Sandra Kalniete: "Baltijas drošība tikusi stiprināta"

Eiropas Savienība (ES) ir vienojusies pirkt smagos ieročus un tos bez maksas nodot Ukrainai. Kā jūs vērtējat šādu soli? Vai ir zināms, cik daudz līdzekļu ES šim mērķim plāno atvēlēt?

Ar šādu lēmumu ES pirmo reizi īsteno kopīgus aizsardzības savienības principus, lai gan tādi par kopīgu aizsardzības identitāti un operatīvām grupām pieņemti kopš 2000.gada. Līdz šim tie vējoja gaisā, bet reālie soļi bija gausi. Bija atsevišķas operācijas, kad kāda no dalībvalstīm, piemēram, Francija rīkojās ar ES mandātu.

Karš Ukrainā ir kalpojis par grūdienu, lai ES būtu iespēja ne tikai lemt par smago ieroču piegādi, bet arī pieņemt citus lēmumus, lai kļūtu par nopietnu ģeopolitisku spēku līdzās ASV un Ķīnai. Grūtības sagādā tas, ka ES budžets ir apstiprināts uz septiņiem gadiem un ir jāmeklē atsevišķas pozīcijas, no kurām ir iespējams iegūt finansējumu. Šim mērķim finanšu līdzekļi līdz pieciem miljardiem eiro tiks ņemti no finanšu instrumenta "European Peace Facility".

Aprīlī ES ārlietu ministri pārrunāja sesto sankciju paketi pret Krieviju. Kas, jūsuprāt, tajā būtu jāiekļauj?

Ļoti daudzas nozares jau ir pakļautas sankcijām, bet pats svarīgākais jautājums ir par energoresursiem. Par oglēm lēmums ir pieņemts, savukārt par naftas un gāzes iekļaušanu sankcijās vēl notiek konsultācijas. Tieši par naftu, kas ir iekļauta sestajā paketē, vienošanās vēl nav panākta, un viena no valstīm, kas ļoti uzmanīgi kustējās uz priekšu, ir Vācija. Arī Ungārijai, Slovākijai un Čehijai tā ir būtiska pozīcija, un šīs valstis prasa ilgāku pārejas periodu. Vācijas ekonomikas, enerģētikas un klimata ministrs Roberts Habeks norādījis, ka Vācija ir gatava atteikties no Krievijas naftas, jo patlaban Vācija no Krievijas saņem tikai 12% naftas agrāko 35% vietā, kā tas bija pirms kara Ukrainā. Vācija ir pārslēgusies un vēl var pārslēgties uz citiem piegādātājiem, bet lielākā problēma ar naftas vajadzību apmierināšanu ir bijušajai Austrumvācijai.

Ir ļoti svarīgi, kas notiks ar bankām, jo divas vislielākās bankas - "Sberbank" un "Gazprombank" -, caur kurām plūst Eiropas maksājumi par gāzi un naftu, nav atslēgtas no SWIFT. Zināms, ka par "Sberbank" un divām citām bankām sestajā sankciju pakotnē ir panākta vienošanās.

Alekseja Navaļnija organizācija "Pretkorupcijas fonds" ir izveidojis sarakstu, kurā iekļauti 6000 personu. Tie ir augstākie Krievijas ierēdņi, žurnālisti, pašvaldību pārstāvji, kas veicinājuši un atbalsta karu Ukrainā. Šis saraksts ir iesniegts kā ASV, tā ES, un ir ļoti svarīgi, lai tas tiktu nopietni izsvērts un šīs personas tiktu pakļautas sankcijām.

Atgriežoties pie jautājuma par energoresursiem, gribu uzsvērt, ka risinājumu paātrina Krievijas lēmums pārtraukt gāzes piegādi Polijai un Bulgārijai, jo tās nenorēķinās ar Krieviju rubļos. Abas valstis ir izpildījušas savas saistības, maksājot tā, kā tas ir paredzēts līgumā. Polijai gāzes piegādes pārtraukšana nerada nekādu katastrofu, jo apmēram 80% no nepieciešamā patlaban atrodas gāzes krātuvēs Polijā.

Runas par to, ka sankcijas nedarbojas, galvenokārt ir Krievijas propaganda. Visi objektīvie dati rāda, ka tās darbojas. Augsto tehnoloģiju eksports uz Krieviju ir samazinājies par 50%. Būtiski, ka pusvadītāji praktiski pilnībā Krievijai netiek piegādāti, līdz ar to militārās industrijas vajadzībām nav rezerves daļu. Tā patlaban ir viena no lielākajām Krievijas armijas problēmām. Otra problēma ir saistīta ar bezdarbu, jo, piemēram, autorūpnīcas patlaban nedarbojas, jo nav rezerves daļu. Nesen Maskavas mērs paziņoja, ka apmēram 200 000 cilvēku nebūs darba.

Cik plašs ir ES arsenāls, lai noteiktu papildu sankcijas pret Krieviju?

