipus, kas tika raidīti nākamajās dienās, nedēļās un mēnešos. Aptaujas liecināja, ka šis atspoguļojums medijos bija saistīts ar psiholoģisko problēmu palielināšanos, tai skaitā izpaudās akūtā stresā, PSTD un ilgstošās bailēs no nākamajiem teroristu uzbrukumiem. Pētījumi liecina, ka šis notikums izraisīja dažas nepārprotamas negatīvas reakcijas, tostarp reliģisku diskrimināciju un politisko neiecietību pret musulmaņiem vai cilvēkiem, kuri tika uztverti par līdzīgiem uzbrucējiem vai ar tiem saistītiem.

* Pasaules ekonomiskā krīze. Ekonomiskā lejupslīde 2008. gadā būtiski ietekmēja sabiedrības fizisko un garīgo veselību. Pētījumi liecina, ka tā izraisīja pašnovērtējuma pazemināšanos veselības un auglības ziņā, kā arī psiholoģisko problēmu, pašnāvību un saslimstības pieaugumu.