Grāmatnīcā "Polaris" brīvi tirgo Ukrainai naidīgas grāmatas
Kādā tirdzniecības centrā esošajā grāmatnīcā "Polaris", kurā pārsvarā tirgo tikai Krievijā iespiestas grāmatas, bez lielām pūlēm var atrast izdevumus, kas attaisno Krievijas iebrukumu Ukrainā un vērstas uz naida kurināšanu. Tādi izdevumi gan tur ir bijuši vienmēr, taču trīs mēnešus pēc kara uzsākšanas tiem tomēr tur vairs nebūtu jāatrodas.
Parastais fašisms un Krimas pavasaris
Jāatzīmē, ka pārsvarā tirdzniecībā atrodamās grāmatas ir sarakstītas vēl pirms Krievijas atklātā iebrukuma Ukrainā, taču Krimas aneksijas attaisnošana, ukraiņu pielīdzināšana fašistiem, kā arī ukraiņu nācijas un valodas noliegšana kā Krievijas propagandas galvenie naratīvi ir aktuāli joprojām.
Ar saviem atklājumiem šajā grāmatnīcā sociālajā tīklā "Facebook" dalījusies ukrainiete Jūlija Naidiša. Viņa iegājusi minētajā grāmatnīcā un ieraudzījusi grāmatu ar nosaukumu: Parastais fašisms – ukraiņu spēka struktūru noziegumi (2014–2016), ko sarakstījis kāds M. S. Grigorjevs. Jāatzīmē, ka it kā “ukraiņu neonacistu genocīds pret mierīgajiem iedzīvotājiem” tika minēts kā galvenais Krievijas iebrukuma iemesls.
Naidiša raksta: “Nekad nevarētu iedomāties, ka trīs mēnešus pēc kara sākuma es grāmatnīcā Eiropas centrā ieraudzīšu šāda satura grāmatu, un tas ir pilsētā, kurā ir tik daudz Ukrainas karogu.”
Viņa ir izpētījusi arī šīs pašas grāmatnīcas piedāvājumu interneta veikalā, un tur ir atrodamas teju vēl desmit grāmatas par līdzīgām tēmām. Piemēram, Krimas pavasaris – kuras autori ir skandalozā Krimas prokurore Nadežda Poklonska un propagandists Vladimirs Solovjovs. Anatolijs Vasermans, kurš nesen Krievijas domē aicināja iznīcināt pilnīgi visus ukraiņus, ir pārstāvēts ar grāmatu Ukraina un pārējā Krievija, kurā pamatota Ukrainas aneksija. Arī pārējās grāmatas ne ar ko no pieminētajām neatšķiras. Atgādināsim, ka Krievijā visus pēdējos astoņus gadus notika sabiedrības “nogatavināšana” karam ar Ukrainu un šādu grāmatu ir sarakstīts ļoti daudz. Piemēram, ukraiņu portālā Chitomo.com ir saraksts no vismaz piecdesmit valstij naidīgām grāmatām, kuru vidū ir arī vairāki daiļliteratūras izdevumi.
Sazinoties ar grāmatnīcu "Polaris" telefoniski, pārdevēja, kura tikai ar lielām grūtībām saprata latviešu valodu, gan apgalvoja, ka šādu grāmatu viņiem nesot, un, pēkšņi kļūstot nevaļīga, nolika klausuli.
Kam jākontrolē, nav zināms
Par šo situāciju "Kas Jauns Avīze" vērsās Valsts drošības dienestā (VDD). Atbilde liecina, ka grāmatu tirgošana būtībā netiek kontrolēta, taču atsevišķos gadījumos uzmanība tam tiek pievērsta. “Vēršam uzmanību, ka grāmatu tirgus kontrole nav VDD kompetences jautājums. Vienlaikus VDD atbilstoši savai kompetencei vērtē gadījumus, kad grāmatu saturā saskatāmas tādu noziedzīgu nodarījumu iespējamās pazīmes, un tādā gadījumā VDD ņem vērā ne tikai publicēto saturu, bet arī tādus faktorus kā konteksts, situācija, personas nolūks, motivācija, aktivitāšu sistemātiskums, apjoms un radītais apdraudējums.
VDD redzeslokā līdz šim nonākuši atsevišķi gadījumi, ko dienests vērtējis resorisko pārbaužu ietvaros. Vienlaikus līdz šim VDD nav uzsācis kriminālprocesus saistībā ar grāmatu saturu,” skaidroja VDD pārstāve.
Spriežot tikai pēc minēto grāmatu nosaukumiem, šī nu varētu būt tā reize, jo tādas darbības kā genocīda, noziegumu pret cilvēci, noziegumu pret mieru un kara noziegumu publiska attaisnošana un slavināšana, kā arī nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana ir krimināli sodāmi pārkāpumi.
Policija pratināja par grāmatu vecākiem
Izdevniecības "Zvaigzne ABC" vadītāja Vija Kilbloka atzīst, ka grāmatu saturu pie mums patiešām neviens nekontrolē un par to ir atbildīgs izdevējs un redaktors. Tiesa gan, ja kāds atrod nepieņemama satura grāmatu un ir gatavs par to uzrakstīt kompetentu iesniegumu, policijai būtu jāreaģē. Viņa atcerējās gadījumu ar kādu "Zvaigzne ABC" izdotu grāmatu nu jau pirms vairāk nekā desmit gadiem. Tā bijusi pasaulē plaši tulkotās rakstnieces Mirjamas Stopardas grāmata Kā runāt ar saviem bērniem. Citu starpā tur bijuši arī padomi, kā rīkoties, ja pusaudzis atnāk mājās, uzsmēķējis marihuānu. “Es vairs neatceros, kurš deputāts to iesniegumu uzrakstīja, bet fakts bija tāds, ka izdevniecībā ieradās policija un pratināja grāmatas redaktori par iespējamu narkotiku lietošanas propagandu. Pēc tam arī Kultūras ministrijā bija liela sanāksme ar garu diskusiju, taču tas viss beidzās ar secinājumu – pie mums cenzūras nav un nevar būt.”
Kilbloka gan pieļauj, ka gadījumos, ja grāmatas saturs reāli pārkāpj Krimināllikumā ietvertās normas, tad tomēr rīkoties vajadzētu, tomēr kādam tas ir jākonstatē un iesniegums jāuzraksta.