Vissvarīgākais ir politiskā griba, kad tiek analizēta reālā situācija, kāda ir katrā no dalībvalstīm. Manuprāt, iespējas ir plašas. Kamēr Krievija nebija iebrukusi Ukrainā, tikmēr sankciju ieviešana juridiski bija ļoti sarežģīts process. Tās bija jāpamato, lai gadījumā, ja sankcionētais uzņēmums vai persona vēršas ES Tiesā, tā lēmumu nevarētu atcelt. Patlaban to var viegli pamatot, jo, pirmkārt, Krievija ir agresors, kas uzsācis karu un piekopj aktīvu kara propagandu. Tāpat Krievija ir pastrādājusi kara noziegumus, deportējusi cilvēkus no Ukrainas teritorijas uz Krieviju. Tāpēc ir diezgan viegli panākt politisko vienošanos ES līmenī.

Runa ir par politisko gribu un politiskajām simpātijām. Laimīgā kārtā par Francijas prezidentu tika pārvēlēts Emanuels Makrons. Patlaban pie Eiropas galda sēž tikai viens Krievijas pusdraugs - Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns. Savukārt, ja Makrona vietā būtu nonākusi Marina Lepēna, tad Eiropai varētu būt grūti vienoties par tālākajām sankcijām, jo līdz šim grūtības lēmumu pieņemšanā sagādāja ekonomiskās sekas katrā konkrētajā dalībvalstī, kas bija uzmanīgi izsveramas. Ja pie Eiropas galda būtu Lepēna un Orbāns, domāju, ka nāktu klāt politiskā spiediena apsvērumi, jo ES daudzus lēmumus pieņem pēc vienprātības principa. Patlaban EP ir aicinājis Eiropas Komisiju (EK) iesniegt tiesību akta priekšlikumu par jauna tematisku sankciju režīma pieņemšanu, kas attiektos uz smagiem korupcijas gadījumiem un plaša mēroga dezinformācijas kampaņām, jo tās ir divas jomas, kas ir ārpus "Magņitska saraksta" un esošajām sankcijām.

EK priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis (JV) uzsvēra, ka ES notiek intensīvs darbs, lai ātrā tempā atteiktos no Krievijas energoresursiem. Cik lielā mērā tas ir īstenojams un cik ilgu laiku varētu prasīt pāreja uz citiem piegādātājiem?

Dalībvalstīs situācija ir dažāda, jo ir dalībvalstis, kas ir ievērojami atkarīgas no Krievijas gāzes. EK jaunajā iniciatīvā "RePower EU" ir paredzēts, ka līdz gada beigām par divām trešdaļām jāsamazina ES pieprasījums pēc Krievijas gāzes. Savukārt līdz 2030.gadam ir pilnībā jāatrisina Eiropas neatkarība no gāzes piegādēm. Lai atteiktos no Krievijas energoresursiem, Eiropas valstu līderiem ir vajadzīga stingra politiskā griba. Ja paskatāmies uz socioloģiskajām aptaujām, visās lielajās ES valstīs, kur aptaujas ir veiktas, sabiedrībā Ukrainas atbalstītāji ir vairākumā. Vissvarīgākais ir apelēt pie eiropiešu morāles, jo ukraiņi savas dzīvības upurē, lai uzvarētu karā un Putins neapdraudētu mieru Eiropā.

Lai atrisinātu dabasgāzes atkarības jautājumu, ir nepieciešami citi piegādātāji. Sarunas, kas ir notikušas, apliecina, ka tādas valstis kā Norvēģija, Azerbaidžāna, Alžīrija, ASV, Ēģipte un Katara būtu gatavas piegādāt nepieciešamos resursus, tomēr jautājums ir par sašķidrinātās gāzes termināļu pieejamību. Manuprāt, ir ļoti svarīgi saprast arī to, ka atteikšanās no Krievijas dabasgāzes paātrina pāreju uz zaļāku enerģiju. Mēs reti runājam par to, ka atkarību no Krievijas fosilajiem energoresursiem mēs varam mazināt, pārejot uz Zaļā kursa plāna īstenošanu. Arī Latvijai tas ir svarīgs attīstības virziens.

Vācija plāno pilnībā atteikties no Krievijas energoresursu importa. Cik lielā mērā tas atvieglos ES kopīgo pozīciju šajā jautājumā?

Ekonomiskā potenciāla ziņā Vācija ir ES spēcīgākā valsts. Vācijas ekonomiskais potenciāls un attiecīgā infrastruktūra, ieskaitot abus bēdīgi slavenos "Nord Stream" projektus, visus šos gadus lielā mērā ir balstīts uz lētu Krievijas gāzi. Tas ļāva valstij attīstīties. Tāpēc, lai atteiktos no Krievijas gāzes, jābūt gribai to izdarīt. Vācija ir pieņēmusi lēmumu pilnībā atteikties no Krievijas gāzes līdz 2024.gada beigām. Neatkarības atgūšana no Krievijas energoresursiem padarīs vieglāku daudzu politisku un ekonomisku lēmumu pieņemšanu ES.

Ko šāds lēmums mainīs tuvākā un tālākā perspektīvā ģeopolitikā un ekonomikā?

