Bēgļu krīze tikai sākas. Kā tā ietekmēs mūs visus un pārējo pasauli?

Pirms kāda laika Latvijas valdība apstiprināja Ukrainas kara bēgļu atbalsta pasākumu plānu, kura īstenošanai paredzēts finansējums līdz 116,28 miljoniem eiro. Šis plāns sagatavots, lai nodrošinātu atbalstu kopumā līdz 40 000 Ukrainas civiliedzīvotāju.

Valdība arī lēma, ka aptuveni puse bēgļu jāuzņem Rīgai, pārējie – septiņām valstspilsētām, turklāt pašvaldībās izmitināmo cilvēku  skaits tiek sadalīts proporcionāli to administratīvajās teritorijās deklarēto iedzīvotāju skaitam. Bēgļiem piešķirti dažādi pabalsti, atbalsti, nodrošinājumi un atvieglojumi. Pagaidām nav īstas skaidrības, cik daudz bēgļu gatavi jau tuvākajā laikā atgriezties Ukrainā, bet cik – palikt Latvijā.   

Smalkā pabalstu tēma

– Jūsuprāt, vai Latvija tiek galā ar problēmām, kas saistītas ar Ukrainas bēgļu uzņemšanu? 

– Bēgļu krīze, kas saistīta ar karu Ukrainā, vēl tikai sākas. Šie notikumi jau ir iekustinājuši un turpinās aktivizēt bēgļu plūsmas ne tikai no Ukrainas, bet arī no citām pasaules valstīm. Migrācijas kontekstā nepieciešams pievērst uzmanību tam, ka Ukraina ir viena no lielākajām pārtikas eksportētājām pasaulē, un daudzas valstis ir atkarīgas no Ukrainas pārtikas, it sevišķi no labības piegādēm. Te var minēt Ēģipti, Maroku, Libānu un citas Tuvo Austrumu valstis. Tas nozīmē, ka tuvākā gada vai gadu laikā, ievērojami samazinoties pārtikas plūsmai, iestāsies pārtikas krīze. Jau tagad visā pasaulē palielinājušās pārtikas cenas, un tās turpinās kāpt. Tas var izraisīt badu vairākos pasaules reģionos, un tas, protams, radīs jaunas bēgļu plūsmas. Turklāt tas kombinēsies ar globālo klimata pārmaiņu radītām sekām, kas vairākos reģionos zemju platības padarīs nelietojamas.

Tas nozīmē, ka pieaugs to cilvēku skaits, kuri, lai izdzīvotu, centīsies pamest savas dzīvesvietas un pārcelties uz citurieni, īpaši uz Eiropu.  Tas mums vēl ir priekšā, tās būs sekas, kas izpaudīsies pakāpeniski. Jau šodien mēs to redzam pārtikas biržas cenās, savukārt lielās migrācijas plūsmas piedzīvosim tuvākajā nākotnē.

Runājot par Ukrainas iedzīvotāju migrācijas plūsmu uz Eiropas valstīm un Latviju, jāuzsver, cik ļoti vienoti un laipni ukraiņus uzņēma Austrumeiropas un Baltijas valstu valdības un iedzīvotāji. Līdz šim Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis bija visai atturīgas migrantu jautājumos. Tas skaidri izpaudās arī bēgļu krīzē 2015. un 2016. gadā, kad tieši šīs valstis visasāk iebilda pret migrantu uzņemšanu. Toties tagad mēs redzam kaut ko pilnīgi pretēju.

– Bēgļu integrācija Latvijā – vai saredzat riskus? 

