Militārā analītiķa Igora Rajeva tumšā pagātne: kāpēc viņš tika padzīts no Latvijas armijas? Ko par to saka pats Rajevs
Tuvojoties 14. Saeimas vēlēšanām, aizvien skaļāk izskan runas, ka kādā no partiju listēm varētu kandidēt bijušais Latvijas Sauszemes spēku komandieris, atvaļinātais pulkvedis, nu par televīzijas zvaigzni kļuvušais militārais eksperts Igors Rajevs. Tagad katru vakaru televīzijas ekrānos Ukrainas frontē notikumus komentējošais Rajevs kādam politiskajam spēkam varētu būt Dieva dota ēsma vēlētāju pievilināšanai. Tomēr viņa personība ne vienmēr bijusi tik pievilcīga.
Rajeva pagātne it nebūt nav tik spoža, kā pašreiz viņam veltītie pateicīgo televīzijas skatītāju atzinības vārdi. Ir visnotaļ maz jeb praktiski nemaz zināms par bijušā “Kremļa kursanta” gaitām padomju armijas rindās līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai. Savukārt pēc stāšanās Latvijas armijas dienestā līdz nebūt ne pagodinošai viņa atstādināšanai jeb aizsūtīšanai pensijā Rajevs iekūlies vairākos skaļos skandālos – viņš tika vainots gan ieroču kontrabandas piesegšanā, gan tajā, ka nav spējīgs glabāt valsts noslēpumu un pat spiegošanā krievu labā. Tāpat viņa dēļ amatu esot nācies zaudēt vienam otram mūsu slepeno dienestu vadītājam, kurš pārāk uzticējies Rajevam, par kura godprātību neesot bijuši pārliecināti Latvijas partneri NATO.
Maskavas kursants un PSRS armija
Publiskajā telpā par Rajeva gaitām ziņas var atrast tikai no 1992. gada, kad viņš sācis dienēt Nacionālo bruņoto spēku (NBS) bataljonā. Pirms tam viņš kalpojis padomju armijas rindās. Par 1965. gadā dzimušā Rajeva gaitām sarkanarmijas rindās atrodams vien sīks pieminējums: “Mācījās Maskavas karaskolā, pēc tam dienēja padomju armijā”.
Internetā atrodams kāds ieraksts, kurā teikts, ka Rajevs absolvējis Maskavas Augstākās vispārējā karaspēka komandieru karaskolu, kuras studenti dēvēti par “Kremļa kursantiem”: “Tieši šī karaskola gan PSRS, gan tagad Krievijas Federācijā gatavo visuzticamākos armijas vadītājus. Tās izglītība patiesi ir izcila, bet kursantu atlase pārsniedz kritērijus, kas savulaik tika piemēroti pat darbam Valsts drošības komitejā”.
Par savām kursanta gaitām Maskavā Rajevs nesen žurnālam “Ieva” izteicies: “Tie bija astoņdesmitie gadi, parādījās desantnieki un arī es ļoti gribēju kļūt par desantnieku. Biju jau izdomājis, ka braukšu mācīties uz Rjazaņas karaskolu, bet mammas brālis, gudrs un pieredzējis cilvēks ieteica tomēr izvēlēties Maskavas karaskolu. Tā es 17 gadu vecumā aizbraucu uz Maskavu, pabeidzu tur karaskolu, pēc tam dienēju padomju armijā un kolīdz Latvija atguva neatkarību atgriezos dzimtenē un savu turpmāko dienestu saistīju ar Latvijas armiju”.
Nepierādāmā padomju ēna
Šis PSRS armijā pavadītais laiks Rajevam izrādījies liktenīgs gan labā, gan sliktā nozīmē. No vienas puses tas viņam kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas līdz pat 2010. gadam ļāvis strauji, kaut arī ne bez sāpīgiem kritieniem, kāpt pa militārās karjeras kāpnēm: viņš bijis gan NBS bataljona štāba komandieris, gan Izlūkdesanta bataljona komandieris un Sauszemes spēku brigādes komandieris, gan nodrošinājis mūsu karavīru misijas Afganistānā un Irākā.
Bet kopš 1999. gada aprīļa, kad Latvijai NATO galotņu sanāksmē Vašingtonā piedāvāja iestāties Ziemeļatlantijas blokā (Latvija šo procesu noslēdza 2004. gadā), sākās Rajeva nedienas. Pēc visa spriežot, mūsu partneri NATO Latvijas armijas vadībā nepakam negribēja redzēt Maskavas karaskolas beidzēju un bijušo PSRS armijas komandieri. Tā jau 1998. gada decembrī Rajevs tika minēts kā viens no NBS komandiera amata kandidātiem, bet šī dienesta pakāpe viņam nespīdēja.