Ģeopolitiskās pārmaiņas, kuru priekšā pēc kara Ukrainā stāv ne tikai Eiropa, bet arī pasaule, patlaban ir grūti prognozējamas. Domāju, ka mainīsies institūcijas, pārmaiņas ANO jau ir iezīmējušās, bet pagaidām tie ir viegli otas triepieni. Enerģētiskā neatkarība ir tika viens no aspektiem. Atteikšanās no Krievijas energoresursiem padarīs mūs neatkarīgus lēmumu pieņemšanā un arī spēcīgākus. Domāju, ka Krievijas enerģijas resursu eksports pavērsīsies Āzijas tirgus virzienā, tomēr, lai šo tirgu apgūtu, nepieciešami vairāki gadi infrastruktūras izveidošanai.

Šveice liegusi Vācijai piegādāt Ukrainai kaujas mašīnām "Marder" paredzētu munīciju, kas ražota Šveices uzņēmumā, atsaucoties uz savu neitralitāti. Ar ko varētu skaidrot šādu Šveices nostāju?

Neitralitāte ir Šveices ārpolitikas un valsts drošības pastāvēšanas pamatu pamats, kas ir ļāvis Šveicei pārdzīvot divus pasaules karus un palikt gandrīz neskartai. Neitralitāte ir ārkārtīgi dziļi iesakņojusies Šveices pilsoņu apziņā. Kad pēc referenduma Šveice 2002.gadā nolēma pievienoties ANO, tad vēsturiski tas bija viens no lielākajiem pavērsieniem, jo tādējādi Šveice samazināja savu neitralitāti.

Slēdzot tirdzniecības līgumus par ieročiem vai ieroču daļām, kas ražoti Šveicē, ar valsti, kas tos nopērk, ir paredzēts, ka bez Šveices reeksporta atļaujas šos ieročus nedrīkst pārdot vai nodot kādai citai valstij. Ja tas netiek ievērots, tad Šveice var uzsākt tiesvedību. Pašlaik norit diskusijas par to, cik lielā mērā Šveices neitralitāte būtu apdraudēta. Sabiedriskās domas vairākums ir par neskartu neitralitātes saglabāšanu, lai gan juristi norāda, ka Šveices konstitūcijā ir pants, kas atļauj atcelt reeksporta aizliegumu, ja tas ir valsts drošības interesēs. Ņemot vērā šīs vēsturiskās īpatnības, manuprāt, Šveicei tomēr vajadzētu saprast, ka šis ir karš starp divām politiskajām sistēmām - starp demokrātiju un diktatūru. Šveicei jābūt ieinteresētai, lai demokrātija uzvar.

Karam tuvojoties, neviens īsti nespēja noticēt, ka tāds vājprāts ir iespējams. Sākoties karam, NATO dalībvalstis katra varēja pieņemt lēmumu palīdzēt vai nepalīdzēt Ukrainai ar ieročiem, un sākumā daudzas valstis bija piesardzīgas. Diemžēl izslavētais "Eiropas dzinējs" - Francija un Vācija - arvien ir iepalicējos, ja salīdzina ar mūsu transatlantiskajiem sabiedrotajiem ASV un Lielbritāniju. Mēs noteikti negribētu, ka ES paliek trešā plāna lomā. Sapratne, ka Krievijas agresija pret Ukrainu apdraud un grauj demokrātiju, attīstījās pamazām. Krievijas agresija ir tiešs uzbrukums pēc Otrā pasaules kara izveidotajai starptautiskajai, tiesiskumā balstītajai kārtībai, kuras uzdevums bija garantēt, ka nekad līdzīgas šausmas vairs neatkārtosies. Patlaban NATO ir aktīvi pievērsusies savu valstu austrumu robežas nostiprināšanai. Savukārt dalībvalstis ir pilnībā atteikušās no neitralitātes un atklāti piegādā ieročus Ukrainai, kā arī apmāca Ukrainas karavīrus apieties ar smago ieroču vienībām, kas prasa īpašas zināšanas.

ASV prezidents paziņoja par jaunu militārās palīdzības paketi Ukrainai, kas paredzēta cīņai pret Krievijas karaspēku Donbasā. Cik būtiski ir palielināt atbalstu Ukrainai arī šīs savas teritorijas daļas aizsardzībai?

Ukrainas politiķi ir paziņojuši, ka kauja par Donbasu ir sākusies, bet ne tādā apjomā, kā, iespējams, varēja gaidīt, jo Krievijai ir grūtības nokomplektēt sava dzīvā spēka vienības, motorizētās vienības. Tāpēc galvenais cīņas paņēmiens, ko krievi izmanto, ir "izdedzinātās zemes taktika", gaisa un artilērijas uzbrukumi. Pēc tam, kad atklājās slaktiņš Bučā, starptautiskajā domā notika radikāls pavērsiens. ASV aizsardzībai un humānajai palīdzībai ir atvēlējušas miljardiem ASV dolāru. Kamēr šie ieroči pietiekamā daudzumā sasniegs frontes līniju, ukraiņiem būs jāiztur pastiprināts krievu spiediens, jo pretinieks apzinās, ka tie ir pārākas tehnoloģijas ieroči, kas būtiski nostiprinās ne tikai Ukrainas aizsardzības spēju, bet nenovēršami dos pretuzbrukuma jaudu.

Līdzās ASV, palīdzību sniegušas arī citas Rietumvalstis. Vai šis ir skaidrs signāls, ka ES un tās sabiedrotie skaidri izprot, kāda ir Krievija un ko no tās var sagaidīt?