– Uzņemot bēgļus, daudz kas atkarīgs no valdības un iedzīvotāju labās gribas. Latvijā ir sniegta pietiekami liela palīdzība ukraiņu bēgļiem – piedāvāti pabalsti, atbalsts dzīvesvietas izvēlei, ātra piekļuve darba tirgum, samazinātas prasības latviešu valodas zināšanām. Esam nākuši pretī dažādos veidos. Tas ir palīdzējis pietiekami labi uzņemt Ukrainas cilvēkus, sniegt viņiem nepieciešamo atbalstu un integrēt darba tirgū. Protams, pastāv arī riska faktors – iedzīvotāju labā griba ar laiku var mazināties. Skaidrs, ka sākotnēji rodas vēlme palīdzēt cilvēkiem, kas ir smagi cietuši karā, taču ar laiku šis labestības vilnis var noplakt.

Jau agrāk veiktie pētījumi rāda, ka Latvijas iedzīvotāji ir īpaši jūtīgi jautājumos, kas attiecas uz bēgļiem sniegto atbalstu. Kā liecina aptaujas, iedzīvotāji uzskata, ka darba devējiem priekšroka jādod Latvijas iedzīvotājiem, nevis migrantiem, turklāt iebraucējiem nevajadzētu saņemt tādus pašus pabalstus, kādus saņem Latvijas cilvēki. Ja radīsies iespaids, ka ukraiņiem piešķirtais atbalsts ir neadekvāts salīdzinājumā ar Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeni, tas būs viens no riska faktoriem, kas varētu mazināt atbalstošo attieksmi. Cilvēkiem var arī rasties bažas, ka ukraiņi apdraud Latvijas iedzīvotāju darba vietas.

Šādas bailes nav nekas jauns un pārsteidzošs. Valstīs, kurās nav augsts pārticības līmenis, novērojams tā saucamais resursu stress. Ikviena migrantu plūsma šo resursu stresu tikai palielina, jo kļūst lielāks sociālo pabalstu un pakalpojumu slogs. Varam prognozēt, ka laika gaitā Latvijā šis stress tikai palielināsies. Cilvēkus tomēr satrauc pabalstu lietas, tāpēc valstij jānodrošina, lai konkrētie pabalsti būtu adekvāti, precīzi mērķēti un nenostādītu Latvijas iedzīvotājus sliktākā pozīcijā. Ja tā notiks, tas labo gribu var pavērst pretējā virzienā.

– Izskan bažas, ka Rietumi var mīkstināt savu pozīciju pret Krieviju, jo nevēlēsies pieļaut labklājības līmeņa samazināšanos  savās valstīs.

­– Krievija paļaujas un cer, ka energoresursu cenu kāpums ilgākā laika periodā radīs Eiropas iedzīvotājiem neapmierinātību un pretestību Krievijai uzliktajām sankcijām. Šādas cerības nav gluži bez pamata, jo cilvēkiem, sevišķi tiem, kas atrodas tālāk Eiropā un nedzīvo blakus Krievijai, apdraudējuma riski ir mazāki. Savukārt mēs labi apzināmies Krievijas apdraudējumu, tāpēc Baltijas valstis arī ir vienas no lielākajām Ukrainas atbalstītājām. Laika gaitā Rietumeiropā, piemēram, Francijā vai Itālijā, var mazināties atbalsts Ukrainai.

Viena lieta ir postulēt atbalstu, otra – vai esi gatavs realizēt šo atbalstu ar savu maciņu un samierināties ar dažādām neērtībām un cenu pieaugumu. Tas ir arī jautājums, vai esi gatavs zaudēt darba vietu un pakļaut savu uzņēmumu bankrotam. Arī Latvijā var mazināties entuziasms. Rudenī cilvēki sajutīs pamatīgu energoresursu cenu pieaugumu, sāksies diskusijas, cik viņi ir gatavi maksāt par atbalstu Ukrainai un Krievijas sankcionēšanu.

Atšķirīga attieksme pret bēgļiem

– Tiek prognozēts, ka migrantu plūsma palielināsies arī no Krievijas.