Gan tad, kad Rajevs Latvijas armijā uzsāka savu militārista karjeru, gan vēlāk Latvijas aizsardzības ministrs bija Tālavs Jundzis. Jautāts, vai Rajeva reputāciju neapēnoja un iespējas armijā nebremzēja viņa darbošanās padomju armijā, Jundzis Jauns.lv teica: “Par Rajeva pagātni varu tikai teikt to, ka deviņdesmitajos gados katram no Krievijas nākušajam virsniekam bija šī ēna, ko īsti nevienā gadījumā neizdevās ne apstiprināt, ne noliegt. Rajevs man atmiņā palicis kā ļoti enerģisks un aktīvs virsnieks, man viņš patika”.
Ieroču zādzības un kontrabanda
1997. gadā, kad Jundzis arī bija aizsardzības ministrs, izvērtās skandāls par kāda karavīra nozagtajiem diviem automātiem un pistoli Sužu izlūkdesantbataljonā, kura komandieris tolaik bija Rajevs. Toreiz izlūkdienesta bataljona postenis, no kura tika nozagti ieroči, apsargāja šobrīd grūti iedomājamu objektu, kam pienāktos armijas apsardzība - prestižu māju rajonu pie Baltezera. Katrā ziņā kārtība armijā tai laikā nebija tā perfektākā. Par to liecina arī tas, ka 1998. gada oktobrī toreizējais premjers Guntars Krasts pieprasīja aizsardzības ministra Jundža demisiju, sakarā ar viņa “nespēju tikt galā ar saviem pienākumiem, ko pierādījuši skandalozie notikumi aizsardzības struktūrās”.
Otrs lielākais ieroču skandāls, kas saistījās ar Rajeva vārdu notika 2006. gadā, bet atklātībā par to tika paziņots tikai pēc trim gadiem – 2009. gadā. 2006. gadā Latvijas kontingenta karavīri no savas dienesta vietas Irākā esot centušies izvest ieročus - nereģistrētus šaujamieročus. Latvijas kontingenta karavīrus turēja aizdomās par ieroču kontrabandu no Irākas, kur dienēja starptautiskajā operācijā. Nelegālos ieročus 2006. gadā atrada Militārā policija. Tā kā tolaik Latvijas armijā tika atklāti vairāki reglamenta pārkāpumi, par nespēju nodrošināt pilnvērtīgu misijas karavīru apgādi amatu zaudēja toreizējais NBS Sauszemes spēku komandieris Rajevs.
Rajevs – nekādā gadījumā!
Kārtējo pazeminājumu armijā Rajevs piedzīvoja 2010. gadā un līdz ar viņu amatu atstāja arī ilggadējais Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora vietnieks Uldis Dzenītis. Pats Dzenītis teicās, ka izdienas pensijā devās tādēļ, ka bija “noguris no darba SAB”. Tomēr neoficiālā informācija liecināja, ka patiesais iemesls varētu būtu Dzenīša paraksts uz rīkojuma, kas augstākās kategorijas pielaidi dokumentiem, kas satur lielākos NATO noslēpumus, deva NBS virsniekam, NBS Apvienotā štāba priekšnieka vietniekam operacionālajos jautājumos, pulkvedim Rajevam.
Tika izteikts pieņēmums, ka Latvijas partneriem NATO pret pielaides izsniegšanu Rajevam esot bijuši iebildumi, jo viņš, iespējams, varēja būt saistīts ar Krievijas specdienestiem. SAB atteikuma iemeslus neatklāja, un līdz ar pielaides atteikšanu NBS ilgstoši strādājošais Rajevs tika atstādināts no tādu pienākumu veikšanas, kam nepieciešama augstākās pakāpes pielaide valsts noslēpumam.
2010. gada augustā Rajevam ierobežo piekļuvi valsts noslēpumiem:
Ziņoja, ka saistībā ar atsevišķiem gadījumiem, kas diskreditēja bruņotos spēkus, Rajevs (tolaik Sauszemes spēku komandieris) tika pārcelts dienestā Mācību vadības pavēlniecības komandiera amatā.
Par iemesliem, kādēļ Rajevam netika dota pielaide valsts augstākajiem noslēpumiem, SAB neinformēja arī tā laika NBS komandieri Raimondu Graubi. Šis lēmums par liegumu Rajevam dot pirmās pakāpes pielaidi valsts noslēpumam tika pārsūdzēts Ģenerālprokuratūrā, kura to atzina par pamatotu.