ES un NATO dalībvalstu vadība skaidri izprot, par kādu draudu ir kļuvusi Krievija. Manuprāt, ļoti svarīgs notikums bija aprīļa beigās ASV gaisa spēku bāzē Ramšteinā, Vācijā. Tur tikās 40 valstu aizsardzības ministri, kuri vienojās darīt visu, lai sagādātu Ukrainai nepieciešamos ieročus un tā uzvarētu karā. Tie ir ASV aizsardzības ministra Loida Ostina vārdi. Tāpat tika pieņemts lēmums, ka konsultācijas starp 40 valstīm delegāciju līmenī notiks katru mēnesi. Iespējams, par koalīciju mēs to nedrīkstētu saukt, bet tā ir "gandrīz koalīcija", ko veido 40 pasaules attīstītākās valstis, kas ir apvienojušās pret Krieviju.

Es nedomāju, ka Krievijai ir militārais vai ekonomiskais potenciāls, īpaši tagad, pēc sankcijām, lai tā karā uzvarētu. Man šķita saistošs Ostina ASV politikas formulējums, ka viņi vēlas novājināt Krieviju līdz tādai pakāpei, lai tā nekad vairs nevarētu apdraudēt savus kaimiņus un lai tai būtu vajadzīgi gadi, mēģinot atjaunot savu militāro kapacitāti. Gribu arī uzsvērt, ka kara beigas vēl nenozīmē sankciju beigas pret Krieviju.

Janvārī ASV demokrāti un republikāņi kopā virzīja apstiprināšanai Lendlīzes likumprojektu. 1941.gadā britu premjerministram Vinstonam Čērčilam pārliecinot ASV prezidentu Franklinu Rūzveltu, tika pieņemts Lendlīzes likums, lai varētu palīdzēt Lielbritānijai ar ieroču piegādēm. Tas deva Rūzveltam pilnvaras lemt par piegādēm bez Kongresa piekrišanas. ASV Kongress aprīļa beigās pieņēma "Lendlīzes likumu par atbalstu Ukrainas demokrātijas aizsardzībai". Tas nozīmē, ka ASV militārā industrija pastiprināti sāks ražot tādu bruņojumu, kāds Ukrainai ir nepieciešams. Šādus sarakstus Ukraina jau ir iesniegusi. Tas nozīmē arī, ka militārā palīdzība, ko ASV no savām rezervēm un arsenāla ir sniegusi Ukrainai, būs jāatjauno. Tas paredz gan pasūtījumus, gan jaunas darbavietas. Manuprāt, diezgan līdzīgi tas varētu notikt arī citās valstīs, kur darbojas militārā industrija. Karš dod valstīm iespēju no sava arsenāla nodot ieročus Ukrainai, pēc tam atjaunojot krājumus, tādējādi dodot darbu un pasūtījumus militārajiem uzņēmumiem savas valsts teritorijā.

Gribu atzīmēt, ka lielākā Ķīnas bezpilotu lidaparātu ražotne, kas līdz šim piegādāja dronus Krievijai, paziņojusi, ka tā pārtrauc slēgt darījumus ar Krieviju un Ukrainu. Ar šādu soli viņi vēlas parādīt savu neitralitāti šajā karā. Ukrainai tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka Krievijai vairs netiks piegādāti bezpilotu lidaparāti.

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis uzsvēris, ka ar katru jaunu faktu par Krievijas karavīru pastrādātajiem noziegumiem Ukrainas teritorijā sarunās ar Krieviju zūd cerības panākt mieru valstī. Kā jūs vērtētu miera sarunu gaitu?

Miera sarunas es vērtēju ļoti skeptiski. Manuprāt, nevienu brīdi nedz ukraiņi, nedz starptautiskā sabiedrība nav ticējusi, ka notiek īstas miera sarunas. Drīzāk tie bija politiski diplomātiski manevri, jo kurš gan var nopietni ņemt miera sarunas, kuru laikā Krievija pastiprina artilērijas un gaisa uzbrukumus?! Domāju, Ukraina ļoti labi apzinās, ka Krievijai nevar uzticēties. Šīs sarunas ukraiņiem bija vajadzīgas, lai starptautiskā sabiedrība, kas vēl nebija izšķīrusies, cik lielā mērā palīdzēt Ukrainai, nepārmestu, ka Ukrainai nav labās gribas turpināt izmantot visus diplomātiskos instrumentus. Savukārt Turcijas prezidentam Redžepam Tajipam Erdoganam miera sarunas deva iespēju pasniegt sevi kā "miera balodi". Sarunu starplaikā strādā kontaktgrupas, kas mēģina vienoties par humāno koridoru izveidi. Šis tas ir izdevies, bet lielākoties uz vietas šīs vienošanās nestrādā, jo Krievijas armijas komandieri nepilda saistības.