– Kaimiņzemi atstāj ne tikai oligarhi un bagāti uzņēmēji, bet arī daudzi liberāli domājoši profesionāļi: zinātnieki, IT speciālisti, ārsti un citi. Attieksme pret šiem bēgļiem ir atšķirīga. Ir valstis, arī Baltijas valstis, kas minimizējušas iespējas Krievijas pilsoņiem apmesties uz dzīvi šajās zemēs.

Citāda pieeja ir, piemēram, ASV administrācijai. ASV prezidents Džo Baidens jau ierosinājis atvieglot vīzu piešķiršanu augsti kvalificētiem speciālistiem, jo saskatījis šeit iespēju atņemt Krievijai profesionāļus un piesaistīt tos Amerikas ekonomikai. No stratēģiskā viedokļa šāda pozīcija ir daudz saprotamāka un loģiskāka nekā Latvijas emocionālā nostāja. Manuprāt, Latvija palaiž garām iespēju piesaistīt kvalificētus, liberāli domājošus un pretputinistiski noskaņotus speciālistus.

Pagājušajā gadā ar kolēģi Mārtiņu Kaprānu veicām pētījumu par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret imigrantiem. Konstatējām kādu lietu, kas sevi skaidri apliecina arī šodien, proti, šeit neeksistē vienota attieksme pret imigrantiem kā tādiem. Attieksme lielā mērā atkarīga no tā, par kādiem ieceļotājiem mēs runājam.

Piemēram, viena attieksme ir pret cilvēkiem no Tuvo Austrumu valstīm, Āfrikas vai Ķīnas, bet pavisam cita – pret imigrantiem no Eiropas. Pētījumā atklājās, ka lielai daļai Latvijas iedzīvotāju ir ārkārtīgi negatīva attieksme pret imigrantiem no musulmaņu valstīm, savukārt pret imigrantiem no Ukrainas un arī no Krievijas attieksme ir diezgan pozitīva. Šeit daudzi saskata iespējas risināt darbaspēka problēmas. Valda uzskats, ka šie cilvēki relatīvi labi varētu iekļauties Latvijā, un tas saistīts ar piederību kristiešu kultūrai un saprotamo mentalitāti.

To mēs redzam arī tagad kara kontekstā – esam bijuši ļoti atvērti pret Ukrainas bēgļiem. Un vēl – mūsu sabiedrība tomēr nav tik sašķelta, kā agrāk daudzi prognozēja. Reakcija uz šo konfliktu bija diezgan saliedēta. Protams, krievvalodīgo vidū ir cilvēki, kas atbalsta Krievijas agresiju, tomēr tas ir mazākums. Sabiedrība kā tāda vairāk vai mazāk tomēr ir vienota, nosodot Krievijas agresiju Ukrainā.

– Daudzi ukraiņu bēgļi apgalvo, ka ilgi ārvalstīs nepaliks. Viņi vēlas pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās.

­– Mums jāsaprot, ka liela daļa ukraiņu kādu laiku tomēr nevarēs atgriezties savā dzimtenē, jo tur daudzas vietas ir nolīdzinātas līdz ar zemi. Mums jādomā ilgtermiņā par šo cilvēku integrēšanu Latvijā. Ukrainas cilvēkiem ir diezgan labas iespējas iekļauties Latvijas darba tirgū, un viņi to arī dara – atrod darbu un strādā.

Ja runājam par bērniem, liela uzmanība jāpievērš skolas videi. Lielākā daļa ukraiņu izvēlas sūtīt bērnu krievu skolās, un, kā mēs zinām, bērni un pusaudži bieži vien uz skolu aiznes savu vecāku viedokļus. Šie atšķirīgie viedokļi par karu var izraisīt konfliktus skolēnu vidū. Tāpēc būtiski ir sekot līdzi, lai nepadziļinātos psiholoģiskās traumas.

