Profesore Anda Rožukalne par Rīgas krievu preses galējo bezatbildību Ukrainas kara sakarā

Rīgā iznāk vairāki biezi nedēļas laikraksti krievu valodā – “MK Latvija”, “Latvijskije Vesti”, “7 Sekrtov”, “Vesti Ņedeļi”, “Subbota”. Bet ar katru nedēļu tajos aizvien mazāk un mazāk parādās ziņu vai rakstu par karu Ukrainā, par Krievijas okupantu zvērībām tajos nav ne vārda. It kā kara vispār nebūtu... Jauns.lv intervijā vaicāja, kā to vērtē mediju eksperte, profesore Anda Rožukalne.

Totāls Krievijas vēstījums

Aprīlī un maijā izskatīju Rīgas krievu nedēļas laikrakstus – teju 400 lappušu (ar visiem televīzijas un izklaides pielikumiem) vienā nedēļā. Neatradu nevienu rakstu par situāciju Ukrainā un tur pastrādātajām Krievijas okupantu šausmām. Kādā lappusē bija tādas neitrāli diplomātiskas ziņas par sankcijām pret Krieviju un tamlīdzīgi. Bet ir vairāki raksti par to, ka mums ļoti gauži klāsies pret Krieviju piemēroto sankciju dēļ – būs liels bezdarbs, celsies inflācija, trūks energoresursu… Bet atkal ne ar vienu vārdu nav pieminēts, kādēļ šīs sankcijas pret Krieviju piemērotas. Lasītājam “no malas” jāpaliek neziņā, neizpratnē, kāpēc Latvija vai Eiropas Savienība piemērojusi šīs sankcijas: no “zila gaisa”, vienkārši tāpat, par sliktu mums un Krievijai... Vai tas ir normāli?

Uz šiem laikrakstiem skatos no diviem aspektiem: īstermiņā - vai avīze tik tiešām pilda savu funkciju un sniedz aktuālo informāciju, un ilgtermiņā – kāda kvalitāte ir Latvijas krievu laikrakstiem?

Īstermiņa līmenī. Ja informācijas un kara nav, tad tā ir totāla Krievijas propagandas vēstījuma pārņemšana. Karš neeksistē! Šajos laikrakstos esmu redzējusi materiālus, kas notiks, ja Latvija nepagarinās kaut kādu regulējumu bēgļiem, ir kaut kāda netieša norāde uz sociāli ekonomiskiem notikumiem mūsu valstī, ko izraisīs kara sekas. Bet nav paskaidrots, kāpēc šie bēgļi ir pie mums. Tas tiek pasniegts kā apgrūtinājums, sliktums vietējiem iedzīvotājiem, problēma, ar kuru īsti netiek galā institūcijas, kuras par to ir atbildīgas.

Tas ļoti skumjā veidā parāda to, ko mēs jau zinājām – šo krievu mediju kultūru. Tie izmanto mūsu likuma privilēģijas, kas tiem dod iespēju neatkarīgi darboties. Diemžēl tie nesniedz patiesu un daudzveidīgu informāciju. Skaidri var redzēt, kādas intereses tiek pārstāvētas dažādās satura daļās, kāds noskaņojums tiek pasniegts auditorijai. Akadēmiski runājot, tas atbilst instrumentālas žurnālistikas kultūras definīcijai, kad medijs būtībā tiek izmantots kādu mērķu sasniegšanai.

Iedomājieties kādu reklāmas vai propagandas bukletu! Un viss pārējais ir tāda izlikšanās vai kombinēšana, kādas citas gatavas informācijas samiksēšana ar to instrumentālo mērķi.

Pirms kāda laika krievu mediju pārstāvjiem esmu jautājusi – nu, kāpēc jūs tādā veidā strādājat, ko tas nozīmē? Un vienmēr vaina tiek novelta uz auditoriju, it kā tā kaut kādā veidā liek to darīt. To uzskatu par atrunām, jo, pirmām kārtām, jau paši mediji skaidri nezina, ko šī auditorija grib. Un, otrām kārtām, ir nepieņemami auditoriju uztvert kā tādu patērētāju, kas ir tikai jāapmierina.

Profesionāla medija uzdevums tomēr ir sniegt patiesu informāciju. Un tad ir jautājums par atsevišķiem medijiem, kā, piemēram, “MK Latvija”, kas ir Maskavas izdevniecības “Moskovskij Komsomoļec” (“Maskavas Komjaunietis”) daļa. Te nu jāprasa tiem, kas atbild par sankcijām, kāpēc tas vispār pie mums iznāk.

Redaktora galējā bezatbildība

Esam aizlieguši Krievijas propagandas televīzijas, bet “MK Latvija” Rīgā turpina iznākt…

Diemžēl tā ir. Skaidrojums tam ir tāds, ka elektroniskie mediji Latvijā vienmēr bijuši vairāk regulēti. Mūsu ļoti liberālajā mediju likuma ietvarā elektroniskie mediji tiek vērtēti pēc daudz augstākiem kritērijiem. Presei, līdz nesenam laikam arī tīmekļmedijiem, ir daudz lielākas privilēģijas. Un, ja tai ir kādas slēptas intereses, slēpti donori, tad būtībā mediji tiek izmantoti citas valsts politikas propagandai, un mūsu mediju pamatregulējums neko nevar izdarīt, jo tas paredzēts tiem, kas tik tiešām grib darboties kā mediji, nevis kā propagandas lapas.

