Vai Latvijā jāaizliedz Krievijas drukātā prese?

Jauns.lv nesen konstatēja, ka Rīgas Centrālajā stacijā kādā kioskā tirgo Krievijā drukātos žurnālus, kuros vēsture tiek pasniegta atbilstoši Kremļa uzstādītajiem “vēsturiskās patiesības” kritējiem, un pēc būtības tiek attaisnota Baltijas valstu okupācija 1940. gadā, lasītājiem vēstot, ka lielākā daļa baltiešu PSRS tankus sagaidījuši teju ar lielu sajūsmu.

Līdz ar to rodas jautājums, vai šādiem propagandas izdevumiem būtu vieta uz Latvijas kiosku letēm. Lai arī Latvijas lielākie preses izplatītāji, “Narvesen” un “Latvijas pasts”, pēc 24. februāra Krievijas iebrukuma Ukrainā uzreiz atteicās izplatīt Krievijas avīzes un žurnālus, tā tomēr ir šo uzņēmumu privātā iniciatīva, un citi tirgotāji mierīgi no Krievijas, kā redzam, var bez problēmām ievest un izplatīt Krievijas izdevumus. Vai šai jomā nebūtu nepieciešams arī kāds valsts regulējums?

“Konkrētu preses izdevumu ierobežošana ir juridisks, nevis politisks jautājums”

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Mediju politikas apakškomisijas sekretārs un Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Ritvars Jansons (Nacionālā apvienība) Jauns.lv skaidroja:

“Satversmes 100. pants paredz vārda un izteiksmes brīvību, vienlaikus tieši nosakot cenzūras aizliegumu. Par cenzūru uzskatāms varas iestāžu liegums tiražēt un izplatīt informāciju, kuru tās uzskata par nevēlamu. Lai arī vārda brīvība aizsargā izpausmes brīvību, jāņem vērā, ka vārda brīvība nav absolūta, un medijos nav pieļaujamas tādas izteiksmes formas kā naida kurināšana, kara noziegumu attaisnošana, apzināti sagrozītas informācijas publicēšana un tamlīdzīgi.

Kultūras ministrija kā par mediju politiku atbildīgā ministrija nevērtē konkrētu preses izdevumu saturu, bet gan rūpējas par kopējo juridisko ietvaru mediju nozares regulācijai, sadarbojoties ar kompetentām uzraudzības institūcijām. Šobrīd normas par naidu kurinoša un kara noziegumu attaisnojoša satura izplatīšanu jau paredzētas Krimināllikumā. Vienlaikus attīstījusies arī Valsts policijas prakse tajos gadījumos, kad tiek izplatītas “viltus ziņas”, ko juridiskā izpratnē ierasti pielīdzina huligānismam.

Tāpat arī likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” paredz, ka ģenerālprokuroram, Uzņēmumu reģistra galvenajam valsts notāram un finanšu ministram ir tiesības rosināt izskatīt jautājumu par masu informācijas līdzekļa darbības apturēšanu, tostarp, ja tiek izplatīta informācija, kura krimināllietā atzīta par kara propagandu vai rasu un nacionālās vienlīdzības pārkāpumu, kā arī gada laikā atkārtoti izdarīti attiecīgā likuma pārkāpumi.

Līdz ar to – jau šobrīd juridiskās konstrukcijas paredz iespēju veikt šādu uzraudzību, taču par pašas uzraudzības panākumiem jājautā kompetentajām institūcijām. Šādu preses izdevumu pieejamība dara bažīgu, jo pirmšķietami šādas informācijas izplatīšana nešķiet atbilstoša Latvijas tiesiskajam regulējumam, taču šādu secinājumu politikas veidotāji izdarīt nevar.

Konkrētu preses izdevumu ierobežošana pavisam noteikti ir juridisks, nevis politisks jautājums. Iezīmētie piemēri pamatoti akcentē jautājumu, vai šādos preses izdevumos nav pārkāptas pieļaujamās vārda brīvības izpausmes formas, taču vērtējums šādos gadījumos jāsniedz kompetentajām institūcijām, tostarp Valsts policijai. Ja tiesībaizsargājošās iestādes konstatēs sistemātiskas problēmas, nepilnības likumdošanā varētu tikt pilnveidotas ar likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” grozījumu palīdzību.”

Nepieļaujama situācija

Arī citi Saeimas Mediju politikas apakškomisijas locekļi Jauns.lv pauda, ka nav pieļaujama naidu kurinošas un nepatiesību rakstošas preses izplatīšana.

Eva Mārtuža (“Konservatīvie”): “Saeima ir pieņēmusi skarbus likumus pret valsts ienaidniekiem, viltus ziņu izplatīšanu un tamlīdzīgi. Tālāk darbs ir attiecīgo drošības iestāžu rokās. Katram jāveic savi pienākumi.”

Boriss Cilevičs (“Saskaņa”): “Domāju, ka to cilvēku skaits, kas vēl lasa drukātus medijus, ir ļoti mazs. Tomēr uzskatu, ka nav pieļaujama situācija, kad Latvijā pārdošanā ir pieejami materiāli, kuros ietverta Krievijas propaganda, viltus ziņas vai agresijas attaisnošana. Šādu materiālu izplatīšana ir jāpārtrauc, un izplatītāji jāsauc pie atbildības. Šaubos, ka būtu lietderīgi aizliegt visus drukātus medijus krievu valodā, īpaši ņemot vērā informācijas trūkumu pēc Krievijas TV kanālu atslēgšanas un vairāku interneta vietņu bloķēšanas. Diemžēl valsts institūcijas - atšķirībā no Igaunijas un vairākām citām valstīm - neizdarīja praktiski neko, lai nodrošinātu kvalitatīvu un uzticamu mediju pieejamību Latvijas krievvalodīgai auditorijai. Tātad, ir jādomā ne tikai - un ne tik daudz - par kaitīga satura tālāko ierobežošanu, bet par alternatīvā satura veidošanu, iepirkšanu vai citāda veida nodrošināšanu.”

Savukārt Dagmāra Beitnere - Le Galla (“Konservatīvie”) Jauns.lv teica, ka Saeimas Cilvēktiesību komisija, kura atbild par mediju darbu, ir informēta, ka pateicoties Jauns.lv reakcijai no stacijas kioskiem ir pazuduši Krievijas izdevumi:

“No savas puses mēģināšu noskaidrot, kura institūcija ir pieļāvusi Krievijas mediju produkcijas pārdošanu stacijas kioskos. Saeimas darbā esmu gana sastapusies, ka valsts interešu pārstāvošu institūciju darbinieki neizprot valsts kritisko infrastruktūru kvalifikāciju un nozīmi. Vai tas ir cilvēciskais faktors? Nezinu vai, mēs drīkstam atļauties tādas nezināšanas. Īpaši no valsts ierēdņiem.”

Valsts drošības dienests (VVD) Jauns.lv apliecināja, ka tā redzeslokā nonākusi Latvijā izplatītie Krievijā drukātā prese, bet no sīkākiem komentāriem atturējās:

“VDD atbilstoši savai kompetencei pievērš pastiprinātu uzmanību Krievijas Federācijas (KF) drukātajai presei Latvijā. Dienesta vērtējumā pašreizējos apstākļos KF radīta satura izplatīšana Latvijā būtu rūpīgi izvērtējama, piemēram, vai tā nesatur kara propagandu, klaju dezinformāciju un tamlīdzīgi.”