Par ukraiņu atgriešanos mājās – tas būs atkarīgs, no kādas vietas bēgļi ieradušies. Ukrainas ekonomikai šogad tiek prognozēts iekšzemes kopprodukta kritums par 40 procentiem. Tas ir katastrofāls! Kad Latvijā 2009. un 2010. gadā bija lielā krīze, mūsu iekšzemes kopprodukts nokritās par 19 procentiem – divas reizes mazāk, nekā tiek paredzēts Ukrainai. Toreiz sekas bija ļoti jūtamas, bija liels emigrācijas vilnis. Daudzi aizbrauca un neatgriezās.

Reizēm dzirdēts viedoklis – kāpēc ukraiņiem jādodas uz ārzemēm, kāpēc viņi nevar pārcelties uz citiem savas valsts reģioniem? Tas nav tik vienkārši, jo Ukrainas ekonomika ir sagrauta un tāda būs vēl vairākus gadus. Turklāt Ukraina vēl pirms kara bija viena no nabadzīgākām valstīm Eiropā, un paies ilgs laiks, kamēr tā atkopsies. Protams, paredzams liels rietumvalstu atbalsts, tomēr pārmaiņas nebūs ātras.

Nebūs tā, ka karš beigsies un visi ukraiņi brauks mājās. Ukraina ir ļoti smagi cietusi. Tur būs gan bezdarba problēmas, gan mazas algas. Lai nodrošinātu savām ģimenēm iztiku, daudzi ukraiņi būs spiesti meklēt darbu ārvalstīs. Un daudz kas būs atkarīgs no šo uzņemošo valstu labās gribas.

Kā redzam, kara kontekstā ukraiņos ir audzis patriotisms un nacionālais sentiments. Kara sākumā daudzi ārvalstīs dzīvojošie ukraiņi devās atpakaļ uz Ukrainu, lai aizstāvētu savu valsti. Nav šaubu, ka daudzi ukraiņi jau tagad ir gatavi atgriezties mājās. Kopš tika atbrīvots Kijivas reģions, Ukrainā vairāk cilvēku atgriežas nekā izbrauc. Tomēr bēgļu atgriešanās ir lēns process, jo izbrauca daudzi miljoni.

Nokļūšana krustcelēs

– Iespējams, ukraiņu bēgļi var būt noderīgi Latvijas tautsaimniecībai.

– Pagājušajā gadā veiktajā pētījumā kopā ar kolēģiem Mārtiņu Kaprānu un Andri Saulīti noskaidrojām, kā varētu veicināt Latvijas iedzīvotāju pozitīvāku attieksmi pret imigrantiem. Tas var notikt tādā gadījumā, ja iedzīvotāji saskata imigrantu pozitīvo pienesumu Latvijas ekonomikai. Tad vietējie iedzīvotāji labprāt būtu gatavi viņus pieņemt un ilgtermiņā iekļaut sabiedrībā. Starp citu, pagājušā gada vasarā daudz tika runāts, ka zemenes pūst uz lauka, jo trūkst strādnieku, kas varētu tās novākt. Lūk, šogad situācija varētu būt labāka. Pazīstu uzņēmēju, kuram ir ražotne Alūksnē, un viņš ir priecīgs pieņemt darbā ukraiņus, kuri jau ir apliecinājuši, ka prot strādāt.

– Liela daļa latviešu uzskata, ka pienācis pēdējais laiks ar vienas rokas vēzienu noslaucīt visus netīros traukus no galda. Tas attiecas uz padomju pieminekļu demontēšanu un pilnīgu latviešu valodas ieviešanu skolās. Populārs kļuvis termins nulles tolerance.

– Es teikšu tā – šī situācija paver mums iespējas, faktiski nostāda krustcelēs. Mums radušās iespējas veidot saliedētāku sabiedrību, mēģinot nojaukt barjeras starp latviešiem un krieviem. Man liekas zīmīgi, ka, konfliktam sākoties, Saskaņas līderi Urbanovičs un Ušakovs bez jebkādas minstināšanās atklāti nosodīja Krievijas agresiju. Tas bija pozitīvs signāls, ka sabiedrības lielākā daļa ir vienā pusē, bet Krievijas atbalstītāji ir mazākums.