Par miera sarunām nodēvētās abu valstu delegāciju konsultācijas, manuprāt, ir pilnīgi neauglīgas, jo Ukrainas nostāja Krievijai nekādā veidā nevar būt pieņemama. Ukraina prasa, lai Krievija aizvāc savu karaspēku un atgriežas tajās pozīcijās, kādas bija pirms 24.februāra. Krievijas prezidents ir paziņojis, ka Donbass ir Krievijas daļa. Tāpat kā Doņeckas un Luhanskas "tautas republikas". Svarīgi uzsvērt, ka pamiers var tikt noslēgts tikai un vienīgi pēc Ukrainas noteikumiem, neizdarot starptautisku spiedienu slēgt pamieru pamiera dēļ. Ukrainas prezidents spēra soli pretī, sakot, ka Ukraina varētu atteikties no iestāšanās NATO, tādējādi neitralizējot lielāko Krievijas pārmetumu. Pēc visa spriežot, Putins un Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs to ir palaiduši garām, tāpēc ir svarīgi, lai Ukrainai tiktu piešķirts ES kandidātvalsts statuss, lai saite ar Eiropu tiktu nostiprināta.

ANO augstākā cilvēktiesību komisāra birojs lēš, ka Ukrainā kopš Krievijas iebrukuma 24.februārī ir nogalināti un ievainoti vairāki tūkstoši mierīgo iedzīvotāju, tomēr patiesais upuru skaits varētu būt lielāks. Ko par Krievijas kara taktiku liecina tik liels civiliedzīvotāju upuru skaits?

Krievija izmanto tādus pašus paņēmienus kā Otrajā pasaules karā. To mēs esam redzējuši Sīrijā un Čečenijā. Tā ir "izdedzinātās zemes taktika", kas tika plaši piekopta abās šajās vietās. Krievija ar artilēriju un gaisa uzbrukumiem sagrauj visu. Tāpat Krievija īsteno vardarbību pret civiliedzīvotājiem. Pagāja gadi, pirms kāds uzdrošinājās runāt par to, kā, ieņemot Vāciju, tika izvarotas vācu sievietes. Runā par skaitli, kas ir lielāks par diviem miljoniem. Ļoti līdzīgi krievu karavīri rīkojas Ukrainā - masveidīgas izvarošanas, kam pakļauti bērni, abu dzimumu pieaugušie. Civiliedzīvotāji tiek spīdzināti un nogalināti. Notiek laupīšanas. Tie visi ir kara noziegumi, kas tiek izmeklēti. Tāpat tie ir arī Ženēvas konvencijas pārkāpumi. Tās neievērošana mani nepārsteidz, jo Krievija nekad nav bijusi stipra starptautisko tiesību ievērošanā, vienīgi retorikā. Krievijai patīk ar to žonglēt. Ja mēs runājam par kritušo skaitu, manuprāt, šodien to nemaz nevar pateikt. No droniem iegūtie attēli liecina, ka Mariupolē ir izveidoti divi masu kapi. Cik tur ir kritušo, mēs nemaz nezinām. Mariupoles mērs pieļauj, ka bojā gājušo skaits varētu sasniegt 20 000.

Kādas, jūsuprāt, ir iespējas Krieviju saukt pie atbildības par tās pastrādātajiem noziegumiem Ukrainā?

Putins un šo kara noziegumu līdzdalībnieki uz tiesas sola, visdrīzāk, nesēdēs. Runa varētu būt par aizmugurisku tiesāšanu. Pastāv iespēja izveidot tribunālu - to parasti dara ANO dalībvalstis un tribunāla darbība tiek finansēta no ANO budžeta. Ja šāds tribunāls tiek izveidots, tad pie atbildības var saukt Krievijas atbildīgās personas, kas šos noziegumus ir pastrādājušas. Jāatbild likuma priekšā ir arī tiem, kuri parakstījuši pavēli uzbrukt Ukrainai. Tribunālu var izveidot ar ANO Ģenerālās asamblejas lēmumu.

Manuprāt, patlaban to varētu būt vieglāk izdarīt, jo nesen tika pieņemta rezolūcija, kas paredz, ka katrai dalībvalstij, kas ir ANO Drošības padomē, balsojot pret kādu lēmumu, būs jāpamato savs balsojums. Tas attiecas arī uz tām piecām valstīm, kuras ir pastāvīgās locekles ANO Drošības padomē un kurām ir veto tiesības. Tādā gadījumā izskatīšana no ANO Drošības padomes pāriet uz ANO Ģenerālo asambleju. Krievijai nav iespējas bloķēt lēmumu par tribunāla izveidi.

Vēl viens veids, kā panākt tiesāšanu par kara noziegumiem, ir ANO ietvarā maksimāli mobilizēt sadarbību starp nacionālajām tiesībsargājošajām iestādēm. Pastāv arī šāds mehānisms, kas dod iespēju saukt pie atbildības un tiesāt visus, sākot ar Putinu, viņa ģenerāļiem un beidzot arī ar tiem Krievijas pilsoņiem, kuri iesaistīti šajos noziegumos. Tādi precedenti bijuši, lai tiesātu Sīrijas prezidenta Bašara al Asada režīma un Mjanmas valdošās huntas pastrādātos noziegumus. Patlaban ir izveidota 49 valstu koalīcija, kurā iesaistījusies arī Latvija. Šīs valstis ir apņēmušās veikt nacionālās izmeklēšanas, sadarbojoties ar Ukrainas tiesībsargājošajām iestādēm, lai palīdzētu Starptautiskajai Krimināltiesai panākt iespējami ātru Krievijas noziegumu izmeklēšanu un vainīgo saukšanu pie atbildības. Jāatzīmē, ka Latvija ir veikusi iemaksu 100 000 eiro apmērā, lai stiprinātu Starptautiskās Krimināltiesas prokuratūras darbu.