Jāteic, ka 2010. gadā, kad meklēja jauno NBS komandieri, viens otrs izteica varbūtību, ka par tādu varētu kļūt Rajevs. Bet kādi anonīmi avoti Aizsardzības ministrijā presei paziņoja: “Rajevs nebūs nekādā gadījumā”.
Jau 2008. gada 17. decembrī toreizējais aizsardzības ministrs Vinets Veldre no amata atbrīvoja NBS Sauszemes spēku komandieri pulkvedi Rajevu. Bet 2010. gada nogalē Rajevs jau izteicās par saviem plāniem atvaļināties no dienesta. Tā viņa straujā karjera armijas komandējošajā sastāvā aprāvās un viņš kļuva par Baltijas valstu aizsardzības koledžas pasniedzēju.
Rajevs par darbošanos Maskavas labā: “Tas ir totālais idiotisms”
Par savu iespējamo kandidēšanu 14. Saeimas vēlēšanās pats Rajevs Jauns.lv teica:
“Simtprocentīgi varu pateikt vienu, ka es neiestāšos nevienā politiskajā partijā. Pirmām kārtām es to negribu pats. Nezinu, kāpēc un kurš mani spiež iet uz vēlēšanām. Saprotu, kāpēc partijas mani mēģina lenkt, bet jāsaprot, ka jābūt divpusējai mīlestībai: jābūt, ko es iegūstu un ko partija iegūst no manis. Pagaidām es tādas lietas neredzu. Gribētu darboties un darīt kaut kādas lietas, bet pagaidām es tādas iespējas nesaskatu. Ja tāda iespēja pavērsies, tad, iespējams, to izmantošu”.
Jautāts, kāpēc viņam pirms 12 gadiem tika atņemta pielaide valsts augstākajam noslēpumam, Rajevs saka: “Nezinu. Neesmu par tām lietām interesējies. Un, ja arī būtu interesējies, tad nevarētu par to jums stāstīt, jo tā ir klasificēta informācija. Man toreiz noņēma augstāko pielaidi valsts noslēpumam, bet nenoņēma pielaidi kā tādu vispār, bet tas man liedza iespēju atrasties augstākos amatos.
Un priekšvēlēšanu laikā šis jautājums noteikti pacelsies, un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc nedegu ar vēlmi piedalīties vēlēšanās. Jo, ja šī lieta nav atrisināta, tad attiecīgi arī nevarēšu darboties pilnā jaudā un darīt to, ko uzskatu par nepieciešamu”.
To, ka iemesls pielaides noņemšanai varētu būt saistīts ar viņa mācībām Maskavas karaskolā un dienestu padomju armijā, Rajevs sauc par “totālu idiotismu”: “Pašreizējais NBS komandieris ir bijušais padomju armijas virsnieks, kurš mācījās padomju karaskolā. Un tādu mūsu armijā ir ļoti daudz. Tāpēc tāda aizdoma ir absolūtās muļķības”.
Rajevs pastāstīja, ka pēc Maskavas Augstākās vispārējās karaspēka komandieru karaskolas beigšanas kā virsleitnants – rotas komandieris dienēja Krievijā, Sverdlovskas (tagad – Jekaterinburgas) pilsētā.
Militārais eksperts
Tā nu kopš 2010. gada līdz pavisam nesenam laikam, kad Rajevs sāka komentēt notikumus Ukrainā, par viņu nekas nebija dzirdams. Vien pāris reižu šo vairāk nekā desmit gadu laikā Rajevs publiski uzstājies militārās diskusijās, ko rīkojusi vai nu Aizsardzības ministrija, vai Kara muzejs.
Bijušais aizsardzības ministrs par Rajeva kā eksperta varējumu analizēt militāro situāciju Ukrainas kara sakarā, Jauns.lv teica:
“Rajeva komentāri ir vienkārši izcili, un Latvijā neviens no militāristiem ēterā pat tuvu netiek tiem līdz, iekaitot augsta ranga virsniekus vai rezerves virsniekus. Neesmu sekojis līdzi viņa teiktajam pēdējā laikā, ceru, ka nav iedomīgs kļuvis. Pirms tam februārī - aprīlī izcilas atbildes, saprotami raksturojumi ieroču veidiem, pamatots militārās taktikas un stratēģijas izvērtējums. Sekoju viņa teiktajam līdzi vairākus mēnešus no visai profesionāla militāra skatu punkta - nepamanīju nevienu kļūdu, nepamatotu apsvērumu, vai situācijas vērtējumu. Tiešām par to visu varu galvot - tas ir profesionāli un godprātīgi, objektīvi, bez zemtekstiem Krievijas virzienā. Par pārējo nevaru neko vairāk pateikt, jo neesam arī tikušies gadu desmitiem”.
Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!
