Vai nelokāmais revolucionārs Vladimirs Iļjičs Lindermans atkal tiks cauri sveikā?

No “Atmodas” līdz nacionālboļševikiem

Vladimirs Lindermans dzimis Rīgā 1958. gadā, precējies un ir četru bērnu tēvs. Viņam ir divas nepabeigtas augstākās izglītības un, nenoliedzami, Lindermans ir visai talantīgs publicists. Astoņdesmito gadu beigās viņš bija visai avangardiska žurnāla “Trešā modernizācija” (krievu valodā), tad kādu laiku pat bija Tautas Frontes laikraksta “Atmoda” redaktors, bet pēc tam darbojās laikrakstā “Baltijskoe Vremja”. Deviņdesmitajos gados viņš izdeva pat vairākas populāras avīzes krievu valodā, tostarp vienu no pirmajiem erotiskajiem izdevumiem bijušās PSRS teritorijā – avīzi “Ješčo” (Vēl). Kad viņam jautājuši, kāpēc tāds nosaukums, Lindermans atbildējis – ja šo avīzi slēgs, tad viņš izdos nākamo, un tad nosaukums būšot “ Ješčo raz” (vēlreiz). Šīs avīzes saturs gan bija ne tikai erotisks, bet arī visai politiski kreiss un tā kļuva ļoti populāra, sasniedzot pat miljonu eksemplāru tirāžu. Tā tika izdota Krievijā, taču pēc 1993. gada notikumiem, kas beidzās ar Krievijas domes ēkas ieņemšanu, ar Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina rīkojumu avīze tika aizliegta. Interesanti, ka to aizliedza reizē ar komunistu ruporiem – “Pravda” un “Sovetskaja Rossija.” Interesants ir arī fakts, ka 1991. gadā tieši Lindermans atvēra pirmo “seksšopu” PSRS teritorijā.

Tomēr acīmredzami vīlies jaunās politikas vēsmās, 1997. gadā Lindermans iestājās Nacionālboļševiku partijā.

Revolucionārs ar pseidonīmu Ābels

Rūdolfs Ābels bija Padomju Savienības spiegs, kurš no 1948. līdz 1957. gadam darbojās ASV, kad tika atmaskots un arestēts. 1962. gadā viņu apmainīja pret ASV lidotāju Pauersu, kura izlūklidmašīna tika notriekta virs PSRS teritorijas un Berlīnē par spiegošanu apcietinātu amerikāņu studentu Frederiku Praijoru. Tieši šī cilvēka vārdu Lindermans izvēlējās par savu pseidonīmu darbībai partijā, kurā viņš visai ātri kļuva par zināmu un populāru personu. 1998. gadā, piedaloties partijas pirmajā kongresā, viņš iepazinās ar nacionālboļševiku partijas vadītāju Eduardu Ļimonovu un visai ātri kļuva par viņa vietnieku. Zīmīgi, ka arī Ļimonova otrā kaislība bija saistīta ar seksu – viņš ir sarakstījis vairākus atklāti pornogrāfiska satura romānus. Vienlaicīgi Lindermans kļuva arī par nacionālboļševiku Latvijas nodaļas komisāru un biedrības “Pobeda” vadītāju.

2000. gada 18. novembrī Rīgā ieradās četri nacionālboļševiki no Krievijas un, piedraudot Pētera baznīcas personālam ar granātas maketu, aizbarikādējās skatu tornī. Viņi Latvijas valdībai izvirzīja prasības pārtraukt padomju kara veterānu tiesisku vajāšanu, nodrošināt Latvijas nepilsoņiem līdzīgas tiesības ar pilsoņiem, dodot iespēju piedalīties vēlēšanās. Visi četri tika aizturēti un notiesāti uz dažādiem termiņiem ieslodzījumā. Visai skaidrs, ka bez partijas vadības ziņas šāda akcija notikt nevarēja.

2002. gadā Krievijā notika mēģinājums notiesāt Ļimonovu, taču Lindermans personīgi devās liecināt tiesā uz Krievijas pilsētu Novosibirsku. Tieši viņa liecības, uzņemoties atsevišķu partijas dokumentu autorību, šo lietu izjauca un Ļimonovu nenotiesāja. Tā paša gada novembrī Drošības policija veica kratīšanu Lindermana Rīgas dzīvoklī, izdobtā krēsla kājā atrada nelielu daudzumu sprāgstvielu. Viņš gan apgalvoja, ka lieta ir safabricēta un arī tiesa nonāca pie līdzīga secinājuma.