Kā jūs vērtētu ANO darbu kara laikā Ukrainā?

Manuprāt, patlaban ANO Drošības padome ir parādījusi savu rīcības mazspēju, jo nekas, izņemot pāris rezolūcijas un paziņojumus, nav noticis. ANO ir iespējas daudz aktīvāk īstenot diplomātiju, iedarbojoties uz Krieviju, bet arī tas nav redzēts. Diezgan līdzīgi ir arī ar Sarkano Krustu, kura darbība, ņemot vērā pārvietoto cilvēku, bēgļu, ievainoto, nogalināto skaitu, manuprāt, nav optimāla. Vismaz pēc ANO ģenerālsekretāra vizītes Maskavā, Putins bija spiests piekrist Mariupoles civiliedzīvotāju evakuēšanai no Azovas metālapstrādes rūpnīcas. Vairākos piegājienos tā tika īstenota ar Sarkanā Krusta zīmi un 900 cilvēkus izdevās glābt. Gribētos arī vairāk just ANO bēgļu aģentūras, UNICEF, ANO Sieviešu un ANO Pasaules pārtikas programmas klātbūtni, risinot kara radītās problēmas.

Cik būtiski ir apturēt Krieviju Ukrainā? Kādus riskus tas rada Baltijas valstīm?

Pēc notikumiem Bučā un Rietumvalstu pievēršanās aktīvam Ukrainas atbalstam, manuprāt, riski, kas iepriekš vīdēja pie horizonta, ir ievērojami mazinājušies. Tas tādēļ, ka Krievija ir pilnībā aizņemta ar karadarbību Ukrainā. Lai gan Moldovā, Piedņestras teritorijā, notiek provokācijas, NATO uzmanīgi seko notikumu attīstībai. Pašlaik ASV ir izvietojusi savus karavīrus Rumānijā pie Moldovas robežas. Arī Ukraina ir paziņojusi, ka tā arī ir gatava sniegt militāru palīdzību Moldovai.

Svarīgi lēmumi gaidāmi NATO samitā Madridē, jo faktiski ir mainījusies alianses austrumu robežas valstu aizsardzības koncepcija. Agrāk austrumu flangā bija jātur zināms skaits karavīru, kuru uzdevums būtu aizturēt uzbrucēju, kamēr pievienojas pārējie operatīvie spēki. Kopš Krievijas karaspēka koncentrācijas pie Ukrainas robežas tika palielināts karavīru skaits Baltijas valstīs, Polijā un Rumānijā. NATO samitā būtu jālemj par izmaiņām, proti, par tādas tehnikas vienību izvietošanu, kuras ir izmantojamas aktīvai aizsardzībai. Tāpat no bataljoniem vajadzētu pāriet uz brigādēm, ko varētu veidot 2500 karavīri. Pēc Latvijas aizsardzības ministra Arta Pabrika paustā, visdrīzākajā laikā brigādi varētu palielināt līdz divīzijas apjomam, kas nozīmē, ka tā spēj dot ievērojamu prettriecienu ar visiem NATO bruņojuma un dzīvā spēka līdzekļiem. Es uzskatu, ka mūsu riski ir mazinājušies, nevis palielinājušies.

Ir arī jārunā par pārmaiņām reģionā, jo Somija un Zviedrija maijā plāno iesniegt pieteikumu par iestāšanos NATO. Somija gandrīz jau lēmumu ir pieņēmusi, bet Zviedrija ir tuvu lēmuma pieņemšanai. Tas ievērojami paaugstinās mūsu reģiona drošību, jo Zviedrija un Somija, kas bija neitrālas valstis, kopš 2014.gada Krimas aneksijas un iebrukuma Austrumukrainā, ir ievērojami kāpinājušas savas aizsardzības spējas. Turklāt aizsardzības spējas ir veidotas, lai pilnībā būtu savietojamas ar NATO. Domāju, ka tur nekādu problēmu nebūs. Jā, mēs atrodamies drošākā situācijā, jo laikā līdz uzņemšanai, lai pasargātu abas valstis no Krievijas provokācijām, ASV un Lielbritānija ir sniegušas drošības garantijas.

Kā ES varētu palīdzēt Polijai, kura patlaban pie sevis ir uzņēmusi lielāko daļu Ukrainas bēgļu?