Tagad pavērusies iespēja tuvināt sabiedrības daļas, kas agrāk ir dzīvojušās dažādās informatīvajās vidēs. Tajā pašā laikā mums jābūt ļoti uzmanīgiem, jo šis periods ir ļoti sensitīvs, mums jāizvairās veicināt paniku un bailes. Mūsu sabiedrībā ir sensitīvas tēmas, piemēram, latviešiem un krieviem vairākos jautājumos ir atšķirīga vēstures izpratne, kas arī atklājas dažādos pētījumos. Es labi saprotu latviešu pozīciju – daudziem piemineklis Pārdaugavā ir kā dadzis acī. Arī manā ģimenē ir cilvēki, kas cietuši no Staļina deportācijām, un es labi saprotu šīs izjūtas. Taču šī nulles tolerance var būt bīstama.

Mēs nedrīkstam likt vienādības zīmi starp Putina atbalstītājiem un visiem krievvalodīgajiem. Ja mēs kā ar buldozeru pārbrauksim pāri viņu interesēm, mēs riskētu palielināt plaisu starp krieviem un latviešiem. Jau tagad sabiedrības krievvalodīgā daļa bieži jūtas neuzklausīta.

– Pārspīlēta tolerance reizēm rada pārpratumus. Ja latvieši ar savu lielo toleranci bikli mīņāsies un skaidri nepateiks, kas viņiem ir pieņemami un kas ne, krievi to nekad neuzzinās. Tikai tad, kad pozīcijas ir skaidras, var par kaut ko vienoties. 

­– Starp citu, latviešu biklā mīņāšanās spilgti izpaudās pie pieminekļa Pārdaugavā 9. un 10. maijā. No vienas puses, it kā bija nulles tolerances politika, bet, no otras, bija vēlme sevi parādīt kā liberālu valsti, kas neapspiež pulcēšanās un runas brīvību. Notika tāda kā laušanās starp šiem diviem konceptiem, bija grūti atrast taciņu starp konkrētajām pozīcijām. Un tas ir saprotami, jo neesam taču Krievija, kur brīvības izpausmes tiek apspiestas. Vienlaikus jāņēm vērā, ka drošības riski ir īsti, ar tiem ir jārēķinās, nepieļaujot dažādas provokācijas.

Lielo pārmaiņu priekšā

– Pašlaik pasaules globālie procesi ir izgājuši ārpus kontroles, neviens neko vairs nespēj skaidri prognozēt.

– Mēs dzīvojam ļoti nenoteiktā laikā, nestabilitāte saglabāsies vēl daudzus gadus. Arī konflikts Ukrainā neatrisināsies dažu mēnešu laikā, tas ieilgs. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka esam demokrātiska valsts, kurā cilvēki drīkst paust savu viedokli, taču  nepieciešams cīnīties ar Krievijas izplatīto dezinformāciju. Krievijas troļļu fermas – tā ir absolūta realitāte. Dezinformācijai ir liels spēks, to mēs redzējām gan ASV vēlēšanās, gan arī Brexit procesā.

Šo dezinformāciju Krievija bieži vien pasniedz kā dažādus viedokļus, tāpēc ir svarīgi nodalīt šīs lietas. Drošības dienestiem darbs nav vienkāršs, jo izlavierēt starp šo informatīvo karu un runas brīvību nav viegli. Ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas līmenī ir jāpieņem izšķirīgi lēmumi, kam varbūt citos apstākļos būtu pietrūcis drosmes vai politiskā atbalsta.

– Sarunas sākumā prognozējāt lielas bēgļu plūsmas. Ja tā tiešām notiks, pasaule būtiski mainīsies.