Izkļuvis brīvībā Lindermans atkal devās uz Krieviju un pieprasīja tur politisko patvērumu, taču nacionālboļševiki tur īpašā cieņā nebija un varas iestādes pārāk lielu atsaucību neizrādīja. Tomēr revolucionārs Krievijā nelegāli nodzīvoja vairākus gadus, kamēr Latvijas Ģenerālprokuratūra mēģināja panākt viņa izdošanu, inkriminējot viņam atentāta gatavošanu pret valsts prezidenti Vairu Vīķi Freibergu un valsts iekārtas vardarbīgas gāšanas mēģinājumu. Interesanti, ka izdošanas pieprasīšana un pat mēģinājumi Lindermanu izdot ilga vairākus gadus un bija pat noslēgta slepena vienošanās starp abu valstu prokuratūrām. Vienā gadījumā Lindermanu izglāba bijušais Latvijas iedzīvotājs, Krievijas Domes deputāts Viktors Alksnis, bet otrā reizē viņam izdevās “pazust” no vilciena jau ceļā uz Latviju. Viņš turpināja savu darbošanos Krievijas Nacionālboļševiku partijā, 5. kongresā 2005. gadā tika ievēlēts partijas centrālkomitejā un faktiski bija kļuvis par Ļimonova labo roku. Tolaik partija visai aktīvi organizēja dažādas pilsoniskās nepakļaušanās akcijas un paziņoja par plānu piedalīties 2007. gada Krievijas Domes vēlēšanās. Tika izvirzīts lozungs – “Mūs neapturēs ne cietums, ne lodes! Mēs esam par tiem, kuri strādā!”. Tas tad arī pielika punktu varas iestāžu pacietībai, un nacionālboļševiku organizācija Krievijā tika vienkārši aizliegta un sagrauta. Lindermanu 2008. gada februārī Federālās drošības dienesta speciālas operācijas laikā aizturēja konspiratīvajā dzīvoklī Maskavā, un jau 19. martā viņš tika deportēts uz Latviju. Nonākot Latvijā, viņu ievietoja Centrālcietumā, taču visai neilgā laikā Lindermanam ar advokātu palīdzību izdevās noraidīt visas viņam izvirzītās apsūdzības un atgriezties brīvībā.

“Varoņdarbi” Latvijā

2009. gada septembrī Ludzā Lindermans kopā ar aptuveni 200 piekritējiem nodibināja sociālistiskas orientācijas partiju “13. janvāra kustība”, asociējot to ar strādnieku demonstrācijas apšaušanu Rīgā 1905. gadā. Partija gan īpašu popularitāti tā arī neieguva. Pret viņu gan tika ierosināts kriminālprocess par dokumentu viltošanu, kas 2017. gadā tomēr tiesā beidzās ar attaisnojošu spriedumu.

2010. gadā viņš tiesājās ar Pilsonības un migrācijas pārvaldi, kas atteicās viņu naturalizēt un piešķirt pilsonību, pamatojot to ar Krievijā pavadīto laika posmu. Pēc lietas izskatīšanas vairākās instancēs Lindermans tomēr tiesu zaudēja.

2011. gadā Lindermans kļuva par vienu no biedrības “Par dzimto valodu” vadītājiem. Tika uzsākta parakstu vākšana par referendumu ar mērķi padarīt krievu valodu par otro valsts valodu Latvijā. Viss beidzās ar 2012. gada 18. februāra referendumu, kura rezultātā 74,8% valsts iedzīvotāju pateica kategorisku nē izmaiņām Satversmē.

2012. gadā viņš centās piedzīt 5000 latu lielu morālo kompensāciju no Vairas Vīķes-Freibergas par viņas izteikumiem Latvijas Televīzijā, nosaucot Lindermanu par sabiedrībai bīstamu ekstrēmistu. Lietu viņš zaudēja.

2013. gadā kopā ar Kasparu Dimiteru un citiem sabiedrības pārstāvjiem nodibināja organizāciju “Sargāsim mūsu bērnus”. Minētās organizācijas centieni savākt parakstus referendumam saistībā ar viendzimuma attiecību propagandas aizliegšanu beidzās nesekmīgi, neraugoties uz to, ka biedrība bija pat saņēmusi Maskavas un Visas Krievijas Patriarha Kirila publisku atbalstu un svētību.

2015. gadā divi Krievijas nacionālboļševiku partijas “Cita Krievija” biedri Aleksandrs Kurkins un Andrejs Popko mācību “Saber Strike 2015” laikā, izmantojot parastas trepes, pāri sētai iekļuva Nacionālo bruņoto spēku bāzē Ādažos. Viņi abi uzreiz tika aizturēti, un kopā ar viņiem aiz restēm nonāca arī Lindermans, kurš bija sniedzis palīdzību. Kaut arī sākotnēji viņiem tika inkriminēta spiegošana, tomēr beidzās viss ar pantu par huligānismu. Abus viesus no Krievijas atbrīvoja pēc apmēram četru mēnešu ieslodzījuma, bet Lindermanu kārtējo reizi attaisnoja. 2018. gadā Augstākā tiesa attaisnoja arī abus Krievijas nacionālboļševikus.

2018. gadā Lindermanu aizturēja uz ielas pie autobusa pieturas, saistībā ar Vislatvijas skolēnu vecāku sapulces organizēšanu, kuras mērķis bija protests pret pāreju uz vidējās izglītības iegūšanu tikai latviešu valodā. Faktiski to organizēja Latvijas Krievu savienība, taču arī šajā gadījumā lieta 2020. gadā tika izbeigta.

Lindermans pēdējos gados aktīvi ir sadarbojies ar dažādiem prokrieviskajiem izdevumiem, kā “Sputnik” un “Baltnews”, kuri ietilpst aģentūrā “Russia Today”.

Faktiski viņš ir aizturēts par to, ka dažādās publiski pieejamas interneta platformās regulāri ir attaisnojis un slavējis Krievijas iebrukumu Ukrainā un lieta pret viņu uzsākta jau 7. jūnijā. Tāpat VDD ir konstatējis, ka LIndermans par savu darbošanos ir saņēmis arī finansiālu atlīdzību no Krievijā reģistrētiem juridiskiem nodibinājumiem.

Lindermana aizstāve ir Jeļena Kvjatkovska – laba un līdz ar to, visticamāk, arī visai dārga advokāte. Viņa jau publiski ir izteikusi prognozi, ka arī desmitā Lindermana apcietināšana, visticamāk, beigsies ne ar ko.

Diemžēl Lindermana naidīgā attieksme pret Latvijas valsti ir acīmredzama jau daudzu gadu garumā un viņa darbības pārtraukšana nu jau ir goda un cieņas jautājums.