ES ir apstiprinājusi trīs regulas, kas dod iespēju novirzīt 20 miljardus eiro palīdzības sniegšanai tiem cilvēkiem, kuri bēg no kara Ukrainā. Manuprāt, ir svarīgi, ka ES dalībvalstīm, kuras uzņem bēgļus, tostarp arī Latvijai, ir pieejams resurss, lai atbildētu uz tām vajadzībām, kas ir bēgļiem, piemēram, mājoklis, izglītība un veselības aprūpe. Kopš 24.februāra Ukrainas un Polijas robežu ir šķērsojuši vairāk nekā trīs miljoni bēgļu. Tas ir ļoti daudz. Ja sabiedrība Polijā, tāpat kā Latvijā, nebūtu tik atvērta un izpalīdzīga, sniedzot gan materiālu palīdzību, gan palīdzot atrast Ukrainas cilvēkiem darbu, tad būtu lielas problēmas. Patlaban ir pārdalīta zināma daļa naudas no Kohēzijas fonda bēgļu atbalstam Eiropā. Paredzēts, ka no Kohēzijas fonda var iegūt 16 miljardus eiro.

Vai atbalstāt kvotu ieviešanu bēgļu sadalei starp ES valstīm?

Esmu ļoti rezervēta šajā jautājumā, jo 2015.gadā, kad bija Sīrijas bēgļu krīze, bija vairāki mēģinājumi dažādās redakcijās kvotu sistēmu ieviest, bet reālajā dzīvē tā nedarbojās. Toreiz lielākā daļa Austrumeiropas valstu bija pret šīm kvotām, taču tagad, divu mēnešu laikā, mēs esam uzņēmuši vairāk bēgļu nekā Vidusjūras valstis Sīrijas kara laikā. Ir lēmums par ES finansiālo palīdzību. Tas ir daudz saprātīgāk, nekā veidot kvotu sistēmu, jo finansiālā palīdzība var atrisināt visus tos jautājumus, kas saistīti ar bēgļu uzņemšanu dalībvalstīs, nepārslogojot savu budžetu un neradot sociālas problēmas, kas nav mazsvarīgi.

Ukraina cer saņemt ES kandidātvalsts statusu mēneša laikā. Vai tas tehniski ir iespējams un cik ilgu laiku prasītu Ukrainas uzņemšana ES?

91% ukraiņu atbalsta pievienošanos ES, atsevišķas ES dalībvalstis politiskajā līmenī ir daudz rezervētākas. Interesanti, ka šajās dalībvalstīs sabiedrības nostāja ir daudz atvērtāka un iedzīvotāji atbalsta kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai un atbalsta Ukrainu tās taisnīgajā karā. Piemēram, Itālijā 71% iedzīvotāju atbalsta ES kandidātvalsts statusa piešķiršanu Ukrainai, Francijā tie ir 62%, bet Vācijā - 69%. Tas nozīmē, ka demokrātiskā valstī sabiedrības spiedienam uz valdību ir ļoti liela nozīme, par ko liecina arīdzan Vācijas lēmums piegādāt Ukrainai 50 "Gepard" tankus. Ilgu laiku valdība to nevēlējās darīt, sociālisti savā starpā nespēja vienoties par aizsardzības koncepta maiņu, tomēr sabiedrības spiediena rezultātā atbalsts Ukrainai tiek sniegts.

Esmu pārliecināta, ka nākamajā Eiropas Padomē ir jāpiešķir Ukrainai kandidātvalsts statuss, jo tas ir Eiropas parāds Ukrainai. Ukraiņi atšķirībā ES politiķu daiļrunības aizstāv demokrātiju ar savām dzīvībām. ES kandidātvalsts statusa piešķiršana vēl nenozīmē iestāšanos, un Ukrainā labi saprot, ka uzņemšana prasīs ilgu laiku. Patlaban Ukraina ir sniegusi atbildi uz daļu EK jautājumu, drīz sekos atbildes uz atlikušajiem jautājumiem. Tādas atbildes savulaik gatavoja arī Latvija. Tas ir jādara katrai valstij, kas ir iesniegusi iesniegumu un paudusi vēlmi iestāties ES. Integrācijas procesam ES ir divas pieejas - politiska un tehniski juridiska. Šim noteikti ir jābūt politiskam lēmumam, lai atrisinātu ģeopolitiski pelēko zonu, kas ir starp Krieviju un ES un kuras vārds ir Ukraina. Eiropa tā ir rīkojusies arī agrāk, piemēram, par Vācijas Demokrātiskās Republikas iekļaušanu ES tika pieņemts politisks lēmums, tāpat kā par 10 valstu uzņemšanu 2004.gadā. Pirms tam valdīja tehniski juridiskie apsvērumi un tika analizēts, svērts, vai valstis atbilst Kopenhāgenas kritērijiem, bet tad notika Kosovas krīze un teroristu uzbrukums Pasaules tirdzniecības centra torņiem Ņujorkā un Pentagonam. Tas momentā mainīja situāciju par labu politiskajam lēmumam, jo bija skaidrs, ka šis Eiropas reģions tikai ciešā saistībā ar ES var stabilizēties un "neslīdēt" atpakaļ nedemokrātiskā stāvoklī. Mēs redzam, cik grūti klājas Moldovai, savukārt Baltijas valstis, par kurām aizkulisēs bija diezgan lielas diskusijas, ir tiešām viens no politiskā lēmuma veiksmes stāstiem.

Ņemot vērā patlaban notiekošo, cik būtiski ir stiprināt ES noturētspēju pret dezinformāciju?