– Kad pirms pieciem gadiem kā eksperte biju ASV un piedalījos sanāksmē par migrācijas jautājumiem, eksperti vērsa uzmanību, ka 2015. un 2016. gadā piedzīvotā bēgļu krīze ir tikai ziediņi salīdzinājumā ar to, ko redzēsim tuvākajā laikā. Tad būs nevis kara, bet klimata bēgļi, kas bēgs no vietām, kur vairs nebūs, ko ēst un dzert. Tas būs izdzīvošanas jautājums, un šīs cilvēku masas būs milzīgas.

Tāpēc svarīgi, ka attīstītā pasaule jau tagad dara visu iespējamo, lai mazinātu klimata pārmaiņu tempu un atbalstītu tos pasaules reģionus, kas visvairāk cieš no klimata pārmaiņām. Galu galā pasaule ir vienota, mēs visi sajutīsim sekas. Ja arī klimata pārmaiņas strauji neskars Latviju, mēs papildus neizbēgamam energoresursu un pārtikas cenu pieaugumam piedzīvosim klimata bēgļu masas.

Starptautiskā līmenī tāds jēdziens kā klimata bēgļi izskan arvien biežāk. Un šajā aspektā radīsies būtiskas ētikas problēmas, ko vajadzēs risināt. Eiropai būs jāizdara izvēle, uzņemt bēgļus, kuriem draud bada nāve, vai arī palikt par cietoksni, jo tā vienkārši nespēs uzņemt visu gribētājus. Skaidrs, ka bēgļi galvenokārt dosies uz pārtikušām valstīm, bet tās visus nespēs uzņemt. Mēs atkal atgriezīsimies pie bēgļu kvotu jautājuma.

– Kopumā ņemot, Rietumu cilvēks ir pieklājīgs un tolerants. Tomēr aktuāls ir jautājums – cik dziļi savā būtībā viņš tāds ir? Pieklājība, tolerance un cilvēktiesības – vai tā nav tikai virskārta, ko var ātri pazaudēt krīzes un katastrofas brīdī?

– Ja palūkojamies uz Zviedriju, tur šī welcoming culture ir diezgan dziļi iesakņojusies sabiedrībā. Tur nav pieļaujami, ka kāds slikti izsakās par bēgļiem. Un tomēr arī zviedri pēdējā laikā atzīst, ka ne visiem bēgļiem ir izdevies integrēties un ka pastāv kopienas, kurās ir augsta kriminalitāte. Zviedri neslēpj, ka ar bēgļiem ir reālas problēmas. Mēs redzam, ka Eiropas valstīs, arī Zviedrijā, palēnām pieaug pret migrāciju vērsto politisko partiju popularitāte.

Es uzskatu, ka ir nepieciešama pavisam racionāla politika attiecībā uz bēgļiem. Šajā ziņā labs piemērs ir Dānija, kur attieksme pret bēgļiem ir pietiekami atvērta un pieņemoša, bet tajā pašā laikā racionāla. Viņi rūpīgi testē, kuri patiešām ir bēgļi un kam nepieciešams patvērums. Ja tāds neesi, tevi sūta projām. Labākas dzīves meklētājus viņi nepieņem. Dāņi arī vēro, kas ar bēgļiem notiek tālāk. Ja tiek izdarīti noziegumi, netiek respektēts likums, var sagaidīt nopietnu reakciju un sekas.

Dāņi piešķir bēgļiem pietiekami lielus pabalstus, lai viņiem būtu visas iespējas integrēties. Ja viņi integrēties nevēlas, tad jādodas prom. Domāju, ka arī Latvijas valstij nepieciešama tāda racionāla politika. Ir bēgļi, kuri ir pelnījuši atbalstu, bet ir arī tādi, kas nenovērtē palīdzību un nav gatavi integrēties. Mēs nedrīkstam tolerēt netoleranci. Galu galā no neprasmīgas, kurlas politikas un tam sekojošā sabiedrības pretgrūdiena ilgtermiņā visvairāk cieš tieši tie cilvēki, kuriem patiešām nepieciešams patvērums.