Kādas Rīgas krievu avīzes redaktors uz manu jautājumu, kāpēc viņa vadītais laikraksts neraksta par okupantu nodarītām zvērībām Ukrainā, atbildēja – tāpēc, ka ar šausmīgām un baisām ziņām negribot traumēt lasītājus, kas viņa gadījumā ir vecāka gadagājuma cilvēki. Lielisks arguments, vai ne?

Drīkst pasmaidīt… Īsti pamata tam nav. Un tad jāvaicā: vai šis redaktors sevi iedomājas par medija vai kādas apzinātības prakses, meditācijas kantora vadītāju? Tai pašā laikā avīze savos rakstos lasītājus nebaidās satraukt, rakstot par to, ka tūlīt Latvijā pieaugs bezdarbs, cik šausmīgi celsies cenas, ka mums būs jāsavelk jostas, kas cilvēku ikdienas dzīvi ietekmē daudz tiešākā veidā...

Īstenībā atbilde bez nekādas kaut kādas ironizēšanas: tā ir ļoti liela bezatbildība pret savu auditoriju! Ja pieņemam, ka patiesas informācijas par svarīgiem notikumiem, pat ja tā ir satraucoša, galvenā funkcija ir cilvēkiem ļaut justies drošāk: ja tu zini, tad tev ir iespēja sekot līdzi notiekošajam, meklēt kaut kādu informāciju. Tas ir tāpat, kā bija pandēmijas laikā, kad diemžēl arī viena otra krievu avīze izplatīja dezinformāciju. Ja tu zini, tad tu vari pieņemt lēmumu un visu novērtēt – vai tu, vai kāds cits saslims un tā tālāk...
   
Šajā gadījumā redaktors galējā bezatbildībā auditoriju uzskata nevis par saprātīgiem cilvēkiem, bet par tādiem, kuri nav spējīgi izvērtēt informāciju, kuriem nav tiesību saņemt informāciju, un līdz ar ko viņu tiesības ir apdraudētas. Patiešām esmu ļoti pārsteigta par to, cik rūpīgi šajos medijos tiek slēpta informācija par karu.

Iedomātā pasaule un jaunās iespējas

Četros no pieciem laikrakstiem to televīzijas pielikumos tiek publicētas pie mums aizliegto Krievijas TV kanālu programmas. Vai to nevar uzskatīt par likuma pārkāpumu?

Tas jājautā juristiem, kas strādā ar informācijas tiesībām. Likums aizliedz nelegāli izmantot šos televīzijas kanālus. Un, ja šī TV programma tiek publicēta, tad avīzes ir ļoti labi informētas, ka šie ierobežojumi tiek apieti. Respektīvi, tas parāda tiesisko nihilismu - ka šīs avīzes neizskaidro, kādu kaitējumu nodara slēgtie kanāli, un ko šis sods nozīmē tieši Ukrainas kara kontekstā. Būtībā tas parāda, ka tās uzskata: sankcijām sekojošo kanālu slēgšana nav nekas svarīgs. Tāpat kā karš neeksistē.

Jāatgriežas pie paša sākuma - šīm avīzēm ir maz sakara ar reālajiem notikumiem, bet gan ar to iedomāto pasauli, kuru gadiem ilgi ar milzīgiem resursiem veidojusi Krievija. Un ne jau tikai tāda plika propaganda. Ja paskatāmies populāros krievu seriālus, kurus reizēm apbrīno un saka, ka no tiem vajag mācīties… Ko mēs tur redzam? Mēs tur redzam militārismu un kara slavinājumu, ka indivīda dzīve iegūst jēgu tikai tad, kad viņš bijis karā, jo viss pārējais ir bezjēdzīgs.

Tad, ko darīt? Vai Latvijā ir vieta jaunam krievu valodas medijam?

Pirmām kārtām, vienmēr būs vieta labai žurnālistikai krievu valodā. Noteikti ir vieta tādam medijam, kas var paņemt lielu daļu auditorijas ar neatkarīgu un profesionālu informāciju, pārlaužot pārliecību, ka medijs ir kaut ko vērts tikai tad, ja tas izpatīk, ja tas apstiprina kaut kādu iedomātu realitāti.

Kopā ar kolēģiem Rīgas Stradiņa universitātē, analizējot pasaules vērtību mērījumu, kurā tiek pētīts arī tas, cik vērtīgi ir brīvi mediji, brīva prese, Latvijas gadījumā diemžēl redzam, ka mūsu sabiedrībā brīvu mediju vērtība pakāpeniski samazinās. Un tas nav tikai īpaši krievu mediju jautājums, būtībā tas ir visas profesionālās vides jautājums: kā sabiedrībai vienoties, lai visas puses būtu ieinteresētas kvalitatīvā informācijā, lai uz to nelūkotos tikai no patērētāja viedokļa.
 
Patērētāju attieksme, kur viss ir pērkams, viss ir prece, krīzes brīžos pierāda, ka ar to vien nepietiek, ir kādas svarīgākas – humānas lietas. Un vai šie krievu mediji ir aicinājuši kaut ko palīdzēt, aizstāvēt, ziedot…? Tas ir būtiski, bet tas nav redzams.

Domāju, ka Latvijas krievu mediju vidē ļoti pārliecinošas iespējas ir arī “Novaja Gazeta. Latvija”. Nezinu vai latviešu auditorijā, bet krievu pilnīgi noteikti. Zinu Latvijā pietiekoši daudz cilvēku, kuri būtu gatavi lasīt un lietot tādu spēcīgu žurnālistiku.