Mums ir jāapzinās, ka Krievijas propagandas budžets ir vismaz četri miljardi. Daļa no šī finansējuma tiek tērēta Krievijā uz vietas, daļa - ārpus valsts robežām. Patlaban Krievija īsteno tradicionālu karu un paralēli tam Eiropā un citās savās interešu zonās piekopj hibrīdkaru. Viens no hibrīdkara instrumentiem ir dezinformācija, kas jo plaši tiek iepludināta Ukrainā, lai sētu iedzīvotājos neuzticību prezidenta, valdības un armijas lēmumiem.

Vairums ES iedzīvotāju, izņemot galēji labējās vai galēji kreisās politikas atbalstītājus, saprot situāciju Ukrainā un to, kas notiek, tomēr, ja šis karš ieilgs, tad Krievija mēģinās izmantot un piekopt tādos kanālos kā, piemēram, "Sputnik" un "Russia Today" ilgstoši īstenoto taktiku - sēt šaubas un kompromitēt Ukrainu. Sestajā paketē sankcijas plānots vērst arī pret "RTR" "Planeta", "Russia 24" un "TV Center".

Tāpat ir ļoti svarīgi, lai nebūtu tiešas iejaukšanās vēlēšanās. Jāsaka, ka Francijas vēlēšanās karš Ukrainā Makronu pasargāja no izvērstas iekšpolitiskas kampaņas pret viņu. Gribu cerēt, ka oktobrī, kad Latvijā notiks Saeimas vēlēšanas, arī tās notiks bez pastiprinātas Krievijas iejaukšanās, kaut vai tāpēc, ka Krievija būs aizņemta ar savām problēmām. Ļoti labi, ka ir aizliegta virkne televīzijas kanālu, kas izplata Krievijas propagandu, - "Sputnik", "Russia Today" un citi, tomēr tas ir izdarīts vismaz 10 gadus par vēlu. Šie kanāli sistemātiski ir strādājuši pie eiropiešu smadzeņu skalošanas. Jāsaprot, ka tie nav vienīgie propagandas avoti. Ir ļoti daudz un dažādi portāli, nelikumīgas privātas straumēšanas vietnes un metodes, satelīttelevīzija un citi Krievijas kanāli. Tomēr jāņem vērā arī tas, ka, kamēr tie raida krievu valodā, to ietekme ir ierobežota. Tagad, kopš ir slēgti klasiskie kanāli, daudz aktīvāk Krievijas "troļļi" vai personas darbojas sociālajos tīklos. Ir apstiprināts fakts, ka kopš 24.februāra par 26% ir pieaugusi "troļļu" aktivitāte, piemēram, "Twitter". Sociālajos tīklos dezinformācija viegli izplatās. Mums ir jāpanāk, lai "Twitter", "Google" un "Meta" bloķē gan šos "troļļu" kontus, gan amatpersonu kontus, kas apzināti izplata kara propagandu. Mēs ar kolēģiem EP sagatavojām vēstuli, kuru es līdzparakstīju. Tā savā saturā ir diezgan līdzīga Baltijas valstu un Polijas ministru prezidentu aicinājumam, ar kuru tie nāca klajā pirmajās kara dienās. Viņi vērsās pie ģenerāldirektoriem un prezidentiem, lai no platformām kara kontekstā tiktu izņemta naida runa un netiek pieļauta agresijas slavināšana.

Kādi varētu būt mehānismi, lai noturētspēju pret dezinformāciju īstenotu dzīvē gan nacionālajā mērogā, gan arī ES līmenī?

Viens no mehānismiem ir Krievijas kanālu aizliegšana un slēgšana, kā arī iepriekš minēto sociālo mediju kontu aizliegums, bet noturība ir daudz plašāks un ilgāks process. Ir ļoti svarīgi apzināties dezinformācijas draudus un faktoloģiski dokumentēt Krievijas un vajadzības gadījumā arī citu valstu īstenoto informācijas manipulāciju. Viena no manām prioritātēm iepriekšējos EP sasaukumos bija izveidot un padarīt rīcībspējīgu Eiropas Ārējās darbības diensta Stratēģiskās komunikācijas vienību darbam ar Krieviju, kas šo darbu veiktu ES līmenī. Tas ir izdarīts, šobrīd ir jāturpina šīs vienības stiprināšana, tāpat jāaktivizē sadarbība ar NATO un partneriem pasaulē. Lai varētu iegūt noturētspēju, tā ir nacionālās valsts atbildība, kādā veidā tiek veidota medijpratība, kā medijpratību integrē skolu izglītības un mūžizglītības programmās, kāda ir mediju politika un finansējums, kā tiek veicināta sabiedrības saliedētība un informācijas aprite, lai nebūtu tā, ka viena daļa iedzīvotāju saņem informāciju tikai no Krievijas, bet otra daļa skatās plašākā spektrā. Tāpat arī ir ļoti svarīgi, lai ES palīdzētu dalībvalstīm ar finanšu līdzekļiem, lai varētu stiprināt faktu pārbaudītāju, pētnieku un pētniecisko mediju žurnālistu darbību, kā arī nevalstiskās organizācijas, kas specifiski strādā ar informācijas un dezinformācijas analīzi, kas ir ļoti svarīga loma, kur tikai ar valsts finansētu institūciju palīdzību nav iespējams īstenot.